Kā veidot veselīga miega ieradumus bērnam? Skaidro bērnu neiroloģe
Raksta autore: Sarma Ilze Lindenberga, bērnu neiroloģe
Kāpēc bērnam jāvelta daudz laika miegam, un kā vecākiem viņu vakaros dabūt gultā?
Viens no iemesliem, kāpēc bērniem jo īpaši būtu jāvelta daudz laika miegam, ir viņu aktivitāte – ne tikai kustībās, bet arī domāšanā. Četru, piecu gadu vecumā – līdz skolas vecumam – bērni reizēm izsaka tik pārsteidzošas domas, ka tas pieaugušo pat – oh – atsēdina! Nu kā tas tā var būt, kā viņš tā var filozofēt? Tas nozīmē, ka bērns domā, fantazē – turklāt dažreiz pat ļoti pamatoti, kas mūs ļoti izbrīna. Un miegā viņš atpūšas – ne smadzenes, ne sirds, ne citi cilvēka orgāni miega laikā neatslēdzas – kaut kas tajās smadzenēs notiek, bet, jo ilgāks miegs, jo spriganāks nākamajā dienā bērns var celties augšā un turpināt darboties un domāt.
Ir situācijas, kad bērnu ir grūti nolikt gulēt, jo mazajam šķiet, ka miegā pavadītais laiks būs neglābjami izsvītrots no viņa dzīves un šo laiku varētu pavadīt daudz lietderīgāk. Īpaši bieži ar šādām situācijām vecākiem nākas sastapties septembra sākumā, jo garajā vasaras brīvlaikā dienas režīms ilgstoši bijis atšķirīgs no tā, kāds tas ir mācību gada laikā.
Ja bērnu ilgstoši ir grūti nolikt gulēt, tad jārada kaut kāda lietu kārtība. Kāds rituāls, kas veido lietu kārtību un paredzamību. Lai tas ir tā iegājies, ka bērnam pat nav vairs jādomā līdzi, tas notiek pats no sevis. Piemēram, pie manis kabinetā pieņemšanas laikā. Jūs nākat iekšā un sakāt "labdien", pat par to nedomājot, ka to vajadzētu teikt, un es tāpat atņemu sveicienu – arī īpaši nepiedomājot pie tā, ko daru. Tas ir tipisks rituāls. Un tas pats ir arī ar miega rituāliem.
Viens no rituāliem ir mīļmantiņas – mans vecākais dēls līdz 14 gadu vecumam ņēma gultā līdzi lāci ar sarkanām biksēm un gulēja uz viņa kā uz spilvena. Šāda mīļmantiņa nomierina, un bērns to uztver kā neatraujamu savas gultas, savas miega un atpūtas karaļvalsts sastāvdaļu. Ja šis lācis ir, tātad var gulēt mierīgi, ja ne – nekāda gulēšana nesanāk. Tad seko pārējie rituāli.
Zīdaiņa vecumā tas vēl nav tik aktuāli, bet tad nāk bērnudārzs, kur audzinātāja saka – tagad ēdīsim, tagad dziedāsim, tagad rotaļāsimies, pēc tam zīmēsim – un viņam pašam nav līdzi jādomā – tie ir rituāli, kas veidojas bērnudārzā. Un tad nāk lielais pagrieziena punkts, kad bērns aiziet uz skolu. Viņš pēkšņi nonāk vidē, kur viņam priekšā, aizmugurē un visapkārt sēž citi bērni, kurus viņš nepazīst un kuri neko viņam nesaka priekšā, un vienīgais, kas ieliek kādās noteiktās normās, ir zvans. Un arī skolotājs, kurš visu stundu kaut ko stāsta, sniedz informāciju bērnam, un viņš klausās.
Kā varētu veidot iespējamos miega rituālus, kas ietu cauri bērna dzīvei?
Viens no ieteikumiem – jau no maza vecuma, agrīnas bērnības radināt bērnu pie kādas noteiktas mūzikas, kas pirms miega skan fonā. Vēlams, lai tā būtu instrumentāla, meditatīva mūzika – bez teksta, kas vedina uz ieklausīšanos tajā un novērš no citām domām. Arī visiem zināmais "Aijā, žūžū" ir stāsts ar virzību uz priekšu, taču vajag tādu mūziku, kura skan neitrāli. Vienam bērnam vajag lēnu, plūstošu, bet citam – vairāk ar ritma elementiem. Tas atkarīgs no bērna temperamenta. Vecākiem sestdienās un svētdienās vajadzētu paeksperimentēt ar šo mūziku – ļaut skanēt vienai, otrai, tad pavērot, vai tā piesaista bērna uzmanību vai arī viņš vienaldzīgi paiet garām. Un, kad atrasta īstā, nodrošināt bērnam iespēju turpmāk vakaros regulāri pašam pieiet pie datora vai atskaņotāja, nospiest podziņu, lai tā "viņa" mūzika sāk skanēt. Divu, trīs nedēļu laikā viņš pie tās pieradīs – un tas turpmāk būs viens no viņa rituāliem.
Kā nākamais ikvakara rituāls jāmin zobu tīrīšana. Šajā procesā var ietvert arī atļauju bērnam sakārtot un sagatavot zobu birstītes pārējiem ģimenes locekļiem. Un tad seko nākamais rituāls –"ūdens lietas". Ja mājās ir vanna, tajā bērns var plunčāties tik ilgi, kamēr vecāki to atļauj un saka, ka jākāpj ārā, nedrīkstētu ļaut bērnam pašam regulēt šī procesa ilgumu. Jo arī vecāku noteiktais laika limits ir viens no rituāliem. Vannas ūdenim vēlams pievienot šķipsniņu sāls un sodas, jo soda mīkstina ūdeni un bērns jūtas komfortablāk, un tas viņu nomierina. Bet, ja izmanto dušu, tad būtu ieteicama samērā spēcīga uz pleciem un krūškurvja augšdaļu vērsta duša. Jo pleci un augšējā ķermeņa daļa, atslēgas kaulu apvidus (tieši tā ir ķermeņa daļa, pie kuras, ietinot zīdaini, mēs novietojam viņa plaukstas – jo tā bērns jūtas viskomfortablāk) ir nomierinoša. Papildus šādai dušai var arī apļot bērna plecus – uz priekšu un atpakaļ.
Kā vēl vienu nomierinošu elementu jau lielākiem bērniem var ieteikt kāju vannošanu. Bļodai vai vanniņai jābūt tāda augstuma, lai tajā ielietais ūdens sniegtos vismaz virs potītēm vai, vēl labāk, – līdz pusapakšstilbam. Ūdenī vai nu jāieliek akmentiņi, ko bērns pats iepriekš pa dienu rotaļājoties salasījis, vai arī iepriekš ar verdošu ūdeni aplietas, uzbriedinātas auzu pārslas, kas saveļas lielos kunkuļos. Vai nu vienam, vai otram papildu elementam vanniņā jābūt – lai bērns uz tiem novieto pēdas un kustina kājas lēnām apļveida kustībām. Jo arī kāju pēdas ir viena no nomierinošām ķermeņa zonām. Visu ūdens procedūru laiku būtu jāskan meditatīvajai fona mūzikai.
Un tad uzvelkam siltu pidžamu un – uz gultu. Pēc tam vecāki var dziedāt vai kādu pasaku palasīt. Tikai lasīšanai jābūt bez lielām emocijām – ā, tagad atnāca ļaunais vilks, apēda vecmāmiņu – nē, tas nekur neder, stāstījumam jābūt mierīgam, iemidzinošam. Patiesībā nav būtiski, vai tā ir lasīšana vai dziedāšana – bērnam ir svarīgi dzirdēt vecāku balsis. Tās ir muļķības, ja kāds saka – man nav muzikālās dzirdes un es slikti dziedu. Bērnam ir svarīgi dzirdēt tavu balsi, nevis to, cik labi vai slikti tu dziedi. Bērnam nav nepieciešams operdziedonis, bet viņa tēvs vai māte – tas ir būtiskākais. Tikai vecākam pašam jābūt mierīgam – jo no tā, ka tu kliegsi uz bērnu, traumējot viņu un tērējot savu enerģiju, labuma nebūs nekāda, turpretim, ja tu, mierīgi sēžot pie gultiņas, tikpat mierīgi dziedāsi, efekts būs maksimāls.
Visu iepriekšminēto rituālu un to secības ievērošana būtu ieteicama arī vasaras brīvlaikā. Pat tad, ja bērns šajā gadalaikā gulēt iet stundu vai pat divas vēlāk nekā rudens un ziemas sezonā, mūzikai, zobu tīrīšanai un visam pārējam jābūt. Jo tad bērnu mācību gada sākumā ir daudz vieglāk ielikt atpakaļ rāmjos. Atliek tikai pāris nedēļu pirms pirmā septembra sākt atskaņot šo rituālo mūziku agrāk – par piecām, desmit minūtēm ik vakaru, un līdz mācību gada sākumam viņš ir atgriezies atpakaļ ierastajā ritmā, kas viņa dienas režīmu regulē līdz pat pavasarim.
Miegainuma veicināšanai var izmantot zāļu tējas. Der visi aptiekās iegādājamie miega un miera tēju maisījumi. Var, protams, būt situācijas, ka bērns visu tējas krūzi pirms miega nemaz nevēlas izdzert, apzinoties, ka tad naktī būs jāceļas un jāiet uz tualeti kārtot dabiskās vajadzības. Šādiem bērniem labi der homeopātiskie nomierinošie sīrupi vai balzami – mazākiem bērniem pa ēdamkarotei, bet lielākiem – pat pa ēdamkarotei ik vakaru. Šie sīrupi un balzami nav kā miega zāles un neveicina tūlītēju iemigšanu, taču mieru dod gan.
Ja bērns saslimis – piemēram, viņam ir iesnas, kas apgrūtina iemigšanu vakarā, iesaku izmantot tautas līdzekļus, ko mūsu senči zinājuši un izmantojuši jau kopš senseniem laikiem. Ja bērnam ir ciet deguns un viņš nevar caur to paelpot, noder ap kaklu liekamas ķiploku daiviņu krellītes, kā arī silts, tikko vārīts, uz pusēm pārgriezts kartupelis, ko pieliek pie deguna no abām pusēm. Tas šķidrina izdalījumus un atbrīvo elpceļus. Labi noder arī karsta sālsūdens vanna tieši pirms gulētiešanas, un nekādā gadījumā nedrīkst piemirst par vilnas zeķēm, kā arī bērnu būtu vēlams likt gulēt nedaudz slīpi, ar augstāk nekā parasti paceltu ķermeņa augšdaļu, kas veicina izdalījumus no deguna un atvieglo elpošanu.
Vēl jāpiemin problēmbērni – bērni ar hroniskām, neārstējamām vai ļoti ilgstoši ārstējamām slimībām, kuru iemidzināšanā bez miega zālēm neiztikt – jo pretējā gadījumā viņu dienas režīms nereti apgriežas kājām gaisā – diena kļūst par nakti, bet nakts – par dienu. Un tā izvēršas par problēmu visai ģimenei.
Raksta avots: http://arsts.lv/jaunumi/sarma-ilze-lindenbberga-berns-un-miegs
