Kā vecāki var palīdzēt jaunietim, kas nepieņem citu uzskatus? Stāsta bērnu un pusaudžu psihiatre

Mājās dumpīgs pusaudzis – tas ir izaicinošs laiks pat vispacietīgākajiem vecākiem, kuriem, pat labi pazīstot savu bērnu (un varbūt tieši tāpēc), ne vienmēr ir saprotami un pieņemami viņa uzskati un uzvedība. Tomēr pieaugušais ar izkoptu empātijas prasmi var atrast sevī spēkus pieņemt jaunieša citādību un straujās izmaiņas viņa raksturā. Bet ko darīt, ja saprast un pieņemt atšķirīgo citos cilvēkos atsakās tieši bērns, ja viņa uzvedība kļūst aizskaroša un uzbrūkoša? Pētījums liecina, ka trim ceturtdaļām (74%) Latvijas jauniešu ir svarīgi, ka tiek pieņemts viņu viedoklis, tomēr tikai nepilna puse (47%) aptaujāto paši spēj ļoti labi pieņemt to, ka citiem var būt atšķirīgi uzskati.*

Lai aktualizētu iekļaujošas sabiedrības veidošanu jauniešu vidū, aprīlī MOT kopā ar Pusaudžu resursu centru īsteno kampaņu “Drosme sasveicināties”. Bet bērnu un pusaudžu psihiatre, Pusaudžu resursu centra vadītāja Anete Masaļska apkopojusi noderīgus ieteikumus, kā vecāki var ieguldīt savu artavu un palīdzēt jaunietim, kam citu pieņemšana sagādā grūtības.

Izkopt empātiju – iejusties pusaudža ādā

Spēja atpazīt un regulēt savas emocijas un pieņemt dažādību, problēmu un konfliktu risināšanas prasmes, spēja apzināties savas vajadzības, lai trūkumus nekompensētu, uzspiežot viedokli citiem, – tās visas ir prasmes, kas veicina empātiju un pieņemšanu un ko ir būtiski attīstīt jau kopš agrīnas bērnības. Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē vecāku uzdevums ir adekvāti reaģēt uz bērna emocijām, jūtām un uzvedību, īpaši brīžos, kad tās atšķiras no apkārtējo rīcības vai, vecākuprāt, visārpieņemtām normām. 

“Empātijas spēja jeb spēja uztvert un pieņemt savu bērnu  jūtas, emocijas, domas, it īpaši tad, kad tās ir atšķirīgas no pašu jūtām un domām, vecākiem ir jāattīsta un jātrenē. Vecākiem ir jābūt empātiskiem un jāapzinās, ka ir kādi iemesli, kādēļ jaunietis šobrīd nespēj pieņemt citus. Vienlaikus ir jāspēj nošķirt, kurā brīdī jaunieša uzvedība kļūst nepieņamama un apzināti kaitē atšķirīgajam,” saka eksperte.

Absolūtais vairākums jeb trīs ceturtdaļas (74%) pusaudžu pētījumā norādījuši, ka tieši vecāki ir tie cilvēki, kas atstāj vislielāko ietekmi uz viņu personības veidošanos. Eksperte atgādina – jau kopš mazotnes bērns atdarina savus vecākus, un arī dažādības pieņemšanu un empātijas prasmes bērns apgūst agrā bērnībā ģimenes lokā – to nevar sākt mehāniski koriģēt pusaudža gados. Taču ar pusaudzi var un vajag runāt par to, kā viņš jūtas un kas traucē viņam pieņemt atšķirīgo, runāt par konkrētām situācijām, vedināt uz pārdomām, ko citi cilvēki varētu domāt un kā justies, kad netiek pieņemti. Un tieši tās pašas atbildes meklēt arī sevī, lai izprastu jaunieša rīcību.

Prast sadzirdēt – gan vārdus, gan klusēšanu

Veidojot kontaktu ar pusaudzi, ir svarīgi sadzirdēt un saprast, kādēļ jaunietis nespēj citus pieņemt. Tas nozīmē izprast, kādas ir jaunieša patiesās vajadzības. Lai vecāki veicinātu atbalstošas attiecības un būtu informēti par bērna interesēm un vajadzībām, svarīga ir gan klausīšanās prasmju attīstīšana, gan patiesi, ieinteresēti jautājumi par pusaudža domām un plāniem un iniciatīvas un atbildības piešķiršana par lietām, ko jaunietis var un grib savā dzīvē kontrolēt.

Kā liecina aptauja, jaunieši izteikti brīvāk var paust savu viedokli mājās (83%) nekā, piemēram, skolā (54%). Ja pusaudzis pārstāj mājās izteikt viedokli, vecākiem ir jākļūst modriem.

“Izkopta klausīšanās prasme ļaus ātrāk pamanīt, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Ja pusaudzis kļūst klusāks, noslēgtāks, izvairās no ierastām sociālām nodarbēm, kas agrāk viņam bijušas svarīgas, tas ir skaidrs signāls, ka pienācis laiks sarunai,” norāda psihiatre.

Uzsākot sarunu ar pusaudzi, ir ļoti svarīgi neizdarīt psiholoģisko spiedienu, bet pakāpeniski un uzmanīgi veidot savstarpējo atklātību. Nekādā gadījumā nedrīkst izteikt nosodījumu! Iespējams, tās būs pat vairākas sarunas, līdz bērns sāks runāt. Un šeit būtiska loma būs tam, cik pusaudzis jutīsies drošs runāt ar saviem vecākiem. Tādēļ ir būtiski jau kopš bērnības ar bērnu sarunāties, veidot uzticības pilnu atmosfēru, lai tad, kad tiešām rodas grūtības, pusaudzis spētu izrunāties ar saviem vecākiem. Tāpēc vecākiem ir svarīgi prast brīvi runāt pašiem par savām jūtām, tās pareizi nolasīt un regulēt to izpausmes.

Respektēt pusaudža vēlmes – arī atšķirīgās

“Darbā ar pusaudžiem redzam, ka vecākiem bieži vien ir grūti pieņemt viņu izdarītās izvēles, pat tās, kas ir maznozīmīgas – matu krāsa, ģērbšanās stils, brīvā laika nodarbes. Bet jāsaprot, ka, ja vien šīs izvēles nav pretrunā likumdošanai un nekaitē citiem cilvēkiem vai pašam pusaudzim, tās ir paša jaunieša izvēles, kas vecākiem būtu jārespektē,” stāsta psihiatre.

Viens no psiholoģiskiem uzdevumiem pusaudžu vecumposmā ir atdalīšanās no vecākiem, līdz ar to bieži jaunietis var paust vecāku pārliecībām pilnīgi pretējus uzskatus. Līdzīgi kā agrākā bērnībā, arī šajā vecumā bērnam  ir nepieciešams redzēt un sajust to, ka vecāki spēj būt empātiski un pieņemoši pret atšķirīgo. Lai arī vairums jauniešu uzskata, ka iekļaujošas sabiedrības veidošana ir katra paša rokās, gana daudzi – 42% – pauduši pārliecību, ka galvenā atbildība par to jāuzņemas vecākiem. Ja vecāki spēj iejusties pusaudža atšķirīgajās emocijās un domās, vienlaikus netolerējot uzvedību, kas aizskar un pazemo citus, tas veicina izpratni par to, kas ir pieņemšana, iekļaušana un empātija.

“Noteikti var kopā meklēt risinājumus, kā rīkoties, ja bērnam ir grūtības pieņemt atšķirīgo, un uzslavēt, kad viņam izdodas atspoguļot, kā otrs varētu justies, vai nākt klajā ar kādu jaunu risinājumu par situāciju. Labs veids, kā palīdzēt izkopt empātiju, ir iesaistīt jaunieti brīvprātīgo darbā,” iesaka eksperte.

Kampaņas “Drosme sasveicināties” ietvaros aprīlī notiks vairākas aktivitātes gan MOT Latvija sociālajos tīklos, gan medijos, bet 27. aprīlī tiks organizēta tiešsaistes diskusija pusaudžu vecākiem. Kampaņas mērķis ir atgādināt, ka reizēm ir vajadzīga liela drosme, lai pasveicinātu kādu, kuru pazīstam, nemaz nerunājot par tiem, ko personīgi nepazīstam, bet laiku pa laikam ikdienā satiekam – skolasbiedru, kaimiņu, pārdevēju vai sētnieku pagalmā. Taču tieši saruna un viens pateikts vārds otram cilvēkam var būt dienas labākais notikums, ar sveicienu sākas sarunas, draudzība, mīlestība un beidzas vientulība, naids un bēdas.

* Pētījums veikts pēc “MOT Latvija” pasūtījuma sadarbībā ar pētījumu kompānijām “Forta Research” un “Norstat”, 2022. gada februārī un martā interneta vidē aptaujājot 770 jauniešu no visas Latvijas.