Kā stimulēt sievietes seksualitāti?

Foto: pixabay.com

Es gribētu būt tāda sieviete, kas spēj sajust savu vīrieti. Ar to es domāju nevis emocionālo pieķeršanos, simpātijas, cieņu, rūpes, bet sajust viņa ķermeni, kā tas reaģē manas plaukstas pieskārienam uz viņa muguras, uz silto elpu viņa pakausī, glāsta stiprumu uz viņa muskuļotās rokas vai skūpstu uz vēdera. Es baudu tos brīžus, kad vīrietis sajūt arī manas vajadzības.

Tomēr dažkārt paiet ilgs laiks, kamēr pieslīpējamies otram. Ar piebildi - ja tas vispār notiek. Un, ja sievietei neizdodas parādīt, kas viņai mīlēšanās laikā patīk, ja nepatīk intīmo pieskārienu straujums, ja dzimumakts notiek par ātru, tad rodas noklusēta sievietes pretestība, kas ar laiku izvēršas mīlēšanās teātrī. Šoreiz pievērsīsimies tieši sievietes ķermenim - kas īsti ir sievietes ķermenis un kā tajā veidojas uzbudinājums? Lai šis raksts ir kā ceļvedis vīrietim sievietes seksuālajā pasaulē.

Tēlošanas lamatas

Manuprāt, katra sieviete iepazīšanās sākumā piedzīvojusi uztraukumu, kad cenšamies kaut mazliet pietēlot, ka esam seksuālākas, nekā varbūt iekšēji jūtamies. Tāpēc mēdzam pārspīlēt. "Agrā jaunībā sekss sievietēm nav tik svarīgs, bet daudz būtiskākas ir attiecības. Tomēr, tā kā vēlamies partnera acīs izskatīties lieliskas, tad mēdzam seksualitāti piespēlēt. To ietekmē arī stereotips, ka visām sievietēm jābūt neatvairāmām! Tad nu cenšamies, cik spējam, attaisnot šīs cerības un pietēlot to, ko daba nav devusi. Taču agri vai vēlu psihe no šīs izlikšanās nogurst, jo tēlojam to, kas neesam. Un tad vīrieši nereti jūtas vīlušies," uzskata attiecību konsultante Rita Lasmane.

Viņa skaidro, ka ar tēlošanu sieviete pati izveido nosacītas lamatas. "Pieņemsim, ka attiecību sākumā sieviete pārspīlē, radot vīrietim iespaidu, ka uzbudinās, tiklīdz viņš tai pieskaras. Pēc tam, kad pāris ir ilgāku laiku kopā un sarod, vīrietis mīlējoties dara tieši to pašu, jo viņam vienkārši nav citas informācijas, ko partnere vēlas. Un tad sieviete nonāk situācijā, kad nezina, ko darīt. Kā gan tagad atzīties, ka viņa jau no paša sākuma ir mānījusies, bet viņas īstās vēlmes ir gluži citas?! Un veidojas neatšķetināma situācija, kas nekādi nenāk par labu attiecībām."

Ar laiku visdrīzāk veidojas apburtais loks, kad vīrietis ir nesapratnē, kas notiek ar viņa sievu, kurai agrāk vienmēr bijuši orgasmi, mīlēšanās patikusi, bet tagad viņa to vairs nevēlas un nejūt baudu. Bet negribēšana šai gadījumā ir loģiska. Viņa nejūt seksuālu baudu, un tagad, iespējams, viņai mīlēšanās asociējas ar nepraktisku darbību, jo vairs nav jāiespringst par bērnu radīšanu, kā tas bija sākumā, kad vīrietis bija jāsavaldzina. Protams, varam teikt: mīļās meitenes, nemelojiet saviem vīriešiem, bet to ir viegli pateikt un daudz grūtāk izdarīt, turklāt, ja sabiedrībā ir stereotips, ka jaunas sievietes ir seksuālākas nekā brieduma gados. Bet patiesībā ir otrādi – ar gadiem sievietei mīlēšanos vēlas vairāk nekā jaunībā.

Drosmīgākās sievietes cenšas lauzt šo stereotipu, mīlēšanās laikā cenšas adekvāti reaģēt un rādīt vīrietim, kas viņas ķermenim patiesībā sagādā baudu.

R. Lasmane uzskata, ka tuvu realitātei ir teiciens, ka tikai piektajā intīmo attiecību reizē ar konkrēto cīrieti pa īstam iespējams saprast, vai pārim var būt fiziskā saskaņa. Es pati arī esmu bijusi situācijā, kad vīrietis patiešām patīk, notiek pirmās mīlēšanās, un aptveru: lai gan ļoti viņu gribu, es neko tāāādu ar viņu neizjūtu un nekādas tāāādas baudas man nav. Negribu tēlot, bet apzinos, ka vīrietis visdrīzāk justos dziļi vīlies, ja saprastu, ka sievieti, kas viņam patīk un uz kuru viņš grib atstāt labu iespaidu, viņš nespēj novest līdz orgasmam. Kā gan jau pašā attiecību sākumā nepieļaut kļūdas?! Nekādas receptes nav! Tikai atkal un atkal mēģinot izprast un darīt patīkamākas otra emocijas, tomēr nenodarot pāri arī sev. Nelauzt sevi, bet mēģināt izdarīt citādāk. Tas pats attiecas uz mīlēšanās scenārijiem, ko ar laiku sevī radām: esam izveidojušas shēmu – kā reaģēt uz skūpstiem, kāds uzbudinājums uz mani darbojas, kāda ir pieskārienu secība, kurā brīdī sākas dzimumakts u.tml. Ar laiku šīs darbības jau kļūst par refleksiem." Ja šīs shēmas ir iestrādātas, tās ir ļoti grūti lauzt. Lai tas izdodas, emocionāli jānolaižas līdz pašai apakšai un jāsaprot, ka mani tas pilnībā neapmierina, tas bojā manu dzīvi un es gribu patiešām baudīt īstu mīlēšanos. Un tad vienkārši jāsāk veidot citas darbības un citi ceļi. Iespējams, izeja ir tāda, ka sievietei jāsaprot, ka viņai vienkārši pienākas labs sekss, kas sniedz gandarījumu," uzskata R. Lasmane. Izejot no tā, ne tikai partneris ir vainīgs, ka mīlēšanās mums neliekas nekas īpašs. Mēs pašas varam to mainīt – mēģinot ar katru reizi būt reālākas, izprotot savu ķermeni un darot to zināmu arī partnerim.

Pieskārienu secībai ir nozīme

R. Lasmane skaidro, ka viens no paņēmieniem ir nevis teikt vārdiem, bet parādīt, piemēram, uzliekot viņa roku tajās vietās, kur vēlamies sajust viņa pieskārienu. "Nekā sarežģīta tur nav, vienīgi vajadzētu paturēt prātā, ka sievietei tīri fizioloģiski nepieciešama šī priekšspēle." Intīms apgaismojums, rožu ziedlapiņas, maigi skūpsti un pieskārieni nav tikai romantisko filmu scenārijos, bet gan sievietes ķermeņa fizioloģiska nepieciešamība. "Sieviete uzbudinās aptuveni četras reizes lēnāk nekā vīrietis. Viņai tas ilgst apmēram 26 minūtes – no pirmajiem seksuālajiem impulsiem līdz brīdim, kad ķermenis ir gatavs veikt dzimumaktu. Uzbudinājums sievietei izpaužas kā pakāpenisks asins pieplūdums mazajā iegurnī, un, īsi sakot, priekšspēles uzdevums ir palīdzēt asinīm nonākt līdz iegurnim, jo orgasms ir saistīts ar asinsriti. Tajās vietās, kur mums ir pieskārieni šķiet patīkami, ir mūsu erogēnās zonas. Un pirmajiem pieskārieniem jābūt virzienā no ķermeņa augšas uz leju. Piemēram, sākumā var glāstīt galvu vai pakausi, plecu daļu, un pieskārieniem vajadzētu sākties no muguras, tikai pēc tam pārejot uz ķermeņa priekšu; krūšu galus var aiztikt tikai tad, kad tie ir piebrieduši. Turklāt jāievēro, ka sieviete reaģē uz pieskārieniem. Ja, pieskaroties kādai zonai, sieviete sāk dziļāk elpot, tas nozīmē, ka tā ir pareizā vieta. Turpretī, ja nav atdeves un sieviete sāk pietēlot baudu, iespējams, kaut kas ir nogājis šķībi."

Sievietei ir svarīgas pat tādas nianses, cik stiprus pieskārienus viņa vēlas izjust. "Vārdu sakot, katram ir noteikts nervu galu attālums no ādas virsējā slāņa – epidermas. Ja meitenei ir tumšāka ādas krāsa, ādas krāsas tonis ir blīvāks un viendabīgāks, visdrīzāk nervu gali atrodas par dažiem mikroniem dziļāk, un tas nozīmē, ka viņai varētu patikt mazliet enerģiskāki glāsti. Ja meitenei ir dabiski bāls ādas tonis, tas nozīmē, ka arī nervu gali atrodas tuvāk ādai un viņai visdrīzāk labāk patiks maigāki glāsti. Tātad dabīgajām blondīnēm, tumši blondajām un rudajām meitenēm visdrīzāk patiks maigāki pieskārieni. Šīm meitenēm būs lēnākas reakcijas un uzbudināšanas process viņām varētu notikt dažas minūtes ilgāk. Parasti arī apaļīgo meiteņu reakcija ir lēnāka. Ja meitene ir sportiska, tad viņai, iespējams, patiks stingrāki glāsti, jo viņai kā sportistei ir ātra reakcija." R. Lasmane uzsver, ka šie ir tikai piemēri ieskatam, un tos, protams, nevar vispārināt, bet vīrietim jāmācās sajust, kas tieši der viņa sievietei.

Lai cik rupjas būtu kādreiz dzirdētas piezīmes, ka sieviete mīlēšanās laikā ir auksta kā zivs, īstenībā tas nozīmē, ka vīrietis nav papūlējies atklāt tieši viņai raksturīgās erogēnās zonas un nav spējis atmodināt viņas seksualitāti. Visticamāk, sievietei šāds egoistisks sekss ir fiziski nepatīkams, tomēr viņa nevar vīrieti atraidīt, jo vēlas attiecības ar viņu, un tad rodas situācijas, kad sieviete gaida, lai sekss pēc iespējas ātrāk beigtos.

Attiecību konsultante uzsver, ka būtu ļoti labi, ja tēvi saviem dēliem mācītu par sievietes seksualitāti, bet diemžēl Latvijā jauni vīrieši līdz 25 gadu vecumam pārsvarā seksuālās attiecības ar sievieti mācās no pornofilmām. Un tajās viņi samācās aplamības, gūstot informāciju par meiteni vai sievieti kā seksa robotu, kas vienmēr ir gatava dzimumaktam. "Tieši tāpēc jaunās meitenes arī tēlo šos robotus. Jauna meitene, kas pati vēl nepazīst savu ķermeni, domā, ka tam, ko puisis seksa laikā dara, laikam tā jābūt. Un, iespējams, es neesmu normāla, ja man tas nepatīk. Tā nu nonākam apburtajā lokā, ka meitene sāk tēlot… Lai kā es pati censtos cilvēkiem stāstīt, kas ir seksualitāte un kā ar to apieties, lai cik daudz labu interviju būtu ar speciālistu viedokļiem, tik un tā lielais vairums cilvēku darīs, kā sanāk. Un tikai savas pieredzes rezultātā cilvēks nonāks pie secinājumiem, ka vai nu man šādas seksuālās attiecības nepatīk un es gribu tās mainīt, vai arī pāris turpinās visu mūžu dzīvot tā, kā ir, salīdzinoši ātri izbeidzot dzimumdzīvi, jo tā vienkārši vairs nevilina. Bet tas savukārt nav labi mūsu veselībai. Jo ilgāk dzīvojam dzimumdzīvi, jo tā vienkārši vairs nevilina. Bet tas savukārt nav labi mūsu veselībai. Jo ilgāk dzīvojam dzimumdzīvi, jo ilgāk uzturam tonusā savu veselību un labāk jūtamies emocionāli."

Tātad – zinot šīs fizioloģiskas nianses sievietes ķermenī, mīlēšanos var padarīt sievietei patīkamu. Jo, kamēr sievietes īpašās vietiņas nav gatavas pieskārieniem, tie viņai nebūs patīkami. R. Lasmane skaidro, ka šīs zināšanas arī palīdzētu izvairīties no biežā konflikta ar vīrieti, kurš fizioloģiski uzbudinās četras reizes ātrāk, un, iespējams, domā, ka ar sievieti notiek tieši tas pats. Viņš līdz ar to ātrāk pieskaras aptuveni tām pašām sievietes vietām, kur viņam gribētos, lai pieskaras. Bet, tā kā sievietes ķermenis vēl nav tam gatavs, viņa instinktīvi atgrūž partneri." Vīrietis apvainojas un uztver to kā savas personības un mīlestības atraidījumu. Tā nu veidojas klasiskā daudzu pāru guļamistabas dilemma, kad vīri saka, ka sieva nekad negrib mīlēties, uz ko sieva apvainojas, un tad seko sadusmotā vīra emociju izvirdums: "Tu jau nekad negribi, ka tevi aiztieku, nu tad arī neaiztikšu!" Tāpēc R. Lasmane ļoti iesaka nenoslēgties sava dzimuma impērijā un tomēr meklēt sadarbības veidus, jo caur seksu mēs patiesībā ļoti daudz paužam otram cilvēkam to, ka mīlam, ka cienam un galu galā saņemam laimi.

Slēdzis uz seksuālo uzbudinājumu

Seksuālā uzbudinājuma mehānisms ir komplicēts, jo tajā darbojas vesela rinda bioķīmisku faktoru, skaidro psihoterapeits, RSU Psihosomatiskās klīnikas virsārsts Artūrs Utināns. Gan sievietēm, gan vīriešiem uzbudinājuma mehānismā darbojas vīrišķie hormoni testosterons un androgēni. Sievietēm asinīs ir zemāks testosterona līmenis, tomēr viņu seksuālais uzbudinājums ir atkarīgs arī no tā receptoru skaita. Vienkāršoti var teikt, ka seksuālā uzbudinājuma laikā konkrētais hormons tiek it kā ieslēgts ar slēdzi, un šie slēdži ir receptori.

Ja sievietēm ir liels testosterona receptoru skaits, tad tas nozīmē, kas visam testosteronam, kas ir sievietes organismā, ir kur saistīties, un līdz ar to sievietei var būt līdzīgs seksuālais uzbudinājums kā vīrietim. Tomēr evolucionāri sieviete pēc seksa tā nealkst kā vīrietis. Ārsts salīdzina to ar dzīvnieku pasauli: "Evolūcija ir tā iekārtojusi, lai mātīte nebūtu gatava stāties seksuālās attiecībās ar jebkuru tēviņu, tikai ar labāko, lai radītu ģenētiski spēcīgāko, veselāko un stiprāko pēcnācēju. Evolucionāri iekārtots, ka vidēji sieviete ir mazāk seksuāla nekā vīrietis. Un tam ir bioloģisks pamatojums, jo evolucionāri vīrietim un sievietei ir atšķirīga seksuālā stratēģija, kas novērojama dzīvnieku valstī. Un šo stratēģiju vada gēni! Tātad tēviņa uzdevums ir atstāt spermu pēc iespējas lielākam skaitam mātīšu, un jo vairāk viņi to izdarīs, jo vairāk izplatīsies viņa gēni. Jāpiebilst, ka atšķirības ir tām sugām, kur ir spēcīga monogāmija visa mūža garumā un kur tēviņš ir tikpat prasīgs pret mātīti, kā mātīte pret to, piemēram, tā ir gulbjiem. Bet tajās sugās, kur valda stratēģija, ka tēviņš ir ieinteresēts apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu, tur attiecīgi mātīte izvēlas skaistāko, stiprāko, labāko, ko bioloģijā dēvē par alfa tēviņu. Savukārt tēviņam nav svarīgi, kāda ir mātīte. Raksturīgi, ka mātītes šajās sugās ir pelēkas, tas ir – maskēšanās krāsās, lai nevar redzēt, kur tās perē, savukārt tēviņi ir spilgti un krāsaini, jo katrā paaudzē mātītes izvēlas spilgtāko un skaistāko. Arī cilvēki nepieder ideālās monogāmijas sugai, un lai kā tiek slēgtas laulības un doti mūža mīlestības solījumi, cilvēki tāpat šķiras un mīlestība pāriet. Taču tendence ir, ka vīriešiem seksualitāte ir vairāk atdalīta no mīlestības, ka uzbudinājums un orgasms var iestāties gandrīz ar jebkuru sievieti, kas ir daudzmaz pieņemama pēc izskata, nav pārāk daudz svēnu un nav pārāk atkarīga."

Artūrs Utināns skaidro, ka ir arī citi hormoni, kas piedalās seksualitātes veidošanā. Tie ir sievišķie hormoni estrogēns un oksitocīns (šis ir gan hormons, gan mediators). Oksitocīnam ir svarīga loma arī iemīlēšanās reakcijā, ilgstoši pieķeroties partnerim, kā arī laktācijā un dzemdību stimulācijā. Arī pētījumi apstiprina – jo vairāk oksitocīna, jo cilvēks ir altruistiskāks. "Un arī šeit darbojas evolūcijas mehānisms: ja seksa laikā sievietei ir orgasms, tas nozīmē, ka izdalās vairāk oksitocīna, un tas savukārt nozīmē, ka sieviete stiprāk pieķeras šim vīrietim, un vairāk iemīlas viņā. Tas arī ir viens no iemesliem (turklāt – tas notiek neapzināti, bioloģiskā līmenī), kāpēc vīrieši uztraucas par to, vai sievietei ar viņu ir orgasms , vai ne. Pat līdz tādai pakāpei, ka sieviete sāk pietēlot. Uztraukumam ir bioloģisks pamats, jo – ja sievietei ir labi, tad mums var sanākt attiecības." Turklāt, oksitocīns un vazopresīns (kas arī ir vīriešu organismā, turklāt vīriešiem seksuālā uzbudinājuma mehānismā vairāk darbojas otrais) ir divi neiromediatori smadzenēs, kas veicina ilgtermiņa pieķeršanos partnerim.

Vēl eksistē tādi neiromediatori, kas nosaka īstermiņa pieķeršanos partnerim, īstermiņa mīlu, un tie ir dopamīns un noradrenalīns, kas sniedz eiforijas un rozā briļļu sajūtu. Īstermiņa pieķeršanās laikā arī darbojas adrenalīns, kas iet roku rokā ar lielāku kaisli, un īstermiņa pieķeršanās ir spēcīgāka. "Tad arī sekss ir viskaislīgākais un uzbudinājums rodas ļoti viegli, dažreiz no skatiena vien. Bet īstermiņa pieķeršanās pāriet, un pētījumi rāda, ka tas notiek 2 līdz 4 gadu laikā. Un tad pāris sastopas ar nākamo sistēmu – attiecības pārtop par ilgtermiņa pieķeršanos, kas veidojas, pateicoties oksitocīnam un vazopresīnam, un mīlestība kļūst altruistiskāka, maigāka un dziļāka, bet ne ar tādu kaislības devu." Šī otrā sistēma var arī neiedarboties, un tas notiek, ja šo 2-4 kopdzīves gadu laikā radušies aizvainojumi, dusmas, riebums, nicinājums. Tādā gadījumā šī oksitocīna un vazopresīna radītā ķīmija neveidojas un pamazām pāriet seksa kaisle. Tad pāris visdrīzāk šķiras, vai arī uzsāk īstermiņa kreisās attiecības, kur atkal darbojas dopamīns un pārējie tauriņu sajūtu rosinošie hormoni, skaidro psihoterapeits.

Seksuālie stimuli ierakstīti gēnos

Kā tieši šie hormoni nostrādā sievietes ķermenī attiecībā uz konkrēto vīrieti? Kāpēc tieši attiecībās ar konkrētu vīrieti sievietes ķermenī darbojas šie hormonu mehānismi? A. Utināns skaidro, ka evolūcija iekārtojusi tā, ka seksuālie palaidējmehānismi darbojas, gēniem mijiedarbojoties ar vidi. Turklāt ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa palaidējmehānismi, tomēr zinātniski šie bioķīmiskie mehānismi joprojām nav līdz galam atšifrēti. Ārsts skaidro, ka seksuālo stimulu piemēri ir mūsos jau bioloģiski iestrādāti. "Piemēram, pētījumos noskaidrots, ka ovulācijas laikā sievietei var patikt mazliet citādāks vīrieša tips, drīzāk mačo tipa vīrietis ar izteiktākiem vizuāliem tēliem un spēka parametriem, piemēram, izteiktākiem pleciem, žokli. Ārpus ovulācijas perioda sievietei vairāk patīk maigāka sejas izteiksme, tāds vīrietis, kurā ir maiguma, uzticības pazīmes." Bioloģiski mūsos iestrādāts arī ārējā izskata stimuls. "Pētījumos atklāts – jo cilvēks ir simetriskāks, jo pretējā dzimuma acīs izskatās skaistāks. Jo cilvēkā ir vairāk asimetrijas, jo mazāk viņš vai viņa izskatās mazāk pievilcīga. Tā ir evolucionāra adaptācija, jo asimetrija nozīmē vieglas, bet ne pārāk labas ģenētiskas mutācijas, kas nebūs pēcnācējiem. Un nav praktiska pamatojuma, ka izvēlamies partneri romantiskajām attiecībām pēc izskata, tomēr gēniem patīk simetrisks partneris."

Otrkārt, gēni nosaka, ka partnerim jābūt līdzīgam vidējam vairākumam, kas ir pretēji modei. "Jo vairāk sieviete līdzīga vidējam vairākumam populācijas sieviešu, jo vīrieša acīs viņa izskatās skaistāka, un otrādi. Tāpēc arī mums lielākoties ne tik ļoti stipri patīk citu rasu un tautību pretējais dzimums, izņemot gadījumus, ja viņiem ir kaut kādas visiem kopīgas pazīmes. Ja kāds vīrietis vai sieviete ir ļoti tipisks citas rases pārstāvis, viņš var izraisīt seksuālo antipātijas reakciju."

Vēl viens stimuls saistīts ar ožas palaidējmehānismu. "Pētījumos pierādīts, ka patīkamāka šķiet tā partnera smarža, kurš ir ģenētiski atšķirīgāks. Tam ir evolucionārs pamatojums, lai izvairītos no incesta situācijas un lai bioloģiski partnera smarža nebūtu līdzīga vecākiem. Pēc izskata partneris var būt līdzīgs vecākiem, bet smaržai jābūt pretējai. Un tas viss pamatojas gēnu līmenī, lai apmainoties ar ģenētisko informāciju, pēcnācēji ir pēc iespējas izturīgāki pret infekcijām."

Ir arī tādi palaidējmehānismi, kas saistās ar raksturu, psihiskajām īpašībām u.tml. "Piemēram, ja partnerim būs tādas iezīmes, kas signalizēs par altruismu (devīgs, izpalīdzīgs), viņš būs vēlamāks partneris nekā egocentriskais un skopais. Sievietei ir svarīgs arī vīrieša sociālais statuss, kam atkal ir bioloģiskais neapzinātais pamatojums – cik viņš atbilst alfa tēviņam. Tas zemapziņā sievietei signalizēs, ka vīrietis spēs nodrošināt ģimeni. Tāpēc seksuālajos stimulos sievietei ir svarīgi signāli, kas parāda, vai viņš spēs pieņemt vajadzīgo lēmumu attiecīgā situācijā un cik viņš par sevi ir pārliecināts. Tāpat svarīgi, lai vīrietis ir optimistisks, jo tāds vīrietis vienmēr labāk stimulēs nekā depresīvais. Evolūcijas gaitā sievietes smadzenēs jau iestrādāts, ka sievietēm labāk patīk vīrieši ar labu humora izjūtu."

Jāsasniedz īpašību kritiskā masa

Tātad ir ārējie stimuli un palaidējmehānismi, kas veicina sievietes seksuālo uzbudinājumu pret konkrēto vīrieti. Un tas ir skaidrs, ka ne visas sievietes reaģē uz vieniem un tiem pašiem plaidējmehānismiem, un ar laiku sievietei izveidojas shēma, kas ir viņas vēlamākais partneris. Kāpēc mēs dažos vīriešos varam iemīlēties un dažos ne? A. Utināns skaidro: "Kopumā ir vairāk nekā simts īpašību, kas ietekmē seksuālo uzbudinājumu pret vīrieti. Protams, nav iespējams visas šīs īpašības apkopot vienā vīrietī. Bet ir tā sauktā kritiskā masa, kuru sasniedzot, notiek iemīlēšanās. Ja vīrietī ir vairākas īpašības, kas sievietei patīk, bet netiek sasniegta kritiskā masa, tad ir situācija, ka vīrietis simpatizē, bet iemīlēšanās nenotiek. Tātad ir kāds noteikts īpašību skaits, kuram būtu jābūt konkrētajā vīrietī, lai iemīlēšanās notiktu." Pārējās vīrieša īpašības, ko sākumā sieviete neievēro, atklājas pēc tam – divu līdz četru gadu laikā. Un tad atkal ir divi varianti – vai nu nostiprinās šī oksitocīna, vazopresīna radītā sistēma un attiecības kļūst dziļas un ilgstošas, vai arī, ja pa šiem gadiem partnerī tiek atklāts kas nejauks, tad dopamīna sistēma izzūd, un pāris šķiras.

Pieredzi gūst praksē

Cik gan daudz ir situāciju, kad satiekas jauni partneri, ir abpusējas simpātijas un vēlme vienam pēc otra, bet vai nu puisim vai meitenei nav lielas seksuālās pieredzes, un viņa vai viņš gultā nejūtas lielisks vai lieliska. A. Utināns uzskata, ka to, vai pēc pirmajām neveiksmēm pāris pašķirsies vai turpinās attiecības, noteiks nevis sekss, bet citas īpašības. Piemēram, ja sievietei vīrietis patiks citu īpašību dēļ, viņa būs pacietīgāka un iecietīgāka attiecībā uz intīmo dzīvi.

Protams, ir gadījumi, kad sievietes kaitina nepieredzējuši partneri, bet, mīļās dāmas, vai mēs pašas varam sev atklāti pateikt, vai esam tik brīnišķīgas, ka spējam pilnībā iedvesmot savu vīrieti? Un šis stāsts jau nebija par izsmalcinātu seksuālu rotaļu radīšanu, bet par to, cik daudz mēs pašas esam gatavas ieguldīt, lai izjustu mīlēšanos kā savas sievišķības piepildījumu.

Teksts: Rasa Jevtejeva