Bērns raud. Vecāku reakcija ir dažāda, sākumā ir sāpes, jo mīļotajam bērnam taču ir slikti. Pēc tam raudāšanas skaļuma un  asā toņa dēļ ir jūtams augošs sasprindzinājums. Tad vecāki var sākt šaubīties, vai ir pietiekami labi vecāki savam bērnam.

Zīdaiņi  raud, jo tas ir vienīgais veids kā pateikt vecākiem, ka jaundzimušais jūtas slikti.

Bērns raud, kad ir noguris, ir auksti vai karsti,ir izsalcis, neapmierināts, dusmīgs, ja kaut kas sāp (nāk zobiņi), ir pilns pampers, ja vēlas pievērst uzmanību,  panākt savu (ja tas ir izdevies iepriekš), ja tiek ierobežots ( pārāk ilgi sēžot bērnu ratiņos vai sētiņā, ir neērta poza, pārāk ciešs apģērbs), jūt bailes. Var būt arī paaugstināta uzbudināmība, hipertonuss, hipotonuss, attīstības, nervu sistēmas traucējumi, paaugstināts intrakranialais spiediens, tad ir nepieciešams vērsties pie bērnu neirologa. Raudāšanu izraisa arī iekaisuma, saaukstēšanās sākums, dažādas ādas slimības, ietekmē arī ģeomagnetiskās, atmosferiskās izmaiņas, Mēness fāzes. Pirmajās nedēļās bērns raud bez asarām un klusi, jo balsene vēl nav attīstījusies.

Izsalkuša bērna raudas atšķiras no raudāšanas, kuru izsauc sāpes vai diskomforts. Pamazām māte iemācās atšķirt kāpēc raud viņas bērns un zināt kā skan izsalkuma raudāšana, mammas saukšana, diskomforts vai sāpes, vēlme iemigt.

Cenošoties nomierināt bērnu mātei pašai jābūt mierīgai. Bērns raud, jo sajūt nervozitāti un nelabvēlīgo atmosfēru gimenē.

Sakat sev: ”Raudāšana ir veids, kā bērns uzrunā mani”, ”Tas palīdz man savlaicīgi apmierināt bērna vajadzības”, ”Es pieņemu visas emocijas, ko jūtu tad, kad mans bērns raud”, ”Man ir tiesības būt sarūgtinātai, kad bērns raud”, ”Tas nekas, ka šādās situācijās es reizēm jūtos bezpalīdzīga”, ”Neskatoties uz visām grūtībām es tāpat esmu pietiekami laba mamma.”

Ja mazais sācis raudāt, paņemat viņu rokās un piedāvajat krūti. Ja viņš sācis raudāt jau esot rokās, piedāvajat krūti un pašūpojat bērnu. Ja bērns nenomierinās vai nevēlas ņemt krūti, bērns jāmēģina "izsēdināt" (turot aiz augšstilbiem piespiest celīšus pie vēderiņa), vai nomainīt autiņus, pamēgināt pašūpot mazuli un nolikt viņu gulēt. Varbūt tiek kairināta āda, ir jāpārbauda apģērbs, ratiņu vai guļvietas stāvoklis, jāpārbauda vai nav nolocījusies austiņa, vai nav kādi izsutumi un izsitumi.

Ja bērns sauc māti: bērns raud 5 - 6 sekundes, tad, gaidot rezultātu, taisa pauzi 20 - 30 sekundes. Tad kliedz vēl apmēram 10 sekundes un atkal apklust uz 20 - 30 sekundēm. Šis cikls atkārtojas vairākas reizes, pie tam kliegšanas fāzes ilgums pakāpeniski pagarinās, kamēr pāriet nepārtrauktā kliegšanā.

Ja bērns ir izsalcis: sākas ar saukšanas raudāšanu, čāpstināšanu, bieži pieskaras sejai un mutei, sūkā dūriti vai īkšķi. Ja mamma atnākusi un paņēmusi viņu rokās, bet nedod krūti, tad raudāšana pāriet dusmīgā brēkšanā, kas tiek pavadīta ar krūti meklējošām galvas kustībām, pie kam meklēšanās laikā bērns apklust. Ja māte arī tad neiedod krūti, raudāšana kļūst histēriska.

Raudāšana sāpju gadījumā: raudāšanā ir saklausāmas ciešanas. Tā ir vienmuļa un nebeidzama raudāšana, kuras laikā šad tad izskan izmisīgi kliedzieni, kas visticamāk ir saistīti ar sāpju sajūtas paasināšanos.

Raudāšana urinācijas/defekācijas gadījumā: raudāšana līdzīga pīkstieniem un činkstēšanai, kura pāriet kliedzienā tieši pirms urinācijas/defekācijas akta, ja māte nesaprot šo raudāšanu un nepalīdz bērnam.

Vēlme iemigt: vienmuļa činkstēšana - sūdzēšanās, kuru pavada žāvas un acu aiztaisīšana, grozīšanās pa gultiņu. Var bērna guļasvietu ierobežot ar pakaviņu vai sarullētu segu, tas dos drošības sajūtu, jo atgādinās atrašanos mātes dzemdē.

Bērns ir saguris: ritmiska, bet ne uzstājīga raudāšana, bērns mētā rokas un kājas, visbiežāk dienas beigās.

Zarnu kolikas (īpaši pirmo 3 dzīves mēnešu laikā): bērns kliedz spalgi, seja ir piesarkusi, pirksti ir savilkti dūrītēs, kājas ir pievilktas pie vēdera. Bērns raud ilgāk par 3 stundām dienā, vairāk nekā 3 reizes nedēļā, ilgāk kā 3 nedēļas. Kolikas var parādīties no 2 nedēļu vecuma. Uzliekat bērnu ar vēderu uz apakšdelma piekļaujot cieši sev klāt. Ar plaukstu turat bērnu starp kājām, tā lai pleci un galva balstās uz pieaugušā elkoņa. Var arī viegli pamasēt vēderu pulksteņa rādītāja virzienā, uzlikt uz vēdera siltu ķiršu kauliņu spilvenu vai arī paklapēt pa dupsi. Palīdzēs arī fenheļa tēja.

Zobu nākšanas sāpes (īpaši pēc 4 dzīves mēneša): bērns būdams noguris iemieg, tad ar skaļu brēcienu pamožas. Palīdzēs smaganu masāža ar tīru pirkstu (ar speciālu sāpes mazinošu gēlu vai stipru kumelīšu tēju), nomizota vēsa burkāna vai riņķveida grabulīša košļāšana. Būs pastiprināta vēlme visu bāzt mutē, zīst vai kaut kur iekosties.

Ja bērns pārstāj raudāt tikko paņemts uz rokām, viņš ir vēlējies izjust tuva cilvēka klātbūtni.

Lai konstatētu vai bērnam nav auksti vai karsti ir jāuzliek plauksta uz vēdera.

Ir jāuzmanās, ja bērns visu laiku ir raudājis, bet pēc tam pēkšņi kļūst kluss un mierīgs.

Iespējams, bērnam apkārt ir pārāk daudz uzbudinošu trokšņu, darbību, rotaļu. Varbūt nepieciešams izslēgt televizoru vai nogriezt klusāk radio? Varbūt gaisma ir pārāk spilgta?

Ja bērns raud naktī, tad iespējams ir redzējis sliktu sapni jeb ir t.s. nakts bailes, kad bērns (visbiežāk zēni) var svīst, stenēt, bubināt ko nesaprotamu, kliegt, raudāt, spārdīties, arī staigāt pa māju. Tas var notikt, ja dzīvē ir kādas pārmaiņas (piedzimis brālītis vai māsiņa, tika mainīta dzīvesvieta, arī pilnmēnss.) Nevajag bērnu modināt, ja viņš ir aizmidzis. Esiet vienkārši blakus, nodungājiet kādu dziesmu. Ja bērns gadījumā pamožas, sakat, ka tas ir bijis tikai slikts sapnis.

Pēc trīs mēnešu vecuma bērniņam jau vajadzētu būt izstrādājies dienas režīms – precīzi starplaiki starp ēdienreizēm, gulēšanas un nomoda ilgums, nakts miega garums. Nereti atklājas, ka mazais dienā bieži snauž, bet naktī dzīvojas nomodā.

Bērna raudāšanu uz jūsu atteikumu labāk ignorēt, parādot, ka savas domas nemainīsiet. Pasakat atteikuma iemeslu un mainiet sarunas tematu. Varat teikt: ”Tu tagad raudi, jo esi dusmīgs un neapmierināts. Tikai tad, kad būsi beidzis raudāt, mēs iziesim ārā pastaigāties.”

Ja bērns ir neapmierināts, ka jāpārtrauc iesaktā nodarbošanās, izrādat sapratni un iejūtību, bet tomēr paliekat pie sava. Varat teikt: ”Es saprotu, ka esi dusmīgs, jo ir laiks doties projām no rotaļu laukuma, taču tas mums ir jadara.”

No 15-18 mēn.v. bērnu vajag sākt mācīt izteikt emocijas vārdos. Sakat: ”Tu esi noskumis.”, vai  ”Tu pašlaik esi dusmīgs. Tiksim abi ar to galā.”

Ja bērns raud tad, kad redz jūs skatāmies uz viņu, iespējams viņš vēlas jūsu uzmanību.

Ja bērns darot ko jaunu raud aiz bailēm, tad iedrošināt viņu un pēcāk paslavējat par paveikto. Tas cels bērna pašapziņu un dos drošības sajūtu jaunās situācijās.

Protams, reizēm ir situācijas, kad bērnam ir jāļauj raudāt. Piem, mātei atstājot bērnu bērnudārzā, audzinātājas var teikt: ” Tev tagad gribas raudāt un tam tev ir iemesls. Tu pašlaik jūties sarūgtināts un izbijies. Tu vari tagad izraudāties, bet ja tev pēkšņi gribēsies pasēdēt man klēpī, tu droši to vari darīt.” Bērns raudās arvien skaļāk, bet ja pieugušais būs blakus un emocionāli atvērts, tad bērns nomierināsies. Viņš apsēdīsies blakus vai klēpī, nopūtīsies un tad jau viņa uzmanību saistīs kāda rotaļa un viņš aizskries pie saviem grupas biedriem. Ja bērns neizjutīs bēdas, viņš nespēs arī priecāties, tas ir t.s. svārsta princips.

Ko nevajadzētu darīt, kad bērns raud.

Nekliedzat, neperat, nevainojat bērnu, saglabājat mieru.

Nereti, kad bērns raud vecāki piedāvā kādu kādu konfekti vai kārumu. Šis modelis tiek iemācīts, bērnam ieaudzinot, ka šādi var tikt galā ar problēmām vai nepatīkamiem pārdzīvojumiem. Kad bērns jau ir paaudzies, viņš netiekot galā ar savām emocijām pārdzīvojumiem ķeras klāt ēdienam un neizjūt sāta sajūtu, tādējādi pārēdas. Bieži vien tas noved pie bulīmijas. Bērns sapratīs, ka par raudāšanas pārtraukšanu var dabūt atlīdzību. Tad raudāšana būs biežāka, lai saņemtu kādu balvu vai nokļūtu uzmanības centrā.

Nevajag jokoties un smīdināt bērnu, kad viņš raud. Nesakat: ”Ai mazulīti, kā tad tā...” vai arī noliegt bērna emocijas: ”Neraudi, nav vērts, tas jau tāds sīkums vien ir. ”Pārdzīvojums nepazudīs tikai tādēļ, ja mēģināsiet to noliegt. Tā parasti dara vecāki, kuru vecāki pašus ir mācījuši ”neraudāt pa niekiem.”  Maksa par apspiestajām un noliegtajām emocijām ir augsta, sākot no neirozēm līdz pat ļaundabīgajiem audzējiem.
   

G.Trimda,
Psihiatrs Gaiļezera bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā
tālr.: 28603764 (pēc iepriekšēja pieraksta)