Kā ķermenis reaģē uz to, ko mēs pārdzīvojam, domājam.
Dvēseles un Ķermeņa kopšanas salons
Ielūkosimies ķermeņa reakcijās uz pārdzīvojumiem un domām no psihosomatiskā viedokļa. Labs salīdzinājums – Dievs runā ar cilvēku caur Ķermeni.
Savu fizisko ķermeni mēs varam izmantot kā ceļabiedru, draugu, vergu, padomdevēju vai vēl kādā citā veidā. Proti, jo apzinātākā un bagātīgākā veidā mēs izprotam iekšējās izjūtas, jo veiksmīgāks kontakts ar sevi, jo labāk spējam vadīt un būt saimnieki savām izjūtām, pārdzīvojumiem un tajā skaitā veselībai.
Parasti mēs vairāk pievēršamies praktiskām lietām un tikai reizēm tam, kā jūtamies, kāpēc tā jūtamies. Ja esam aizmirsuši par to padomāt, tad agrāk vai vēlāk, apslāpējot vai neizdzīvojot kādas emocijas, ķermenis signalizē, jo mūsu iekšējā pasaulē ir disharmonija, kas rada jebkuru sāpi, diskomfortu vai saslimšanu. Bet, ja mākam sazināties, lasīt, pazīt un izjust ķermeni, tas vienmēr saka priekšā, vai ejam pa pareizo ceļu, vai darām to, kas ir labi vai arī to, kas ir pret mums. Ja nevajadzētu kontaktēties ar apkārtējo vidi un cilvēkiem, mēs varētu dzīvot pilnīgā harmonijā ar savu ķermeni. Bet mēs nonākam saskarsmē, tāpēc esam spiesti meklēt kompromisu – komunikāciju, kas tiek veidota pēc vieniem un tiem pašiem principiem un likumiem gan iekšējā, gan ārējā pasaulē. Ja saskarsme kaut kādā veidā mums ir nelabvēlīga, par to uzreiz atgādina ķermenis (tauciņi ne tajā vietā, sasitām roku, izkrīt mati). Apgūstot prasmi lasīt ķermeni, mēs veiksmīgi spējam novērst sociālajā un fiziskajā vidē to, ar ko neesam tikuši galā sev labvēlīgā veidā, un esam veseli. Tātad, optimālais saskarsmes veids ļauj izvairīties no fiziskām un emocionālajām traumām – aizvainojumiem, pārdzīvojumiem, slimībām.
Vērtējot fiziskās traumas un sāpes, hroniskas vai pēkšņi iegūtas, uzskatu, ka sākotnēji tās ir bijušas sāpes dvēselē, un tad lēnām kļuvušas par fizisku sāpi.
Šajā piemērā varam gūt nelielu ieskatu kā veidojusies saite no dzīves līdz fiziskai sāpei. Kundzītei pāri sešdesmit gadiem bija atkārtota trauma labajai rokai, tā vāji funkcionēja jau pēc pirmās traumas pirms 15 gadiem. Tajā brīdī sāpes bija aktīvas, kaut gan pirms tam – pasīvas. Vērtējot situāciju no psiho emocionālā viedokļa, izrādījās, ka viņai bija agresijas pilnas attiecības ar vīru, vainas sajūta, jo viņa vīru patiesi mīl, bet reizē arī never ciest ikdienas sadzīvē. Dusmas neapzinātā veidā vērstas uz sevi kā sods atbildei uz vainu realizējās kā trauma labajai rokai. Pirms tam viņa bija apzinājusi visus iespējamos līdzekļus, lai roku atveseļotu, taču nebija izdevies. Tikai tad, kad tika apzināta emocionālā agresija, vainas sajūta, kas bija bloķējums smadzeņu impulsos, sākās atveseļošanās. Viņa izdzīvoja, pārdzīvoja, piedeva, izlādēja emocionālo bloķējumu, pēc divu nedēļu īpašas vingrināšanas roka sāka pildīt savas funkcijas.
Tas ir piemērs, kā emocionālie pārdzīvojumi lēnām nobloķē mūsu fizioloģisko sistēmu. Atzīt, pazīt un vēl izmainīt to, ir liels psiho emocionāls darbs.
Kā tad mēs varam pazīt harmonisko būtību, un kā negrēkot pret to, lai nesakrātu bloķējumus? Vienīgais, ko vajadzētu apgūt, ir iemācīties būt godīgiem pret sevi, savu sirdsapziņu. Ar vārdu sirdsapziņa tiek domāta patiesa, godīga, tīra, attieksme pret savām izjūtām. Zināmā mērā mūsu fiziskais ķermenis ir sirdsapziņa. Mēs zinām, kā fiziskais ķermenis reaģē uztraukuma brīžos, uz pāri darījumiem vai laimē un priekā. Ja ieklausāmies ķermenī, tas skaidri stāsta: "Tagad tu dari pāri!" Pat tad, ja emocijas, kas rodas nav sabiedrībā atzītas pie pozitīvajām, tādas kā piemēram dusmas ir adekvāti jāizdzīvo, jo neizdzīvotas tās lēnām kļūst par aizvainojumu. Būtu jāattīsta savas spējas un talanti, jāizsakās tā, lai adekvāti izdzīvotu visas emocijas, kas konkrētajā brīdī rodas. Tātad, svarīgi būtu iemācīties ētiski dusmoties, ļaut sev just. Tīra sirdsapziņa palīdz izdzīvot konkrēto mirkli pret sevi patiesi.
