Raksta autore: Diāna Lapsa, psihoterapeite

Psihoterapijas lomu kā psihiatrisko pacientu ārstēšanā, tā arī somatisko slimību gadījumā mūsdienās neviens vairs neapstrīd.

Ja man īsi jāraksturo psihoanalītiskā psihoterapija – tās pamatnostādne ir caur analītiskām sarunām izcelt apziņā neapzināto, tādējādi caur absolūtu godīgumu pret sevi (ja tāds vispār iespējams) uzlabot pacienta labsajūtu visās svarīgajās dzīves jomās.

Kā izvēlēties savu ārstu psihoterapeitu?

Lai ilgstoši noturētu kaut ko zemapziņā izstumtu, patērējas liela psihiskā enerģija, kas atņem spēkus organisma pilnvērtīgai funkcionēšanai. Atklājot slēptos motīvus, zūd nepieciešamība tos paturēt izstumtus, neapzinātus. Cilvēks atbrīvojas no "akmeņiem savās kabatās" (te atsauce uz Ņujorkā mītošās latviešu mākslinieces Signes Baumanes animācijas filmu, kas labi atspoguļo te rakstīto).

Pacientam sāp miesa vai dvēsele, un ar savu sāpi viņš liek ciest arī citiem, nespējot pilnvērtīgi uzņemties sociālo lomu – būt "pietiekami labam" vecākam, dzīvesbiedram vai kolēģim.

Pie psihoterapeita nāk cilvēki, kuru dzīve dažādu iemeslu dēļ uz brīdi (vai garāku periodu) dekompensējusies, ārēju apstākļu dēļ psihiskās aizsardzības mehānismi vairs nespēj uzturēt psihisko homeostāzi (pašregulāciju), aktivizējas personības traucējumi, ir sašūpots emocionālais līdzsvars un vajadzīga ambulatora speciālista palīdzība. Līdz stacionāra ārstēšanai šādi pacienti nenonāk.

Psihoterapeitiskās ārstēšanas indikāciju klāsts ir diezgan plašs. Pieredze rāda, ka klīniski varam izdalīt piecas pacientu grupas:

• ar psihiatriskiem traucējumiem un/vai psihoemocionālām problēmām;
• ar somatiskām sūdzībām;
• pēc zaudējumiem;
• ar attiecību problēmām;
• cilvēki, kuri vēlas sevi labāk izzināt, lai spētu realizēt savas dzīves mērķus.

Cilvēks ir nolēmis sākt psihoterapiju. Kā rīkoties? Kā atrast savu psihoterapeitu?

Liela nozīme ir un paliek džungļu telefonam, tas ir, draugu, darbabiedru vai citu specialitāšu ārstu ieteikumam. Jo slava izplatās – kā laba, tā arī slikta, sevišķi tik mazā sabiedrībā kā pie mums, Latvijā. Bet, pieņemot, ka džungļu telefons kaut kādu iemeslu dēļ netiek iedarbināts, kā pirmo soli iesaku atvērt mājaslapu www.arstipsihoterapeiti.lv un paskatīties uz tur esošo speciālistu sarakstu. Protams, uzvārdi neko neizteiks, tāpēc var palasīt kolēģu CV, varbūt tur kaut kas uzrunā. Uzreiz vēlos uzsvērt, ka visi ārsti psihoterapeiti ir saņēmuši vienādu pamatizglītību. Tātad visi ir ārsti, pirmkārt, kas jau pamatā nozīmē vismaz sešus gadus medicīnas studijas plus četri specializācijas gadi. Šī Latvijas Ārstu biedrībā reģistrētā asociācija ir pēc izglītības kritērijiem homogēna sabiedrība. Visi ir nopietni studējuši medicīnu. Vienalga, pie kura dodoties, saņemsi aptuveni vienādu ārstēšanu. Iesaku izvēlēties psihoterapeitu pēc ģeogrāfiskā principa – skatīties, kurš strādā netālu no dzīves vai darba vietas. Nav jābrauc pie terapeita pāri tiltam vai ārpus pilsētas, dzīve tam ir pārāk īsa.

Tik tālu par objektīviem kritērijiem psihoterapeita izvēlē, bet (diemžēl) daudz svarīgāki par objektīvajiem psihoterapijā ir subjektīvie kritēriji, kas lielā mērā izriet no pacienta un terapeita personības.

Ir ļoti grūti definēt, kas/kāds ir labs psihoterapeits. Tāpat kā dzīvē – katrs izvēlas sev citādus draugus un partnerus. Terapeitiskās attiecības ar psihoterapeitu ir ļoti intīmas. Mums var cilvēkā kaut kas nepatikt – kā terapeits izskatās, kā runā, kāds ir balss tembrs, kādi žesti, komentāri. Pacientam ir tiesības just, ka "šis nav mans cilvēks". Katrs psihoterapeits darbā ar pacientu ienes savu personību, savu sociāli kulturālo izcelsmi, kas izpaužas veidā, kā terapeits uzlūko/uztver vienu vai otru problēmu. Tas, pirmkārt, jau izpaužas tajā, kā iekārtots psihoterapeita kabinets – cik daudz tajā redzamas personiskās mantas, kāda ir estētikas izpratne, kā terapeits ir apģērbies.

Iepriekš tika minēts, ka terapijas augstākais mērķis ir panākt pacienta godīgumu pret sevi, taču jāteic, ka arī terapeita augstākā kvalitāte ir godīgums. Tikai tā varam noturēt pacientu pie realitātes, kas ir pamatfaktors ārstēšanas gaitā. Personība ietekmē uzvedību un lēmumu pieņemšanu.

Piemēram, mēs nekautrējamies atzīt pacienta panākumus, izcelt viņa kvalitātes, bet arī tiešā veidā empātiski norādīt uz neveselīgām reakcijām vai psihiskās aizsardzības mehānismiem, kas atrauj cilvēku no realitātes un liek dzīvot vien pašam saprotamā iedomu (slimības) pasaulē. Viena lieta ir ārsta psihoterapeita teorētisko zināšanu bāze, bet ne mazāk nozīmīga ir viņa autobiogrāfija. To pacients nezina, un viņam tā arī nav jāzina, tomēr terapeitiskā procesā tas ir neizbēgams klātesošs faktors.

Francūži saka: "Labāk nonākt laimīga ārsta rokās, nekā visu zinoša..." Un jūdu sakāmvārds (no 1677. gada) teic: "Godājiet ārstu, pirms jums vajadzīga viņa palīdzība!"

Pirmo četru vizīšu laikā, kuras sauc par izvērtēšanas vizītēm, kad ārsts ievāc detalizētu anamnēzi, pacients novērtē, kā viņš jūtas ar šo psihoterapeitu un par to arī runā. Tā kā psihoterapija Latvijā pamatā ir privātās medicīnas niša, pacientam nav jāmokās, apmeklējot sev netīkamu terapeitu.

Varbūt varētu mēģināt jautājumu pavērst otrādi – kāds psihoterapeits uzskatāms par nepieņemamu, neprofesionālu?

• Terapeits, kuram trūkst empātijas – ja pacients sarunas laikā nejūtas uzklausīts un saprasts. Piemēram, terapeits neizprot problēmu, bilst, ka citiem ir vēl sliktāk.
• Vēss, emocionāli distancēts terapeits – visu laiku klusē, tikai māj ar galvu un saka "jā" vai gluži pretēji – pārāk familiārs, kas jaucas visā un visur, dod padomus, kā dzīvot, kā rīkoties.
• Terapeits, kas nepieņem, ka pacients apšauba viņa spriedumu, jautā, izvērš diskusiju.
• Terapeits, kurš uzsver, ka bez finansiālas upurēšanās terapija neizdosies.

Vienalga, kāds būtu terapijas tiešais mērķis – mazināt depresiju, trauksmi vai izsērot zaudējumu –, virsmērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti un spēju baudīt. Ja psihoterapeita honorāri ir tik neatbilstoši pacienta ienākumiem, ka to dēļ iznāk atteikties no laika pavadīšanas draugu lokā, socializēšanās, atteikties no izbraucieniem brīvdienās un atvaļinājumos, paliekot mājās, piekaltiem pie datora, terapeitiskais process diez vai vainagosies ar panākumiem.

Protams, bezgala svarīgs ir jautājums par konfidencialitāti. Tā kā tas izriet no Ārstu ētikas kodeksa, tas jebkuram ārstam ir pašsaprotami – arī kardiologam un ķirurgam. Jebkas, kas tiek runāts psihoterapeita kabinetā, ir konfidenciāli, tas nevienam netiek pārstāstīts. Vienam pacientam nestāsta par citu vainām.

Psihoterapijā ir nozīmīgs jēdziens psihoterapijas rāmis. Ar to apzīmē kārtību, kādā norit tikšanās, un tas ir saistošs kā terapeitam, tā pacientam. Kas attiecas uz psihoterapeitu, tad labs profesionālis nekad nekavēs sesiju, sesijas laikā nerunās pa telefonu (tas vispār būs izslēgts), neēdīs vai, pasarg' Die's, nesmēķēs.

Labs psihoterapeits zinās, kad terapijas process ir jābeidz. Ir zināmi gadījumi, sevišķi Rietumeiropā vai ASV, kur terapija vai psihoanalīze turpinās visa mūža garumā, tomēr terapeitam ir jāprognozē aptuvenais terapijas nobeigums. Pacientam ir tiesības to jautāt, un jāsaņem atbilde.

Raksta avots: https://arsts.lv/jaunumi/diana-lapsa-velos-sakt-psihoterapiju