Jūtos vientuļš: Kā rīkoties?
Mēs ar Laini sarunājāmies par sajūtām un attiecībām. Vaicāju, kāds ir viņas redzējums, lai cilvēks nejustos drūms un vientuļš, jo sevišķi, kad pēc pulksteņa pagriešanas uz ziemas laiku asfalta melnā tumsa aiz darbavietas loga parādās jau piecos. Un viņa man saka: es nekad neesmu jutusies vientuļa, es nezinu, ko tas nozīmē...
Lainei vienmēr ir bijis tik daudz nodarbošanos, ka vienkārši nav atlicis laika savā dienas ritmā ieplānot vientulību. No vienas puses – nodarbināt sevi ar lietām, kas iepriecina, ir labs padoms, kā nepakļauties vientulības skumjām. No otras puses – vai tiešām šis mehānisms var būt tik vienkāršs?
Ārste psihoterapeite Monta Vasiļevska uzskata, ka daļai cilvēku no vientulības sajūtas palīdz izvairīties tas, ka viņi meklē un atrod jaunus vaļaspriekus, nodarbes, iepriekš neiepazītus darbus un cilvēkus. Taču tie, kas jau ilgāku laiku it kā bez iemesla jūt vientulību, ir iesprūduši savās sajūtās un iekšējā pasaulē un nezina, kā tikt laukā no smagnējās sajūtas.
Ir divu veidu vientulība. Viena ir pārejoša un saistās ar pārmaiņām dzīvē. Piemēram, cilvēks šķir laulību, kāds tuvinieks nomirst, bērni aiziet no vecāku mājām vai aizbrauc uz ārzemēm. Cilvēks patiesi tādā dzīves situācijā ir palicis viens un var sajust vientulību. "Šo var nosaukt par adekvātu vientulību. Tai ir pamatots iemesls, kad seko sēru periods, kas vienkārši jāizsāp. Tas prasīs laiku, bet skumjās emocijas pāries," skaidro psihoterapeite. "Otra veida vientulība ir tad, kad cilvēks nespēj izveidot attiecības, kurās jūtas labi, un var justies vientuļš pat tad, ja viņam ir ģimene. Tomēr partnerattiecībās cilvēks nejūtas saprasts, un tai pat laikā nespēj partnerim izstāstīt, kā jūtas. Lai gan, no malas raugoties, vientulībai nebūtu objektīva pamata, jo cilvēkam ir ģimene, draugi, kolēģi, tomēr mēs nevaram apstrīdēt, ka viņš jūtas vientuļš," stāsta M. Vasiļevska. "Cilvēks var justies vientuļš arī tad, ja nespēj izveidot attiecības un patiešām ir viens".
Šai situācijā vajadzētu meklēt iemeslus, kāpēc neizdodas izveidot pozitīvas un sirsnīgas attiecības darbā, ģimenē vai ar draugiem. "Vajadzētu mēģināt saprast, kas manī ir tāds, kas liek citiem izvairīties no komunikācijas ar mani, kas veicina manu vientulības sajūtu. Ko es no citiem gaidu un nesagaidu? Vērts vismaz pamēģināt uzreiz neapstrīdēt, ko citi saka. No otras puses, tas ir dabiski, ka paši nemaz negribam zināt, kāpēc citi nevēlas ar mums sirsnīgi komunicēt. To uzzināt ir emocionāli smagi, pat sāpīgi."
Kad jautāju psihoterapeitei, ko mēs paši varam darīt, viņa pievērš uzmanību kādai būtiskai niansei: cilvēks pats nevar apzināties to, kas ir neapzināts, tāpēc var būt nepieciešama ārsta psihoterapeita palīdzība, kurš palīdzēs saprast neapzinātos faktorus, kas veicina vientulības izjūtas rašanos. "Lai mēs sadzirdētu jebkurus ieteikumus, ir jābūt pietiekamai emocionālajai stabilitātei. Ja ieteiksim kādam iet sabiedrībā, kontaktēties ar cilvēkiem, šādam padomam nebūs jēgas, jo, ja cilvēks jūtas vientuļš, tas nozīmē, ka viņš nespēj iziet sabiedrībā. Ar šādiem ieteikumiem mēs cilvēkam nepalīdzam!" skaidro psihoterapeite. Ja cilvēks iet sabiedrībā, runājas un komunicē, bet iekšēji nav piepildījuma sajūtas, tad var pamēģināt terapiju.
Izvēle: psihoterapeits vai grupas terapija?
Mums nebūt nav viegli aiziet pie psihoterapeita, jo tas ir salīdzinoši dārgi un grūti atrast savējo – kāpēc gan nevaram saņemt konkrētus ieteikumus? "Jā, no vienas puses, izmaksas un īstā speciālista atrašana ir pamatoti argumenti, kas cilvēkus attur. Savā ziņā tie ir patiesi, taču tie nav paši svarīgākie. Manuprāt, izvēlei nemeklēt palīdzību pie speciālista ir dziļāki iemesli, ko negribam apzināties. Kāpēc ir grūti aiziet pie speciālista? Varbūt cilvēks netic, ka tas palīdzēs? Un tad var paskatīties dziļāk – varbūt cilvēks vispār nekam netic. Vai arī viņam ir pārāk smagi no jauna cilāt konkrēto tēmu. Tāpēc viņš izmanto argumentu, kas ir racionāls." Vēl mēdz būt sajūta, ka terapija taču nevar attiekties uz mani.
Monta Vasiļevska uzskata, ka vientulības sajūtas gadījumā pat labāka ir grupu terapija. "Pētījumi rāda, ka uz grupu terapiju cilvēkam ir grūtāk aiziet nekā uz individuālo. Taču grupa – tā jau pati par sevi ir kompānija! Sākumā visdrīzāk cilvēks arī terapijas grupā jutīsies vientuļš, bet tā būs iespēja paraudzīties uz sevi no malas, kā es veidoju attiecības ar pārējiem. Grupa ir ļoti laba vieta, kur trenēties un mēģināt veidot attiecības veselīgāk."
Ja tomēr neesam gatavi apmeklēt psihoterapijas grupu, tad var palīdzēt jebkura cita grupa – pulciņš, profesionālā grupa, interešu grupa. Arī tajā cilvēkus vienos pamatintereses un viens mērķis, un tam vien jau vajadzētu cilvēkus saliedēt!
Zaudētā cerība par kopā būšanu
Man vientulība asociējas ar skumju sajūtu – it kā viss notiek, taču kaut kas nav līdz galam. Monta Vasiļevska skaidro, ka vientulība varētu būt arī ļoti lielas ilgas pēc kā netverama vai neaizsniedzama. Vai arī – attiecībās regulāri nonākam situācijā, kad stāstām un skaidrojam, un tomēr otrs mūs nesadzird. Vientulība – tā ir arī pastāvīga tukšuma sajūta. Tad meklējam iespaidus no malas, lai izbēgtu no nepatīkamās sajūtas. Kāpēc gan vientulība ir tik nepatīkama? "Cilvēkam ir svarīgas attiecības ar citiem. Mēs pārsvarā vēlamies būt kopā, gribam, lai mums ir ģimene un draugi. Un tie, kas saka, ka to nevēlas, ļoti bieži sirds dziļumos slēpj zaudētu cerību, ka kopā būšana var būt arī laba un patīkama".
Ja cilvēks jūtas vientuļš partnerattiecībās, tad pamatā ir sajūta, ka mani nesaprot. Šai sajūtai ir divi iemesli – vai nu cilvēks nemāk pateikt, kā jūtas vai otrs nespēj to uztvert. "Vari pastāstīti otram, tieši kad jūties vientuļš? Visu dienu no rīta līdz vakaram vai kādos konkrētos brīžos? Mēģini izstāstīt vienkārši – ar saviem vārdiem. Vari sev pateikt – es vienkārši mēģināšu un skatīšos, kas no tā sanāk. Vai tu baidies, ka otrs tevi noraidīs, vai arī baidies, ka nemācēsi izteikties? Vari sākt pavisam vienkārši un paskatīties, kā otrs reaģē. Pasaki: "Es no tevis neko negaidu, man tikai ir svarīgi, lai tu uzklausi manu stāstu. Jūtos skumīgi un vientuļi, lai gan apkārt ir cilvēki, manī ir nepatīkama tukšuma sajūta..."
Draugi no tavas vides
Mēdz būt vientulības sajūta darba vidē, un tas parasti ir lielākos uzņēmumos, kur ir liela konkurence un cilvēks negrib iesaistīties tajā vai nejūtas profesionāli spējīgs piedalīties konkurences cīņā, un tas patiešām var izraisīt spēcīgas vientulības sajūtas. Monta Vasiļevska šai situācijā iesaka pašam sev godīgi pateikt, ka man tas neder, šādā vidē jūtos slikti. Labāk ir pameklēt mazāku uzņēmumu, kur ir individuālāks un personiskāks kolektīvs.
Daži cilvēki pēc rakstura ir vairāk orientēti uz biežām tikšanās reizēm, regulārām telefona sarunām ar draugiem, viņiem ir svarīgi bieži sazināties. Ja draugi nevar dot pretī pietiekami daudz enerģijas, cilvēks vientulību izjutīs sāpīgāk. Ir arī situācijas, kad tu pārskati adresātu sarakstu telefona grāmatiņā un saproti, ka nav īsti, kam piezvanīt – vienam draugam ir ģimene, otrs aizbraucis uz ārzemēm, trešais aizņemts darbos.
Monta Vasiļevska skaidro, ka cilvēks labi jūtas kopā ar to, kas ir līdzīgs viņam. Ja tev nav savas ģimenes, tad labāk jutīsies ar tiem draugiem, kuri šobrīd ir tādās pašās attiecībās. "Ja tu pats ļoti vēlies ģimeni un visi tavi nedaudzie draugi ir precējušies un audzina savas atvasītes, tu visu laiku esi tikai šajā vidē, un kompānijā jauni cilvēki neienāk, tad vientulības sajūta var būt pat ļoti izteikta." Tavas sajūtas labāk sapratīs tie cilvēki, ar kuriem tev ir līdzīgas intereses.
Informāciju sagatavoja "Aptiekāra žurnāls"
