Jāiet pensijā? Pēc sešdesmit dzīve turpinās!
Pasaules kārtība paliek nemainīga, tai nepieciešami gan juniori, gan seniori. Populārais apgalvojums, ka dzīve pa īstam sākas tikai pēc četrdesmit, ir tikpat patiess kā tas, ka pēc sešdesmit viss vēl tikai turpinās. Latvijā ir daudz kolorītu farmaceitu pensijas vecumā, kuri spēj iedvesmot pārējos dzīvot krāšņu dzīvi.
Vērtīgie seniori
Ik pa brīdim uzzinu faktus, kas liek apbrīnā ieplest acis – 82 gadus vecais amerikāņu pokera čempions nesen atzinies, ka viņš turpina veikli izraut uzvaras spēlēs tā, it kā viņam joprojām būtu divdesmit, jo jaunība varbūt arī izceļas ar asāku domāšanu, toties sakrātā pieredze to pilnībā kompensējot, dodot papildu priekšrocības, un sirmo kungu reizēm pārspēt varot vien retais no jaunajiem. Japāņu alpīniste, kurai ir 73 gadi, kļuvusi par vecāko sievieti, kura uzkāpusi Everestā, pārspējot pašas pirms desmit gadiem uzstādīto rekordu. Puspajokam, pusnopietni, bet izteikta versija, ka pēc 10 gadiem viņa atkal varētu censties labot pati savu rekordu un, kāpjot kalnā, vēlreiz sasniegt virsotni. Tepat Latvijā čempions galda tenisā ir Pāvels Pavlovs, kurš pārsteidz ne tikai ar savu meistarību un cīnītāja garu, bet arī dzīves pūrā esošajiem 66 gadiem. Gadi patiešām nav šķērslis aktīvam dzīvesveidam. Jestru cienījama gada gājuma cilvēku Latvijā ir daudz, un Liepājā tiek regulāri rīkots talantu konkurss Gadi nav šķērslis. Tas nu jau kļuvis par tradīciju, pulcējot arvien vairāk kā dalībnieku, tā skatītāju, kas apliecina – jaunības kults vairs nav aktuāls, cilvēku vērtē pēc personības spilgtuma, vitalitātes, prasmēm un vieduma, nevis ādas gluduma vai vidukļa šmauguma.
Ciparam ir formāla nozīme
"Katra paša ziņā izvēlēties, kā rīkoties ar savu dzīvi," saka psiholoģe Irēna Bērziņa. "Kādreiz pienāk brīdis, kad sajūtam – novecojam. Apzinoties, ka tas ir normāli, varam padarīt šo procesu maksimāli patīkamu. Kāpēc mums ir fantastiskas atmiņas par bērnību? Tāpēc, ka bērnībā apgūstam, izzinām, iepazīstam. Viss apkārt ir aizraujošs, ar prieku speram pirmo un katru nākamo soli. Brīdi, kad nākamā soļa speršanas vajadzību un iespējamību sākam apšaubīt, nosakām tikai paši un dīvaini aizspriedumi. Novecošanās bēdu profilaksei iesaku saglabāt atvērto bērna skatījumu. Nav jau obligāti jāsāk lēkāt klasītes vai jājoņo ar skrituļslidām, lai gan – kādam tas varbūt noderēs, bet runa ir par attieksmi. Saglabājot interesi par dzīvi, apkārtējiem un procesiem, kuros esam iesaistīti, būdami aktīvi, esam enerģiski un arī jauni visplašākajā šā vārda nozīmē. Var strauji novecot, ne tuvu neesot pensijas vecumam. Tas brīnišķīgais mirdzums, kas acīs ļoti daudziem sirmgalvjiem, bieži vien pietrūkst jauniešiem. Staigā tāds apdzisis pusaudzis, nekam lāgā nespēj pieķerties, nekas nepatīk. Un kurš tad patiesībā ir vecāks – tas, kuram formāli personas kods rāda pieklājīgu ciparu, vai tomēr tas, kuram nav jēdzīgu mērķu, lai gan dzīvē nesen ienācis?"
Maģiskais slieksnis
Psiholoģe atzīst, ka izprotamas ir bažas, ka, gadiem ritot, samazinās rosība darbā, sociālās aktivitātes, paziņu loks ikdienas saskarē it kā sašaurinās. Bet tā ir iedomāta, nevis īsta realitāte, jo apkārt taču arvien vairāk cilvēku, kuri dzīves laikā satikti un ar kuriem, ja vien ir vēlēšanās, iespējams komunicēt. Galvenais ir personības būtība – ieinteresētība, spēja nenorobežoties no apkārtējiem, joprojām izjūtot dzīves garšu. Sākot analizēt tikai formālos pases datus, var sagandēt to lielisko laiku, kas katram dots. Kāds apvainojas, izdzirdējis sev adresētu apzīmējumu pensionārs, bet tas patiesībā raksturo tikai sociālo statusu, tāpat kā bezdarbnieks, skolēns, kalpotājs un tamlīdzīgi. Tie ir vārdi, kas nepieciešami lietošanai formālajā vidē. Bailes no vecuma drīzāk saistītas ar mazākām spējām darboties, fizisku nevarēšanu, raizēm kļūt nevajadzīgam. Irēna Bērziņa norāda, ka galvenā doma, kas rada trauksmi, – kā es tagad, pārkāpjot maģiskajam vecuma slieksnim, komunicēšu ar tiem, kuriem vēl nesen biju nozīmīga persona, bet nu pozīcijas mainījušās. Bet cieņa, pašvērtējums, dzīves uztveres prasme taču nemainās tikai tāpēc, ka vairs nav katru rītu jādodas uz darbu un mūža kontā ieripojis vēl viens gads!
Nomainām tempu
Ja pusmūža laiks ir bijis ļoti aktīvs, pakāpeniski jāsagatavo sevi, ka pēc strauja skrējiena seko lēnāks solis. Tāds ir ritms gan mazākos, gan lielākos dzīves nogriežņos. Vispirms sagatavojamies, krājam spēkus, tad uzņemam tempu, pārvaram slodzi, tad atkal mazinām tempu, līdz ļaujamies atpūtai, pēc kuras atkal esam uzkrājuši spēkus jaunam cēlienam. Ja šo ritmu ignorējam, dzīve piespēlē kādu neparedzētu situāciju, lai piespiestu apstāties, jo ir jāiemācās atvilkt elpu. Nevar būt skrējiens nonstopā – nemitīgs, bez kāpumiem un kritumiem. Dzīve bez apstājas – tas drīzāk nozīmē dzīvot pilnvērtīgi, nevis nemitīgi kāpināt tempu – arvien ātrāk un ātrāk, un tikai uz priekšu. Ja zinām, ka, pārtraucot darba gaitas, vienkārši pamainām tempu, tomēr joprojām saglabāsies aktivitāte un darbīgums, vairs nav iemesla pārdzīvojumiem pensionēšanās vecuma sasniegšanas dēļ. Varbūt vairāk uzmanības un laika nāksies veltīt citai jomai, bet – kurš gan uzskata, ka tikai darbs var būt visas dzīves jēgas mēraukla?
Atjaunojamas saites
"Jebkurām bailēm vienmēr ir individuāli iemesli," saka psiholoģe. "Ceļot paniku ar saukli "Visam beigas, man plecos pamatīga gadu nasta!" , jāsaprot, ka problēma radīta mākslīgi. Līst zem segas, slēpties, norobežoties, liekot citiem uzminēt, kas tam par iemeslu, un gaidot, kad kāds nāks meklēt, ir mazākais nesaprātīgi. Jo dzīve nav paslēpes, tai ir citi noteikumi. Ja cilvēks ir pietiekami ilgi dzīvojis, tad noteikti sapratīs, ka frāzē "slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās" ir liela daļa patiesības. Ir jāgrib tikt izglābtam! Paskaties apkārt – dzīvo blakus kāds, kam tiešām vajadzīga palīdzība, uzmundrinājums. Ir tik daudz dzīvē sastapto cilvēku, ar kuriem vajadzētu atjaunot saites – skolas biedri, bijušie kolēģi, tuvi un tāli radi. Pensijas gados bieži atjaunojas pārtrūkušās draudzības saites, seniori pat mij gredzenus, braši iestūrējot laulības ostā. Pēkšņi darbā pāraizņemtajiem atrodas laiks sev, apzinoties sevi nevis tikai kā profesionāli.
Irēna Bērziņa iesaka ļauties arī ceļotpriekam: "Pavērojot Rīgas viesus, ir skaidrs, ka tieši interese par pasauli, par dzīvi kā tādu ir visspēcīgākais dzinulis. Vienam otram grūti fiziski kustēties, bet brauc cauri visai Eiropai paskatīties uz Rīgas torņa gaiļiem," piebilst psiholoģe.
Sparam un garam
Pavisam nejauši noskatījos televīzijas raidījumu, kurš stāstīja par korejiešu senioriem un viņu īpašajām diskotēkām. Cilvēki tiešām atnākuši kārtīgi izkustēties un ļauties priekam, nevis dīdīties gar bāra leti. Sarunā vitālās kundzītes apgalvo, ka sajūtas un domas esot tādas pašas, kā pirms gadiem trīsdesmit vai četrdesmit, tikai pieredze un piedzīvotais nācis klāt. Katru dienu esot svarīgi spert vismaz 10 tūkstošus soļu, tāpēc katrai dāmai pie jostas pielikta mazītiņa elektroniska ierīce – soļu skaitītājs. Draudzenes priecīgi rāda viena otrai ciparus aparātiņa displeja ekrānā un labdabīgi palielās katra ar savu šodien sperto soļu skaitli. Lūk, te ir tie cipari, kuri ir rādītājs – jo vairāk, jo labāk! Savukārt Zviedrijā ārkārtīgi populāra ir nūjošana. Sirmās matu šķipsnas zem sporta cepurītēm noslēpuši, pensionāri pulciņiem vien soļo pa galvaspilsētas Stokholmas parkiem.
Ja garīgās aktivitātes šķiet pievilcīgākas par fiziskajām, ir bezgala daudz iespēju pieteikties mūžizglītības programmās. Par tām informāciju var atrast internetā un pašvaldībās. Arī augstskolas diplomu varbūt ir iespēja iegūt tieši šobrīd – personīgi pazīstu sievieti, kura nesen aizstāvēja diplomdarbu un tika pie bakalaura grāda pedagoģijā 69 gadu vecumā!
Emocionālo stāvokli uzturēt možu var palīdzēt iesaistīšanās dažādās rosīgās biedrībās, piemēram, biedrībā RASA. Ir nodibināta arī vecmāmiņu kontaktbirža, pašvaldībās izveidotas grupiņas un kustības, bet, ja kādā reģionā tādas vēl nav, var nodibināt! Pensionāram ir brīvais laiks, kas ir milzu kapitāls. Kas ir čaklākie pērļotāji, šuvēji, floristi un līnijdeju fani? Tieši seniori. Ir pat īpašs Eiropas Savienības projekts Esi laimīgs vecumā ES. Tā dalībnieki ceļojuši uz Portugāli, Somiju un citām valstīm. Pirms tam gan jāveic mājas darbs – jāfotografē apkārtne, stāstot par vidi, kādu to redzi un kādu vēlētos skatīt, rādot vietas, kur cilvēks rīkojies saskaņā ar dabu, izveidojot skaistu ainavu.
Iedvesmas avoti
Irēna Bērziņa iesaka izvairīties no garlaicīgiem cilvēkiem. Galvai jābūt pilnai ar labām domām un idejām, nevis nemitīgi jāraizējas par to, vai laikā paēstas brokastis un aiziets gulēt, lai taupītu veselību. Tieši sevis palutināšana un ļaušanās izjūtām rada īsto dzīves garšu - laba grāmata, mūzika, teātris, pastaiga dabā.
Interesanti, ka pavisam svaiga socioloģiskā aptauja liecina, ka gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs vairākums cilvēku uzskata, ka cilvēks ir jauns, kamēr sasniedz 42 gadu vecumu. Kopumā šis rādītājs ir ar plašu amplitūdu - Maltā, Portugālē un Zviedrijā ļaudis domā, ka par jaunu var saukt pilsoni līdz 37 gadu vecumam, toties Grieķijā un Kiprā cilvēku par jaunu uzskata līdz pat 51 gada vecumam! Turklāt vērtējums par jaunību ir cieši saistīts ar pašu respondentu vecumu, jo tie, kuriem vēl nav 25, par jauniem visdrīzāk sauktu līdzcilvēkus līdz 35 gadiem, toties 55 un vairāk gadus sasniegušie norāda, ka jaunība ilgst vismaz līdz 46 gadu vecumam. Tātad – laiks, kad jādodas pensijā, ir īsta brieduma posms, kam loģiski jāseko pilnbriedam. Bet nobrieduši un arī laimīgi cilvēki minūtes, stundas, mēnešus un gadus neskaita.
Pensijai antīka vēsture
Pirmās pensijas pasaules vēsturē tika izmaksātas jau Senajā Romā 13.gadā pirms mūsu ēras, kad imperators Augusts šādi atalgoja savus karavīrus, kuri vismaz 20 gadus bija pavadījuši leģionā. Pensijas apmērs bija apmēram divas trešdaļas no iepriekšējo ienākumu apjoma. Pēc imperatora nāves par šo sistēmu it kā aizmirsa, līdz atcerējās pēc sešpadsmit (!) gadsimtiem. Eiropā tolaik dibināja profesionālas armijas un pēc dienesta algotņiem tika garantēta mūža atlīdzība par kalpošanu bīstamajā arodā. Savukārt vispārēja pensijas ieviešana sākās, pateicoties kancleram Oto fon Bismarkam 19. gadsimta beigās, kurš izveidoja sociālās apdrošināšanas sistēmu. Latvijā vēl 20. gadsimta sākumā pie pensijām varēja tikt ierobežots personu skaits – tie bija valsts darbinieki un armijas virsnieki. Tomēr padomju laikos tika pieņemts vienots pensiju likums, kas nedaudz citādā redakcijā darbojas joprojām.
Foto: Stock.XCHNG
Raksts publicēts sadarbībā ar
