Paralēli mūsdienu klasiskajai medicīnai eksistē arī citas pieejas un metodes cilvēku ārstēšanā. Par to zinātniskumu, tiesībām pastāvētu u.tml. varam lauzt šķēpus līdz pagurumam, taču neapstrīdams ir fakts, ka arī šo alternatīvo metožu pārstāvji – vai tie strādātu ar bioenerģētikas, ajurvēdas, homeopātijas vai kādām citām metodēm – var uzrādīt vērā ņemamu izārstētu pacientu skaitu. Arī te, kā jau parasti, augļus var nest tikai radošas sadarbības, nevis konkurences princips starp dažādu medicīnas skolu pārstāvjiem.

Uz sarunu par homeopātiju esam aicinājuši vienu no Latvijā pazīstamākajiem šīs jomas speciālistiem - ārstu Pāvelu Naumovu.

- Kas ir homeopātija?

- Vispārējās medicīnas ietvaros homeopātija ir īpašs regulējošās terapijas paveids, kuram ir trīs pamatprincipi: a) zāļu izmēģināšana uz veseliem cilvēkiem; b) rēķināšanās ar slimības individuālo klīnisko ainu; c) līdzības princips, t.i. zāļu eksperimentālo principu salīdzinājums ar slimības individuālo ainu. Homeopātijas pamatlicējs ir Zamuels Hānemanis, kurš 1796. gadā Hūfelanda žurnālā Journal der practischen Arzneykunde und Wundarzneykunst publicē rakstu Pētījums par jaunu principu ārstniecisko vielu dziedējošo īpašību atklāšanā. Jaunā principa būtība bija zāļu pārbaudīšana uz veseliem cilvēkiem. Tas ļāva izdarīt ģeniālu secinājumu: "Ikvienas zāles cilvēka organismā izraisa sava veida slimību. Atdarinot dabu, kurā hroniskas slimības nereti tiek izdziedētas, pateicoties tam, ka parādās jaunas slimības, pārsvarā hronisku slimību ārstēšanai jāpielieto tādi ārstnieciskie līdzekļi, kas var izsaukt līdzīgu mākslīgu slimību, tādā veidā slimnieku izārstējot: simila similibus."

- Vai varat paskaidrot šo principu tuvāk?

- Līdzības princips, kas pirmoreiz izklāstīts 1796. gada publikācijā, sekojošo klasisko formulējumu iegūst Hānemaņa Ārsta mākslas organonā: "Lai ārstētu pareizi, droši, ātri un paliekoši, katrā konkrētajā gadījumā izvēlies tikai tādas zāles, kuras spēj izsaukt stāvokli, kas līdzinās tām ciešanām (homoinon pathos), kuras jāizdziedē."

Līdzības princips ir balstīts uz slimības simptomu salīdzināšanu ar zāļu patoģenēzi: slimnieku simptomiem ievērojamā mērā jālīdzinās simptomiem, kurus zāles izsauc veselā cilvēkā (fenomenoloģiskā līdzība). Uz šīs līdzības pamata arī tiek izvēlētas vislīdzīgākās zāles, kuras sekojoši arī dēvē par similia. Homeopātija tātad ir regulējošas zāļu terapijas forma, kura stimulē un normalizē paša organisma aizsardzības spējas.

- Kā iegūst homeopātiskos preparātus?

- Zāles iegūst galvenokārt no dabiskām izejvielām: augiem, dzīvniekiem, minerāliem, metāliem, slimību produktiem, dažas arī sintētiskā ceļā. Hānemanis izstrādāja izejvielu īpašu apstrādes tehniku: saberšana un atšķaidīšana, pateicoties kurai tiek panākta pakāpeniska devu samazināšana un vienlaikus aktīvā elementa iegūšana, paaugstinot tā aktivitāti, tāpēc šo zāļu pagatavošanas veidu sauc par potencēšanu, jeb dinamizāciju.

Homeopātiskajā zāļu grāmatā – valsts apstiprinātā farkamopejā – atrodami dati par zāļu izgatavošanu. Potencējot sākotnējās tinktūras (jeb urtinktūras) šķidrās vielas, tās katrā procesa pakāpē sajauc ar nesējvielu, 10 reizes spēcīgi sakratot. Sajaukšana ar nesējvielu (ūdeni, alkoholu, laktozi) katrā pakāpē notiek pēc proporcijas 1+9=10 (desmitu skala) vai 1+99=100 (simtu skala).

- Kāds ir homeopātijas skatījums uz cilvēka dzīvību un veselību?

- Dzīve ir nepārtraukta dinamiska aktivitāte, kas ļauj cilvēciskajām būtnēm saglabāt organisma un personības veselumu. Sastopoties ar tādiem apkārtējās vides faktoriem kā karstums, aukstums, mitrums, vai ar emocionālo faktoru iedarbību, kuri apdraud tā viengabalainību, organisms cenšas saglabāt savu psihisko un fizisko homeostāzi jeb savu kā dzīvas vienības veselumu. Šis līdzsvars nekad nav stabils, tas tiek panākts anabolisko un katabolisko procesu rezultātā, kuri izraisa šūnu un audu pastāvīgu destrukciju un reģenerāciju - nebeidzamu un neatgriezenisku procesu. Organisms tātad atrodas pastāvīgā kustībā; no tā izriet, ka šodien cilvēks vairs nav tas pats, kurš pirms dažām dienām. Taču cilvēka individualitātei ir mazāk kopīga ar atomiem, molekulām, šūnām un audiem, nekā ar tā spēka darbību, kurš iedveš mūsos dzīvību un ir identisks Visumu virzītājam spēkam. Cilvēka individualitātei ir mērķis – viņa dzīves jēga, kura virza viņu uz metafizisko vienotību. Tieši šis mērķis, nevis organisko procesu mijiedarbības īpatnības, individualitāti padara par personību. Personības normāla psiholoģiskā attīstība izpaužas bērnišķā egocentrisma pārvarēšanā un pārejā uz psiholoģisko briedumu, cilvēkam atklājot savu saikni ar kosmosu un mirstot viņa egoistiskajai individualitātei.

- Homeopātijā cilvēka atveseļošana tiek pakļauta izdziedēšanās likumam...

- Jā - šai virzībā no centra uz perifēriju, no iemiesošanās dzīvā organismā uz sairumu un nāvi arī izpaužas izdziedēšanās likums. Mēs piedzimstam, lai nomirtu. Dienu pēc dienas, stundu pēc stundas mēs izmantojam to dzīvības enerģijas potenciālu, ko esam saņēmuši piedzimstot – līdzīgi tam, kā izlādējas elektriskā baterija. Katabolisms uzvar anabolismu. Audi atjaunojas, tomēr kļūst blīvāki un izžūst; ateromas un saistaudi aizstāj dzīvās šūnas; un āda noveco, izvadot atkritumvielas. Organisms cīnās ar postījumiem, taču tā pūles ir lemtas neveiksmei: nekas mūs neglābs no galējas nolietošanās un neatjaunos audus līdz sākotnējam stāvoklim. Reģenerācija nekad nav pilnīga. Allaž notiek organiska nolietošanās, kura ar vecumu pieņemas spēkā un beidzas ar nāvi. Izdziedēšanas likuma mērķis nav mums ļaut izbēgt no nāves, bet gan dot tai iespēju pietuvoties lēnām, tādā veidā ļaujot indivīdam īstenot savas pastāvēšanas augstāko mērķi – apzināties savu garīgo radniecību ar Visumu.

Izpratne par slimību kā par vienkāršu fizikāli ķīmisku substrātu neizbēgami noved pie cilvēka organisma sagraušanas, jo tiek nekritiski apspiesti tie ceļi, pa kuriem slimība cenšas organismu pamest. Tas, ko materiālistiskā medicīna dēvē par slimību, nav nekas cits kā patoloģisks atlikums no slimīga dinamisma, kura pirmā izpausme tikusi apspiesta ar lokāla rakstura ārstēšanu; mūsdienās mediķi, kā likums, nesaprot, ka ārstēt nepieciešams pašu dinamisko dispozīciju. Par izdziedēšanās likumu liecinošu ārēju izsitumu un izdalījumu apspiešana bloķē dzīvības enerģijas plūsmu iekšējos orgānos, indivīdu kopumā virzot uz priekšlaicīgu sairumu. Izsitumi, strutas, caureja vai iesnas, ar kuriem organisms atbrīvojas no metabolisma toksīniem, ko samazinātu pretošanās spēju rezultātā nav varējušas neitralizēt aknas, nieres un limfas sistēma, uzskatāmi par labvēlīgām pazīmēm, jo tie norāda uz organisma centieniem aizsargāt vitāli svarīgus orgānus.

- Kā homeopātija sadzīvo ar tradicionālo medicīnu?

-Contrania contranii curantur (pretēju ārstēt ar pretēju) – uz šo principu, kurš valda mūsdienu pasaulē, arī orientējas tradicionālā medicīna. Viss, kas neiekļaujas normas robežās, tiek vardarbīgi novests līdz normai vai iznīcināts. Saskaņā ar šo kontra-anti-pret principu tradicionālās medicīnas ārsti drudža gadījumā izraksta temperatūru pazeminošus medikamentus, pret infekciju – antibiotikas, spazmu gadījumos – spazmolītiķus utt. Visas nepatīkamās sajūtas tiek apspiestas. Līdz ar to pašu cilvēks aizvien vairāk attālinās no dabiskā iekšējās harmonijas stāvokļa. Organisma iekšējo spēku mijiedarbība tiek bloķēta. Tai pašā laikā var runāt par tradicionālās medicīnas un homeopātijas simbiozes iespēju: homeopātisko ārstēšanu var uzsākt laikā, kamēr pacients joprojām lieto alopātiskus medikamentus. Atsevišķos gadījumos pēc homeopātiskās terapijas tie pacientam vairs nav nepieciešami, vai arī var samazināt to devas. Citos gadījumos, ja pacients ilgstošā laika posmā lieto tireoīdu, steroīdu hormonus, betablokatorus, preparātus, kas regulē cukura līmenī asinīs un dažus citus, viņš varēs turpināt tos lietot, bet homeopātiskā ārstēšana uzlabos viņa vispārējo veselības stāvokli.

Pareizi piemeklētam homeopātiskajam similiumam ir dziļa ārstnieciska iedarbība; tas noņem blokus no apspiestā zemapziņas satura un atjauno izdziedēšanās likuma darbību, kā arī spēju veselīgi koncentrēt emocijas uz vienu mērķi. Taču tradicionālā, virspusējā simptomu ārstēšana un krīžu novēršana noved tikai pie izdziedēšanas likuma darbības apspiešanas un nopietniem traucējumiem tajā.

Neatkarīgi no tā, pie kuras skolas pieder ārsts, viņam jāatceras, ka jebkurš simptoms atspoguļo pacienta dzīves situāciju, un ka tam ir jēga, kuru jāprot atšifrēt, t.i., sasniegt pilnu izpratni par patoloģiskajām izpausmēm un unikālās, svešām acīm slēptās cilvēka personības uzvedību.

- Kad jūs ieteiktu ģimenes ārstam sūtīt pacientu pie homeopāta?

- Ik reizi, kad viņam šķiet, ka ir izsmeltas visas pieejamās palīdzības metodes dotajam pacientam, un ka tās izrādījušas neefektīvas. Jāatceras arī par noteikumu "nenodari kaitējumu!"

- Pie kādām slimību grupām un saslimšanām homeopātija ir visefektīvākā?

- Bieži slimojoši bērni, veģetatīvās neirozes, alerģijas, ādas slimības, angīna, psihosomatiskās kaites, akūti otīti, sinusīti, bronhīti un daudzas citas.

- Vai ar homeopātiju var ļaudis ārstēt no atkarības?

- Vairākas homeopātijas skolas ir izstrādājušas metodikas, kuras atsvabina no tās vai citas atkarības. Konkrēti, Popovu homeopātiskā skola Kijevā nodarbojas ar narkomānu ārstēšanu. Par šo tēmu mēs piedāvājam apmeklēt lekciju mūsu homeopātijas kursos Rīgas Stradiņa universitātes ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātē.

Pie manis aizvien biežāk vēršas pacienti, kuri cieš no datoratkarības. Tās ārstēšanā homeopātija ieņem nebūt ne pēdējo vietu, un tai ir augsta efektivitāte. Viss, kas tam vajadzīgs, ir pacienta piekrišana, ārsta profesionālisms un abu pušu pacietība.

- Vai ir kādi vecuma vai citi ierobežojumi homeopātijas izmantošanā ārstēšanā - onkoloģija, zīdaiņi, alkoholisms u.tml.?

- Homeopātiskajai ārstēšanai nekādu ierobežojumu nav. Šī metode ārstē visdažādāko slimību un vecumu pacientus, neizslēdzot tradicionālo ārstēšanas metožu piesaistīšanu, ja iestājas dzīvībai bīstami stāvokļi. Te vienīgais kritērijs būs ārsta profesionālisms. Ja rodas jautājumi par homeopātijas izmantošanas lietderību konkrēta pacienta gadījumā, es priecāšos palīdzēt ar konsultāciju pa tālruņiem 7339337 vai 9245544 vai elektronisko pastu pavelnau@one.lv.

 Zigurds Skābardis