Haimorīts – deguna blakusdobuma iekaisums
Mūsdienās visus akūtus deguna blakusdobuma iekaisumus apzīmē ar terminu "akūts rinosinusīts", ko tautā vairāk atpazīst kā haimorītu, taču "haimorīts" apzīmē tikai augšžokļa dobuma iekaisumu, stāsta LOR Klīnikas otolaringologs Kristaps Dambergs.
Kā rodas haimorīts?
Vairumā gadījumu akūtu haimorītu izraisa vīrusi, ko mēdzam saukt par saaukstēšanos vai iesnām, ar ko pieaugušie gadā vidēji saskaras 2–5 reizes, bet tikai 0,5–2,0% tas komplicējas ar bakteriālu blakusdobumu iekaisumu. Biežākie, apmēram 50%, gadījumu akūta haimorīta ierosinātājs ir rinovīrusi, taču sastopami arī citi, piemēram, gripas A un B vīrusi, adenovīruss u.c.
Deguna blakusdobumos, kas anatomiski izvietoti līdzās degunam, proti, augšžokļa kaulā, sāk uzkrāties serozs šķidrums, jo dabīgās atveres ir slēgtas un deguna gļotāda pietūkusi, kas traucē dobumiem dabīgi attīrīties. Tādējādi dobumos rodas paaugstināts spiediens un pacients izjūt sāpes un spiediena sajūta. Kad atdalījumi no deguna pa nelielām atverēm vairs nespēj drenēties ārā, pievienojas infekcija, attīstās augšžokļa dobuma iekaisums jeb haimorīts.
Haimorīta simptomi
Deguna un tā blakusdobumu iekaisums raksturojas ar diviem vai vairāk simptomiem. Pacients sūdzas par aizliktu degunu un izdalījumiem. Vienlaikus spiediena sajūtu sejas apvidū ( pieres un vaigu rajonā), galvas sāpēm un nereti samazinātu ožu. Haimorīta gadījumā slimnieks var izjust nespēku, nogurumu, kā arī var būt drudzis. Akūta haimorīta diagnozi LOR speciālisti apstiprina ar endoskopijas palīdzību, komplicētos gadījumos nepieciešama rentgena vai datortomogrāfijas palīdzība.
Haimorīta ārstēšana
Pati lielākā problēma akūta haimorīta ārstēšanā ir noteikt, kuros gadījumos nepieciešams lietot antibiotikas. Vairāki pētījumi apliecina pārlieku biežo antibiotiku nozīmēšanu pie akūtiem haimorītiem, kas, visticamāk, ir vīrusu dabas, nevis bakteriālas. Tikai 0,5%–2% akūts deguna blakusdobumu iekaisums ir bakteriālas dabas. Nesenie pētījumi liek pārdomāt antibakteriālu terapiju pie vieglas dabas bakteriāliem haimorītiem, jo klīniskie pētījumi apstiprina, ka akūti bakteriāli haimorīti pašlimitējas, t.i., 60% gadījumos saslimšana pāriet bez antibakteriālas terapijas.
Viegla saslimšana – simptomi ilgst mazāk par 5 dienām vai uzlabojas uzreiz pēc tam, simptomus atvieglo ar:
- dekongestantiem jeb deguna asinsvadu sašaurinoši līdzekļi;
- deguna skalošanu ar sāls šķīdumu taču šo nav ieteicams lietot ilgāk par 7–10 dienām;
- nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem.
Vidēji smaga saslimšana – simptomi saglabājas vai pastiprinās pēc 5 dienām:
- terapijai pievieno topiskos intra nazālos kortikosteroīdus, par šo medikamentu lietošanu sākumā būtu jākonsultējas ar ORL speciālistu. Šie steroīdi darbojas lokāli, samazinot deguna un deguna blakusdobumu gļotādas tūsku, tādējādi veicinot labāku deguna blakusdobumu ventilāciju, kā arī samazina iekaisumu.
Smaga saslimšana – spēcīgas sāpes, spīlējuma sajūta, paaugstināta ķermeņa temperatūra virs 38 °C:
- nozīmē antibakteriālu terapiju, uzlabošanās vērojama pirmo 48h laikā;
- ja nav uzlabošanās 48h laikā, tad ķirurģiska ārstēšana – novecojis ir "deguna duršanas" termins, lielākā daļa ORL speciālistu neizvēlas to kā pirmās izvēles ārstēšanas metodi pie deguna blakusdobumu iekaisumiem.
Deguna blakusdobumus nedrīkst sildīt mājas apstākļos, jo strutas, kas atrodas dobumos, var "izlauzties" un izraisīt daudz nopietnākas komplikācijas un nevēlamas sekas veselībai. Pareizi būtu vienlaikus šņaukt vienu deguna eju. Ja rodas aizkrišanas sajūta, jānorij siekalas, līdz saspīlējums ausī zūd, un tikai tad var šņaukt otru deguna eju.
