Alerģisks kolīts, hemokolīts, govs piena olbaltuma nepanesība... Latvijā un Eiropā runā par govs piena olbaltuma alerģiju. Jau slimības nosaukumā ir uzsvērts tās patofizioloģiskais un patoķīmiskais mehānisms. Tā ir imunoloģija; tātad runa būs par alerģiju.

Pēc definīcijas - alerģija ir imunoloģiski noteikta neadekvāta, hipersensitīva organisma atbildes reakcija uz antigēnu (alergēnu). Imūnsistēma ir viena no trim organisma sistēmām, kas kopā ar nervu un endokrīno sistēmu nodrošina un uztur homeostāzi apstākļos, kad mainās organisma iekšējās un ārējās vides faktoru iedarbības raksturs. Traucējumi kaut vienā no šīm trim savstarpēji saistītajām sistēmām (imūnā, endokrīnā, nervu ) tūdaļ pēc ķēdes reakcijas principa izraisa turpmākās pārmaiņas visā organismā.

Alerģiju, tai skaitā bronhiālās astmas, biežums Latvijā palielinās ar katru gadu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Alerģisko saslimšanu biežums, īpaši bērniem, ir tieši proporcionāls valsts ekonomiskās attīstības līmenim: jo vairāk alerģisko saslimšanu valstī, jo augstāka un attīstītāka valsts ekonomika.

Nedaudz apskatīsim govs piena alerģiju, kas pārtikas alerģijas spektrā ieņem pirmo vietu zīdaiņu vecumā. Kā pie visām alerģiskajām saslimšanām, arī šeit lielu lomu spēlē iedzimtība.

Pasaules statistikas dati liecina: ja vienam no pirmās pakāpes radiniekiem ir atopiskas parādības, bērna risks saslimt ar alerģiskām slimībām ir 20-40%, ja diviem vai vairākiem - 50-80%.

Pēc maniem novērojumiem ambulatorajā praksē vai stacionārā, ja vienam vecākam ir alerģiska slimība, bērnam alerģiska rakstura izmaiņas būs 20-50% gadījumu, ja abiem - 50-90% gadījumu. Protams, runājot par govs piena olbaltuma alerģiju jāņem vērā mātes dzīves, grūtniecības, dzemdību anamnēze. Piemēram - neiznēsātība, septiski stāvokļi neonatālajā periodā, infekcijas neonatālajā periodā īpaši palielina alerģijas risku, jo imunoloģiskie procesi zīdainim ir jau iedarbināti mātes grūtniecības laikā, dzemdībās, jo tad jau darbojas imunoloģiskā atmiņa. Zīdainim ar labu grūtniecības un dzemdību, un mātes dzīves anamnēzi iespēja saslimt ar govs piena olbaltuma alerģiju ir tuva nullei.

Patofizioloģiskais mehānisms ir diezgan klasisks, kā pie alerģiskām saslimšanām. Procesā iesaistās humorālā un celulārā imunitāte. Humorālā imūnreakcija ar IgE visbiežāk izraisa ādas reakcijas pie govs piena olbaltuma alerģijas, celulārās imūnreakcijas T limfocītu piesaiste ar citokīnu starpniecību vairāk bojā enterocītus, zarnu gļotādas asinsvadus, vairāk izraisot iekaisumu un nekrozi. Šāds dalījums, domāju, nav korekts, jo humorālā un celulārā imunitāte darbojas samērā sinhroni. Klīniski var izšķirt smagas, vidēji smagas un vieglas govs piena olbaltuma alerģijas slimības formas. Jādomā, ka slimības smagums ir atkarīgs no organisma sensibilizācijas laika un antigēna daudzuma. Par klīnisko ainu neko jaunu nepateikšu, bet galvenais ir to atcerēties.

Daži autori atzīmē arī zibens veida formu, kas norit kā anafilaktiskais šoks. Šeit govs piena olbaltuma alerģijas patoģenēzē ir IgE hiperprodukcijas moments. Tā kā biežākie govs piena olbaltuma alerģijas simptomi ir vēdera sāpes un caureja, tad piedāvāju šādu diferenciāldiagnozi pie aizdomām par govs piena olbaltuma alerģiju:

• gastroenterīts;
• disaharāzes deficīts;
• cistiskā fibroze;
• celiakija;
• vispārēja infekcija;
• antibiotiķu lietošana.

Jāatceras, ka caureja ļoti bieži ir kā hemokolīta aina. Par vēdera sāpēm īpaši nerunāšu, jo zīdainim noteikt, kur sāp, kā sāp un vai vispār sāp, var tikai pediatrs ar zināmu pieredzi. Daži autori uzrāda, ka govs piena olbaltuma alerģijas pacientiem bieži sastop stomatītus.

Klīniskajā praksē ļoti svarīga ir govs piena olbaltuma alerģijas diferenciāldiagnoze. Kā jau minēju, galvenais ir atdiferencēt divas dažādas slimību grupas: alerģijas un fermentu intolerances. Piemēram, govs piena olbaltuma alerģiju diferencēt no laktāzes intolerances. Abām šīm slimībām ir caureja un citi kopīgi simptomi, bet katrai ir sava ģenēze, proti, govs piena olbaltuma alerģija ir alerģiska saslimšana, bet laktāzes intolerance ir t.s. fermentu deficīta slimība. Šim apstāklim es gribu pievērst vislielāko uzmanību, jo diagnozes kļūdas rodas, neizprotot slimību ģenēzi. Tas vairāk attiecas uz ģimenes ārstiem, tādēļ neesiet lepni un palūdziet palīdzību pediatram!

Tātad, ņemot vērā iepriekš minēto, būtu skaidra ārstēšanās taktika - izslēgt no uztura govs pienu. Vienmēr jāatceras, ka jābaro ir tikai ar mātes pienu. Pēc manas pieredzes, alerģijas uz mātes pienu nav: vienīgi stingri jākontrolē, ko māte pati ēd. Ja kaut kāda iemesla dēļ krūts barošana nav ieviesta, tad dažādas firmas plašā klāstā mums piedāvā olbaltuma hidrolizātu maisījumus attiecīgās kilokalorijās uz svara kilogramu. Protams, pastāv dažādi varianti, piemēram, govs piena olbaltuma alerģija un laktāzes intolerance, vai citas variācijas.

Jāņem vērā arī slimības smagums, vecāku intelekts, viņu līdzestība, kas pārtikas alerģijas gadījumos no vecāku puses ne visai tiek ievērota. Daudzi uzskata, ka paralēli olbaltumu hidrolizātiem ir jādod mikroelementi un vitamīni. Es uzskatu, ka nozīme ir tikai D3 vitamīnam un daļēji kalcijam. Vistraģiskāk, ja aplami uzskata, ka govs piena olbaltuma alerģija ir no mātes piena, un tāpēc pārtrauc krūts barošanu, jo mātes pienam tiek piedēvētas tādas pašas īpašības kā govs pienam.

Medikamentozajā terapijā es ieteiktu probiotiskas vielas, ja vajadzīgs, indiferentas ziedes, ilgstošu paasinājumu gadījumos - lokālus glikokortikoīdus.

Secinājumi

1. Galvenais ir atcerēties, ka govs piena olbaltuma alerģija ir alerģiska saslimšana, kuras patoģenēze atšķiras no fermentu intolerances patoģenēzes.
2. Nekad nepārtraukt krūts barošanu: īpaši, ja bērnu novēro ģimenes ārsts!
3. Ņemot vērā, ka govs piena olbaltuma alerģija ir alerģiska slimība, pastāv varbūtība, ka bērnam augot, parādās citi alerģijas simptomi, piemēram, bronhiālā astma.
4. Lai veiksmīgi cīnītos ar govs piena olbaltuma alerģiju, ārsta darbs ir minimāls: galvenā ārstēšanas funkcija ir mātei. No mātes ēdienkartes, vai, mākslīgi barotam zīdainim, no barības kvalitātes ir atkarīgs, vai govs piena olbaltuma alerģijai būs remisijas periodi.
5. Neklausīt kaimiņu, omīšu un citu radu vai draugu ieteikumiem, bet neskaidrību gadījumos vērsties pie pediatra.

P.S. Vēl jau arī citās Latvijas pilsētās, ne tikai Rīgā, ir saglabājušies ārsti pediatri ar pieredzi un lielu teorētisko kapacitāti.

Literatūras saraksts: pie autora

dr. Ivars Strazds,
Pediatrs
Liepājas centrālā slimnīca