Ģimenes panorāma

Dace Rolava, M.A. NLP, Jaunās hipnozes praktiķe,
Jauno psiholoģiju centra direktore

Metodes tehnoloģijas pamatā ir tas, ka cilvēks, kurš vēršas pēc palīdzības, brīvi izvēlas no terapijas grupas tā sauktos "aizvietotājus" jeb cilvēkus, kuri atveidos svarīgus viņa ģimenes locekļus un viņu pašu.

Koncentrējoties viņš izvieto tos atbilstoši savai ģimenes telpas izjūtai. Tālāk, kā savā grāmatā "Mīlestības kārtība" raksta B. Helingers, "pēkšņi atklājas kaut kas neaptverams. Lieta tā, ka izvietošanas procesa laikā cilvēks nonāk saskarsmē ar noteiktām zināšanām, kuras līdz šim viņam nebija pieejamas". Tās ir cilvēka neapzinātās zināšanas par viņa ģimenes struktūru. Ģimenes psihoterapijas struktūras pieeju atbalstītāji norāda, ka ģimenes sistēma lielā mērā ietekmē ģimenes darbības struktūru, rīcību, vēlmes, ģimenes locekļu izvēli. Šī sistēmas struktūra iedarbojas uz cilvēku kā savdabīgs iekšējais tēls. Šis tēls ir neapzināts. Tas izpaužas cilvēkā, kurš vēršas pēc palīdzības iekšējās sajūtās, caur sajūtu, kur telpā atrodas katrs no viņa ģimenes locekļu "aizvietotājiem". Otrs šī tēla "izpausmes" veids notiek caur "aizvietotāju" izjūtām. Cilvēki, kuri aizvieto ģimenes locekļus, sāk sajust tās telpu. Spontāni viņi sāk paust to reālo cilvēku, kurus viņi aizvieto, emocijas un sajūtas. Piemēram, "aizvietotājs" pēkšņi var sacīt, ka viņam gribas bēgt no tās vietas, kurā viņš atrodas, ka viņam šeit trūkst gaisa, ka viņš izjūt siltumu attiecībā uz figūru pa labi no sevis un paust cerību, ka viņiem abiem kaut kas varētu sanākt. Vieni pauž neizpratni, ko no viņa gaida ģimene, bet citi var justies izmantoti u.tml. Dažreiz, pat neraugoties uz to, ka aizvietotāji neko vai gandrīz neko nezina par cilvēkiem, kurus tie aizvieto, izpaužas arī fiziskie simptomi. Atšķirībā no geštalta un psihodrāmas, šeit uzmanība pievērsta tam, ko jūt "aizvietotāji". Taču var rasties bažas, ka "aizvietotāji" pievieno kaut ko no sevis. Tā nav. Cilvēki no malas atrodoties savā vietā jūt daudz tiešāk, "tīrāk", protams, ja viņi koncentrējas. Vai pastāv kādas īpašas prasības pret "aizvietotāju" jutību? Nē, der jebkurš.

Mēs esam pieraduši pie nedirektīva, netieša psiholoģiskā darba, tādiem starpniekiem kā zīmējumi, kustības un skaņas u. tml. Šeit mums tiek piedāvāts īstenot savas projekcijas telpā. Apejot apziņu, cilvēks atklāj mums savu neapzināto savas ģimenes pasaules ainu un psihoterapijai tas nav nekas jauns. Ar ģimenes savstarpējo saikņu projekciju telpā mēs saskaramies dažādos variantos gan psihodrāmā, gan ģimenes rekonstrukcijā, gan ģimenes skulptūrā, gan ģimenes metaforā, gan ģimenes fotogrāfijā. B. Helingera ģimenes izvietojuma metodes īpatnība ir tā, ka informācija par notikumiem ģimenē un tās emocionālajām saitēm nāk no "aizvietotāju" sniegtajiem tīrajiem signāliem. Ģimenes — sistēmas sasaistes neveidojas uz kaut kādu vārdisku ziņojumu pamata, bet visiem ģimenes locekļiem ir kaut kādas "tiešās zināšanas" par šādu saišu iemesliem. Citādi mēs vispār nespētu īstenot ģimenes izvietojumu. Tas funkcionē tikai pateicoties "tiešajām zināšanām". Tā savā grāmatā "Mīlestības kārtība" B. Helingers

Bez telpiskās projekcijas, kā metodiskais apstāklis darbojas arī laiks, īsā laika sprīdī ir savienota pagātne, tagadne un nākotne. Nereti izvietojuma noslēgumā cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir braucis ar pneimatisko liftu. Viņu apstulbina notikumu mērogs, laika slāņi, kuros izrādās ievīts viņa liktenis. Psihodrāmai un ģimenes rekonstrukcijai šis efekts arī ir pazīstams. Tēls — risinājums katrā gadījumā ir jāatrod smalki saskaņojot to interaktīvajā procesā.

Kāds tad īstenībā ir terapeita lomas raksturs izvietojumā? Patiesībā gan maigums, gan stingrība ir tikai darba ārējā izpausme. No paša sākuma līdz beigām terapeita darbs pamatojas uz to, lai ļautu izpausties ģimenes sistēmas struktūrai. Terapeits ieiet fenomonoloģiskajā laukā tukšs un neitrāls, ļauj tam iedarboties uz sevi un, " noķēris vilni", iet pa Viņa Augstību Procesu bez aizspriedumiem, ar cieņu. Terapeits savas zināšanas ieslēdz, pievieno īstajā brīdī. Šo brīdi ļoti svarīgi ir nepalaist garām, taču arī pārsteigties nedrīkst. Tāpat kā vilni okeānā "ja pienāksi tam klāt pārāk agri, tas pāršalks tevi, ja nokavēsi — tas aizies". Viņam jāspēj viļņa galotnē balansēt starp procesu, kuru ir iespējams kontrolēt (to ļauj darīt kārtības un noteikumu zināšana) un procesu, kuru ietekmēt nav iespējams, kurš izpaužas spontāni.

Savos galvenajos darbos, semināros B. Helingers nosaka virkni jēdzienu, no kuriem attīsta ģimenes un savstarpējo attiecību teoriju, terapijas modeli. Šie pazīstamie jēdzieni veido koordinātu sistēmu, kurā cilvēki var veidot priekšstatu par sevi un mainīt to.

IDENTIFIKĀCIJA
Identifikācija ar kādu no ģimenes locekļiem veidojas kā instruments līdzsvara atjaunošanai. Kāds ģimenes loceklis ir izslēgts, nicināts, aizmirsts. Tas, kurš bija saistīts ar šo cilvēku, neapzināti meklē kādu, kurš varētu kalpot kā izslēgtā aizvietotājs esošajā ģimenē. Kāds, visvieglāk viens no bērniem, nepazināti pieņem izslēgtā lomu viņa vietā. Arī pārējie ģimenes locekļi neapzinās notikušo identifikāciju.
Līdzīga dinamika notiek bez apzinātas kāda ģimenes locekļa vēlēšanās un bez iespējām pasargāt sevi no tā. Šeit ir tikai upuri. "Ja bērns mēģina pārņemt sodu un kāda no vecākiem rīcības sekas, šāda rīcība no viņa puses vienkārši ir savu spēku pārvērtēšana, pašpaļāvība. Taču bērns to nemana, jo dara to mīlestības dēļ. Bērns nespēj aizsargāties pret šādu savu augstprātību, jo viņu virza vislabākie nodomi un mīlestība," raksta B. Helingers.

MĪLESTĪBA UN KĀRTĪBA
Kārtības jēdziens ir B. Helingera sistēmas pamats. Tas patiesībā arī ir viņa "know how".Ievērojot faktu, ka mēdz būt attiecības, kuras sabrūk neraugoties uz lielu mīlestību (starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem, starp māsām un brāļiem), B. Helingers pieņēma, ka pastāv kas vairāk par mīlestību, kaut kas, kas nolikts pirms mīlestības. Viņš nosauca TO par kārtību. Kārtību B. Helingers noteica pēc tādām nezūdošām lietām kā dzimšana un nāve, laulības un šķiršanās, maternitāte un paternitāte. Tie ir fakti, reāli notikumi nevis domas un jūtas. Pie kārtības pieder: Tiesības būt piederīgam;

• Agrākā prioritāte: pirmo attiecību prioritāte attiecībā pret nākamajām, vecāko bērnu attiecībā pret jaunākajiem, esošās ģimenes attiecībā pret vecāku ģimeni (no dzimtas viedokļa prioritāte ir vecāku ģimenei);
• Līdzsvars starp "ņemt" un "dot";
• Pieķeršanās.

"Piemēram", raksta G. Vēbers savā grāmatā "Mīlestības krīzes", "es varu skatīties uz diviem cilvēkiem un redzēt, kas starp viņiem notiek. Taču, ja es atstāšu aiz iekavām to, kā viņu rīcība ietekmē apkārtējos un viņu bērnus, es palaidīšu garām kaut ko ļoti svarīgu. Viņi abi var justies brīnišķīgi, taču tajā pašā laikā viņu uzvedība var nelabvēlīgi ietekmēt viņu bērnus vai mazbērnus". Kārtības ievērošana nodrošina visu interešu, sistēmas interešu, nevis tikai viena posma interešu ievērošanu, "dažādais savstarpēji iedarbojas tā, lai tas būtu labi visiem",

Ja cilvēks savā lepnībā cenšas izmainīt lietu kārtību, pielietojot savas mīlestības spēku, viņš neizbēgami cieš sakāvi. Piemēram, otrā sieva lepojas ar sava vīra mīlestību un nostāda sevi augstāk nekā pirmā sieva, par kuru ir zināms, ka viņa, pieņemsim, bija nepraša, netīrele, slikta saimniece, varbūt pat dzērāja. Vīrs devās no pirmās pie otrās it kā apstiprinot otrās priekšrocību. Taču no kārtības viedokļa ir teikts, ka pirmajām attiecībām ir prioritāte attiecībā pret nākamajām un otrajai sievai ir jānoliec galva pirmās priekšā pasakot: "Tu esi pirmā, es — otrā, mani bērni uz tavu bērnu rēķina.

Palūkojies manī labestīgi, kad es paņemu tavu vīru".

"Lielāka daļa problēmu rodas tādēļ, ka mēs uzskatām par iespējamu gūt virsroku pār ģimenē pastāvošo kārtību ar iekšējo pārdomu, pūļu un mīlestības palīdzību". (B. Helingers "Mīlestības kārtība").

"Mīlestība ir daļa no kārtības. Kārtība tika iedibināt pirms mīlestības un mīlestība var attīstīties tikai kārtības ietvaros. Kārtība ir primārais princips. Ikreiz, kad cilvēks mēģina apgriezt šo rindas kārtību un izmainīt to ar mīlestības spēku viņš cieš sakāvi. Tas ir neizbēgami. Mīlestība iekļaujas noteiktā kārtībā, tur, kur tā var attīstīties, līdzīgi kā sēkla nokļūst augsnē —vietā, kur tā var dīgt un attīstīties.

"Lielāka dala problēmu rodas tādēļ, ka mēs uzskatām par iespējamu gūt virsroku pār ģimenē pastāvošo kārtību ar iekšējo pārdomu, pūļu un mīlestības palīdzību, kā tas tiek prasīts, piemēram, Kalna lūgšanā. Patiesībā kārtība ir tas princips, uz kura viss balstās un tas neļaus sevi aizvietot ar mīlestību". (G. Vēbers "Mīlestības krīzes").