Gastrīts, kas var izpausties dažādas formās, ir izplatīts visa pasaulē, arī Latvijā. Par tā iemesliem pastāv iesakņojušies mīti, turklāt to ne vienmēr var viegli atšķirt no citām vēdergraizēm. Par to, kā diagnosticē gastrītu, kādi ir tā galvenie iemesli un ārstniecības iespējas, stāsta "BENU Aptiekas" piesaistītā eksperte, "Veselības centrs 4" ārste-rezidente gastroenteroloģijā Linda Mežmale un klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Kas īsti ir gastrīts?

Pēc definīcijas gastrīts ir kuņģa gļotādas iekaisums, un tam izšķir divas formas – akūtu un hronisku gastrītu, skaidro ārste-rezidente gastroenteroloģijā Linda Mežmale. Akūta gastrīta gadījumā var būt sūdzības par sliktu dūšu, smaguma sajūtu pakrūtē, sāpēm kuņģa rajonā pirms vai pēc ēšanas, var būt arī vemšanas epizodes. Taču jāatzīmē, ka šie simptomi nav specifiski raksturīgi tikai gastrītam, jo tie var parādīties arī citu iemeslu dēļ, piemēram, funkcionālās dispepsijas, gastroezofageālā refluksa un citu slimību gadījumā. Savukārt pacientiem ar hronisku gastrītu var nebūt nekādu sūdzību, un gastrīts var tikt nejauši atklāts izmeklējumu laikā. 

Akūtā gastrīta galvenais iemesls – baktērija

Jaunākie dati liecina, ka hronisks atrofisks gastrīts skar aptuveni 25 % pasaules iedzīvotāju un šī tendence pieaug. Biežākais gastrīta iemesls ir Helicobacter pylori infekcija. Ir pierādīts, ka šī baktērija var radīt ilgstošu kuņģa gļotādas iekaisumu, kuras rezultātā ir relatīvi augsts risks saslimt ar hronisku gastrītu vai kuņģa čūlas slimību, stāsta ārste-rezidente. Turklāt ar Helicobacter pylori inficētiem pacientiem hroniska atrofiska gastrīta attīstības risks ir aptuveni 2,4 reizes lielāks. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem ar Helicobacter pylori ir inficēti vairāk nekā 50 % iedzīvotāju visā pasaulē. Šobrīd ir pieejami vairāki pētījumi, kuros min potenciālos riska faktorus, kas palielina inficēšanās iespēju ar Helicobacter pylori infekciju. Par nozīmīgiem riska faktoriem ir atzīti sliktāka higiēna, lielāks apdzīvotības blīvums, infekcija ģimenē un bērnu kolektīvos, kā arī infekcijas izplatība pieaug līdz ar cilvēka vecumu. Vēl kā iemesls akūta gastrīta attīstībai var būt kairinošu vielu lietošana, piemēram, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi un alkohols. Arī smēķēšana var veicināt akūto kuņģa gļotādas iekaisumu.

Jāpiemin, ka sabiedrībā ir populārākais mīts, ka gastrīts veidojas neregulāras ēšanas un asu ēdienu dēļ. Diemžēl šī informācija ir aplama, jo pacients var ēst divreiz dienā un var ēst ik pēc četrām stundām – gastrīta attīstību tas neietekmē, skaidro ārste-rezidente. Arī asi un trekni ēdieni neierosina gastrīta attīstību, taču jāņem vērā, ka asiem un trekniem ēdieniem ir tendence saasināt gastroezofageālā refluksa jeb atviļņa slimības simptomus. Šajā gadījumā pacientam var parādīties tādas sūdzības kā dedzināšana aiz krūšu kaula, skāba sajūta kaklā vai mutē, klepus un citi līdzīgi simptomi. Taču jāatceras, ka šīs sūdzības nebūs saistāmas ar gastrītu.

Hroniskais gastrīts

Runājot par hroniska gastrīta iemesliem, jāpiemin arī autoimūnais gastrīts, kura sastopamība gan ir ļoti reta (0,1 %–2 % vispārējā populācijā). Šai gastrīta formai ir raksturīgs tas, ka cilvēka organismā veidojas antivielas pret sava kuņģa gļotādas šūnām (parietālām šūnām), kuras rezultātā iet bojā. Šo šūnu trūkuma dēļ organismā neizdalās vielas, kas palīdz uzsūkties B12 vitamīnam, tādēļ pacientam attīstās mazasinība jeb anēmija, kas izpaužas ar vispārējo nogurumu, nespēku, elpas trūkumu un citiem simptomiem.

Gastrīta diagnosticēšana

Gastrītu ir iespējams diagnosticēt, veicot augšējo gastroskopiju (tā saucamo kobru), kuras laikā tiek izvērtēts gan barības vads, gan kuņģis, gan arī divpadsmitpirkstu zarna. Augšējās gastroskopijas laikā tiek paņemti audu gabaliņi (biopsijas) no kuņģa gļotādas, kurus pēc tam ārsts-patologs izpēta zem mikroskopa, skaidro ārste-rezidente. Ārsts-patologs nosaka, cik izteikts ir gļotādas iekaisums, vai kuņģa gļotādā ir atrofijas pazīmes, Helicobacter pylori baktērija. Pamatojoties uz ārsta-patologa slēdzienu, ir iespējams secināt, vai pacientam ir gastrīts.

Ņemot vērā to, ka rindas uz gastroenterologa konsultācijām ir diezgan garas, arī ģimenes ārsts var nosūtīt uz augšējo gastroskopiju. Taču pēc izmeklējuma veikšanas, sagaidot ārsta-patologa slēdzienu, būtu ieteicams vērsties pie gastroenterologa, lai saņemtu turpmākās ārstēšanas rekomendācijas.

Par augšējās gastroskopijas atkārtotu nepieciešamību var spriest pēc kuņģa biopsiju histoloģijas slēdziena – jāizvērtē, kurās kuņģa daļās un kādas izmaiņās ir konstatētas. Piemēram, ja pacientam diagnosticē pirmsvēža stāvokli – intestinālo metaplāziju (kuņģa gļotāda kļūst līdzīga zarnu epitēlijam) tikai vienā no kuņģa daļām un ģimenē nav bijis kuņģa vēzis pirmās pakāpes radiniekiem, tad atbilstoši Eiropas vadlīnijām kontroles izmeklējumus būtu jāveic pēc trim gadiem.

Tiem pacientiem, kuriem nav gastrointestinālo sūdzību, taču pirmās pakāpes radiniekiem (mātei, tēvam, brāļiem vai māsām) ir bijis kuņģa vēzis, ir noteikti jāveic augšējā endoskopija, uzsver ārste. Ir pieņemts, ka šo izmeklējumu būtu jāveic 10 gadus ātrāk nekā tad, kad tika diagnosticēts kuņģa vēzis pirmās pakāpes radiniekam (piemēram, mātei kuņģa vēzis tika diagnosticēts 60 gadu vecumā, tad attiecīgi 50 gadu vecumā būtu jāveic kuņģa izmeklēšana).

Savukārt pacientiem ar autoimūno gastrītu ieteicama endoskopiskā novērošana ik pēc trīs līdz pieciem gadiem, ja vien nav citu indikāciju veikt atkārtotu izmeklējumu ātrāk.

Tāpat ir pieejama inovatīva Helicobacter pylori baktērijas diagnostikas metode ar elptestu jeb helikobaktērijas testu, kas ilgst aptuveni 20 minūtes un ir pilnībā nesāpīga. Pasaulē to uzskata par vienu no labākajiem Helicobacter pylori diagnostikas veidiem gan pirmreizējai, gan kontroles diagnostikai pēc eradikācijas terapijas (kombinēta medikamentoza terapija, lai atbrīvotos no Helicobacter pylori baktērijas). Taču jāņem vērā, ka arī  pēc helikobaktēriajas testa veikšanas rekomendējama gastroenterologa konsultācija, lai noteiktu tālāko izmeklēšanas vai terapijas taktiku – vai nepieciešama helikobaktērijas ārstēšana ar antibiotikām un citiem medikamentiem.

Ārstniecības iespējas

Gastrīta gadījumā ārstēšana tiek piemērota atbilstošai slimības formai. Piemēram, pacientiem, kuriem attīstījusies kuņģa gļotādas atrofija un ir diagnosticēta Helicobacter pylori infekcija, būtu nepieciešams uzsākt baktērijas izkaušanu jeb eradikāciju ar antibiotikām, skaidro Linda Mežmale. Latvijā pirmajā ārstēšanas shēmā izmanto divas plaša spektra antibiotikas – amoksicilīnu un klaritromicītu, kopā ar protonu sūkņa inhibitoru grupas medikamentu. Pamatojoties uz ekspertu vadlīnijām, šīs eradikācijas kurss ir jālieto 14 dienas. Tā kā šīs ir plaša spektra antibiotikas, tad tās ietekmē arī zarnu normālo mikrofloru un dažiem pacientiem var parādīties sūdzības par gremošanas trakta darbību, kas visbiežāk izpaužas ar caureju. Tādēļ ārstēšanas laikā ieteicams lietot arī probiotikas. Tomēr jāatzīmē, ka ne visas probiotikas derēs šajā gadījumā. Izvēles probiotikas būtu tās, kas satur raugu sēnes (piemēram, Saccharomyces boulardii).

Savukārt tiem pacientiem, kam diagnosticēts autoimūns gastrīts, kas izpaužas ar mazasinību jeb anēmiju, būtu nepieciešams saņemt B12 substitūciju visa mūža garumā, kontrolējot asins analīzēs atbilstošos rādītājus, uzsver ārste.

Simptomātiskai ārstēšanai un atvieglošanai mēdz lietot arī antacīdus, kas nodrošina ātru, bet īslaicīgu kuņģa skābes neitralizēšanu, stāsta klīniskā farmaceite. Šo līdzekļu sastāvā izmanto magnija hidroksīdu, alumīnija hidroksīdu, kalcija karbonātu un magnija karbonātu, kas pieejami suspensiju un košļājamu tablešu veidā.

Jāņem vērā, ka, ja vienlaikus tiek lietoti vēl citi medikamenti, var veidoties zāļu mijiedarbība. Jāpievērš uzmanība arī iespējamajām blaknēm. Piemēram, antacīdi var traucēt citu zāļu uzsūkšanos, tādēļ parasti iesaka ievērot vismaz divu stundu intervālu starp antacīdu un citu medikamentu lietošanu. Ir pieejami līdzekļi, kas palīdz mazināt gan ar atvilni saistītās sūdzības, gan arī pārklāj, aizsargā un atjauno kuņģa skābes bojāto gļotādu. Atceries, ka par pareizu zāļu lietošanu jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu!

No ārstniecības augiem kā palīglīdzekli kuņģa un zarnu trakta veselībai izmanto kumelītes, altejas, pelašķu un lakricas drogu. Arī smiltsērkšķu eļļu izmanto pie kuņģa un zarnu trakta saslimšanām, jo tā sekmē dzīšanas un epitēlija reģenerācijas procesus, tai piemīt pretsāpju, pretiekaisuma un antiseptiska iedarbība.

Ieteikumi gastrīta profilaksei

Viens no profilakses pasākumiem, ko var attiecināt uz Helicobacter pylori ierosināto gastrītu, ir regulāra un bieža roku mazgāšana, it īpaši pēc tualetes apmeklējuma. Vispārējā populācijā visbiežākais inficēšanās ceļš ar Helicobacter pylori infekciju ir no personas personai, inficējoties fekāli orālā vai orāli orālā ceļā, un lielākā daļā inficēšanās gadījumu notiek jau agrīnā bērnībā, stāsta ārste-rezidente gastroenteroloģijā. Diemžēl attiecībā uz citiem gastrītu veidiem profilaktiskos pasākumus īsti nevar piemērot.

Tāpat kopējai kuņģa un zarnu trakta veselības profilaksei ieteicamas vispārējs veselīgs dzīvesveids, atvēlot laiku nesteidzīgām, regulārām ēdienreizēm, ēst mazākas porcijas, nepārēsties, ierobežot uzturā aukstus, karstus, treknus, sāļus, asus, skābus, saldus, žāvētus un kūpinātus produktus un kofeīnu saturošu, saldinātu un gāzētu dzērienu patēriņu, kā arī ievērot citas veselīga uztura norādes, iekļaujot uzturā šķiedrvielas un probiotikas un lietojot pietiekamu šķidruma daudzumu, iesaka klīniskā farmaceite. Centies atmest kaitīgos ieradumus – smēķēšanu un ierobežo alkohola lietošanu.