Ganglionīts ir ganglija jeb nervu šūnu sakopojuma iekaisums, savukārt vairāku gangliju iekaisumu sauc par poliganglionītu. Galvenokārt slimību izraisošie faktori ir dažādas akūtas infekcijas, retāk traumas, vielmaiņas traucējumi, audzēji un medikamentu pārdozēšana.

Ganglionīts var attīstīties kakla zonā, krūškurvja augšējā un apakšējā daļā, muguras, jostas un krustu rajonā, retos gadījumos iekaisums var skart arī galvas smadzenes. Ārstēšana tiek veikta atkarībā no slimības rašanās iemesla un iekaisuma skartās zonas.

Simptomi

Noteikt precīzu šīs saslimšanas diagnozi iespējams tikai uz detalizētu klīnisku izmeklējumu, pacienta sūdzību un slimību vēstures pamata, turklāt dažos gadījumos diagnozes noteikšana var būt diezgan sarežģīta.

Ganglionīta simptomi ir atkarīgi no saslimšanas cēloņa un slimības formas. Taču katrai slimības formai raksturīgas tādas kopīgas iezīmes kā:

• Dedzinošas sāpes, kas var izpausties lēkmju veidā;
• Stipra nieze ganglionīta skartajā zonā;
• Dažos gadījumos iespējama parestēzijas (ādas tirpšanas vai nejutīguma) attīstība;
• Vairumā gadījumu tiek traucētas termoregulācijas un svīšanas funkcijas;
• Var tikt novērota zemādas audu tūska;
• Zūd muskuļu tonuss;
• Samazinās refleksi un locītavu kustīgums;
• Herpētiskas dabas iekaisumam raksturīgi sāpīgi, čūlveidīgi izsitumi ganglija iekaisuma zonā (smagākos gadījumos).

Cēloņi

• Akūtas infekciju slimības – dažādas tīfa formas, pleirīts jeb plaušu plēves iekaisums, dizentērija jeb akūta zarnu infekcijas slimība, angīna, malārija, sifiliss, hepatīts un citas infekcijas;
• Vielmaiņas traucējumi, piemēram, aknu saslimšanas vai diabēts;
• Organisma intoksikācija smagā formā, piemēram, alkohola, narkotisko vielu, medikamentu pārdozēšana;
• Ilgstoša kortikosteroīdu lietošana (līdzekļi iekaisumu un imunoloģisku slimību ārstēšanai);
• Audzēji un jaunveidojumi;
• Ganglionīta attīstību sievietēm var izraisīt arī dzimumorgānu audu iekaisuma saslimšanas;
• Riska grupā ietilpst arī osteohondrozes un radikulīta pacienti;
• Retos gadījumos slimības attīstību var veicināt klimatiskie faktori, psihiskas traumas un nervu sistēmas traucējumi, kas būtiski apgrūtina ārstēšanu.

Ārstēšana

Ganglionīta ārstēšana ir atkarīga no tā attīstības cēloņa. Taču vairumā gadījumu pacientiem izraksta desensibilizējošus preparātus, kas novērš vai pavājina alerģiskas reakcijas. Tāpat ārstēšanā izmanto antibiotikas, pretvīrusu un imunomodulējošus (organisma aizsargspējas veicinošus) medikamentus.

Ganglionīta pacientiem nozīmē arī ganglija mezglu iekaisumu mazinošus līdzekļus – B vitamīna injekcijas un ganglija blokatorus.

Stipru sāpju gadījumā var tikt izrakstīti spēcīgi pretsāpju medikamenti un garastāvokļa stabilizatori. Parasti ārstēšanās kurss ir diezgan ilgstošs un psiholoģiski grūti izturams, tāpēc paralēli tam pacientam var būt nepieciešama antidepresantu lietošana.

Pastāv arī citas ganglionīta ārstēšanas metodes:

• Ārstnieciskas sērūdeņraža vannas;
• Dubļu terapija;
• Ultraskaņas terapija;
• Fizioterapija.

Profilakse

No saslimšanas ar ganglionītu var izvairīties, veicot profilaktiskus pasākumus:

• Uzturot veselīgu un aktīvu dzīvesveidu;
• Ievērojot pareizu un pilnvērtīgu uzturu;
• Izvairoties no jebkādām traumām;
• Veicot regulāras vispārējās veselības pārbaudes – savlaicīgai to saslimšanu diagnosticēšanai, kuras var veicināt ganglionīta attīstību.

Ganglionīts nav bīstams pacienta dzīvībai, taču jāņem vērā, ka saslimšanas cēloņi var izraisīt dažādas individuālas komplikācijas, kas var būtiski pasliktināt gangliju iekaisuma izraisītās sekas.