Fobijas neirolingvistiskās programmēšanas skatījumā

D.Rolava NLP meistare,Jauno psiholoģiju centra vadītāja

Bailes vietā un nevietā

Ja cilvēks, pārejot ielu, pēkšņi ierauga tuvojošos auto un tā vietā, lai adekvāti novērtētu situāciju un mierīgi paietu malā, sastingst kā sālsstabs ceļa vidū, tad tāda reakcija visdrīzāk ir bīstama, nevis derīga. Tāpat arī tiem, kuriem piemīt fobija no suņiem, ir daudz lielāka iespēja tikt sakostiem aizvien no jauna, jo nepārtrauktā adrenalīna izsviešana, jau ieraugot suni vien, izprovocē dzīvnieku uz agresīvu darbību. Bezbailīgs cilvēks var aiziet bojā vēl ātrāk nekā cilvēks ar fobiju, jo viņš nespēj atšķirt drošu situāciju no patiešām bīstamas.

Tāpēc darbā ar fobijām un bailēm liela uzmanība tiek pievērsta ekoloģiskajai noskaņošanai uz nākotni, kuras mērķis ir iemācīt klientam adekvāti reaģēt tajās situācijās, no kurām viņš agrāk vairījās, un noteikt sensoros kritērijus, atšķirot reālas briesmas no šķietamām.

Daži vārdi par baiļu stratēģiju

Fobijas un bailes pārsteidzoši atšķiras iegūšanas mehānismā, bet ir ļoti līdzīgas izpausmēs, tāpēc tām ir vienādi simptomi. Viena no fobiju un baiļu raksturīgākajām pazīmēm ir tajā apstāklī, ka, līdzko cilvēks sāk domāt vai stāstīt par savām bailēm, viņš tūlīt nonāk izteiktā pozitīvo psihisko resursu trūkumā, no kura viņu ir ļoti grūti izvest. Ja tad jūs vēl pievērsīsiet uzmanību cilvēka acu kustību reakcijām, tad ievērosiet šādu paternu*: skatiens parasti pārvietojas pārmaiņus no vizuālo atmiņu jomas uz kinestētikas jomu, kas liecina par noturīgu sinestēziju. Tas nozīmē, ka katru reizi, kad cilvēks sāk atcerēties par viņu ievainojošo situāciju, viņš neapzinoties tūlīt asociē sevi ar to un sāk visas šīs šausmas pārdzīvot no jauna.

Tāpēc šādā situācijā bieži mazefektīvas izrādās daudzas tehnikas, kurās pat ir disociācijas soļi no traumējošās pieredzes. Līdzko cilvēks kļūst par pagājušo notikumu vērotāju no malas, viņš tūlīt arī kļūst par to dalībnieku.

 Ātrā fobiju dzēšana

Kā redzams no nosaukuma, strādājot ar fobijām, efektīva ir tehnika Ātra fobiju dzēšana. Šīs tehnikas izvēles kritērijs ir lielais ātrums, ar kādu tiek iegūtas noturīgas izbailes, ārējo notikumu pārpilnība un arī tas, ka dotajā pieredzē cilvēkam nav bijušas ilgstošas fiziskas ciešanas vai vardarbība. Kāpēc būtisks ir tieši pēdējais nosacījums, jūs sapratīsiet, kad tiksiet skaidrībā ar tehnikas soļiem.

Pats jaunās stratēģijas radīšanas process ir līdzīgs vecās apgriešanai otrādi: mēs mainām vietām cēloņu un seku sakarību. Ja agrāk, atceroties pagājušo notikumu reprezentācijas, cilvēks tūlīt ar tām asociējās un pārdzīvoja no jauna, tad tagad viņš mācās uz tiem skatīties tikai disociēti un melnbaltā paātrinātā variantā. Bet izdzīvot šos notikumus viņš var tikai atpakaļejošā virzienā, jau no paša sākuma esot pozitīvai kinestētikai . Daļēji tas atgādina epizodi no Alises Aizspogulijā, kad Baltā Karaliene vispirms aiz sāpēm iekliedzās, bet pēc tam iedūra sev ar adatu. Atšķirība ir tajā, ka tehnikā Ātra fobiju dzēšana vēl vairāk mainās cēloņu seku saites: klients iesākumā nekliedz, bet sāk pārdzīvot notikumus ar ļoti patīkamām sajūtām. Tāpēc nav dīvaini, ka jaunās stratēģijas apmācība norit jautri, bet reizēm pat ar neapturamiem smiekliem, ko vispār ir grūti iedomāties, kad runa ir par fobijām.

Vizuāli kinestētiskā disociācija

Tās pirmajā etapā tiek pavājinātas vecās vizuāli kinestētiskās sinestēzijas un atdalītas sajūtas no tēliem. To sasniedz, izmantojot dubulto disociāciju. Turpmākais darbs sastāv no tā, ka klientam jāiemāca prasme izskatīt vecos notikumus ar mierīgām izjūtām un nostiprināt viņā jaunu sinestēziju. Un, ja agrāk neresursu notikumu tēls uzreiz izsauca cilvēkam negatīvu kinestētiku, tad, iemācot viņam jaunu stratēģiju, mēs virzāmies atpakaļ: iesākumā radām varenu pozitīvo kinestētiku un tikai pēc tam uz šā fona mācām cilvēkam mierīgi vērot pagātnes notikumus. Vizuāli kinestētisko disociāciju varētu nodēvēt par tās attieksmes pret notikumiem, kas izraisīja bailes, domu pārkārtošanas vai refreimēšanas*tehniku.

Tā saukto neīsto baiļu iegūšanas process atšķiras ar lēnumu, spilgti izteiktu ārējo notikumu iztrūkumu, ievērojamu iekšējā dialoga iespaidu (droši vien saistībā ar to, ka maziem bērniem nav iekšējā dialoga tamlīdzīgās situācijās, viņiem var parādīties nevis bailes, bet negatīvs imprints) un sekundāro uztveres pozīciju. Sakarā ar to, radot jaunu stratēģiju, diezin vai vajag izmantot tādu submodalitāti kā kustības ātrumu, kā arī notikumu izdzīvošanu atgriezeniskā veidā, jo, ja ārēji nekas nenotika, tad jau arī pārdzīvot atgriezeniski nav ko.