Fobijas: Kā tās rodas un kā ir ārstējamas?
Fobija ir trauksmes izraisīti specifiski traucējumi, kas liek izjust ārkārtējas, iracionālas bailes saistībā ar kādu konkrētu situāciju, dzīvu radību, vietu vai pat priekšmetu. Ja cilvēkam ir fobija, tas bieži vien savu dzīvi pakārtos tam, lai izvairītos no iedomātajiem draudiem. Fobijas tiek diagnosticētas kā psihiski traucējumi. Indivīds, nonākot saskarsmē ar savas fobijas avotu, piedzīvo intensīvas ciešanas, dažkārt pat panikas lēkmes.
Simptomi
Cilvēkam, kas cieš no kādas fobijas, var parādīties dažādi simptomi. Bieži izplatīta ir nekontrolējamas trauksmes sajūta, nokļūstot saskarsmē ar baiļu avotu; tāpat arī sajūta, ka par katru cenu ir jāizvairās no šo baiļu rašanās, nespēja normāli funkcionēt. Pie biežākajiem simptomiem var minēt arī paša indivīda izpratni, ka bailes ir neracionālas, nepamatotas un pārspīlētas, tomēr nespējot savas sajūtas kontrolēt.
Persona var piedzīvot panikas un intensīvas trauksmes sajūtu, nonākot saskarsmē ar bailes izraisošo faktoru. Šo sajūtu fiziskās sekas var būt pastiprināta svīšana, paātrināta elpošana un sirdsdarbība, drebuļi vai karstuma viļņi, smakšanas sajūta, sāpes krūtīs vai sasprindzinājums, sausa mute, apjukums un dezorientācija, slikta dūša, reibonis un galvassāpes.
Trauksmes sajūta var parādīties, arī tikai domājot par fobijas objektu. Mazāki bērni var sākt raudāt vai mēģināt paslēpties aiz vecākiem vai kāda objekta; trauksme par izpausties arī kā dusmu lēkmes.
Cēloņi
Fobijas ļoti retos gadījumos parādās pēc 30 gadu vecuma, un lielākā daļa sākas agrā bērnībā, pusaudžu gados vai agrā pieaugušā vecumā. To cēlonis var būt saspringtas situācijas un no tām izrietoša nepatīkama pieredze, biedējošs notikums vai vecāki vai mājsaimniecības locekļi ar fobiju, ko bērns var "apgūt".
Specifiskās fobijas parasti attīstās laikā no četru līdz astoņu gadu vecumam. Dažos gadījumos tas var būt traumatiskas agrīnas pieredzes rezultāts, piemēram, klaustrofobija, kas laika gaitā attīstās pēc tam, kad bērns ir guvis nepatīkamu pieredzi šaurā, noslēgtā telpā. Savukārt, bērnam, kura mātei ir, piemēram, arahnofobija (bailes no zirnekļiem), daudz biežāk attīstās tā pati fobija.
Dažos smadzeņu apgabalos tiek noglabāta informācija par bīstamiem vai potenciāli nāvējošiem notikumiem, kas reiz piedzīvoti. Ja cilvēks saskaras ar līdzīgu notikumu vēlāk dzīvē, šie smadzeņu apgabali "atgūst" šīs atmiņas, izraisot ķermenī tieši tādu pašu reakciju. Pētnieki ir atklājuši, ka fobijas bieži ir saistītas ar mandeļveida kodolu jeb amigdalu, kas atrodas aiz smadzenēs. Proti, tā var dot impulsu atbrīvot hormonus, kas indivīdam liek "cīnīties vai bēgt".
Ārstēšana
Ja fobija nerada nopietnas problēmas, liela daļa cilvēku saprot, ka tikai izvairīšanās no konkrēto baiļu ierosinātāja palīdz to kontrolēt. Daudzi cilvēki ar specifiskām fobijām nemeklē profesionālu palīdzību, jo šīs bailes bieži vien ir pārvaramas.
Fobijas ir samērā viegli ārstējamas, un cilvēki, kam tās ir, gandrīz vienmēr šos traucējumus apzinās. Tas, savukārt, ļoti palīdz diagnostikā. Vizīte pie psihologa vai psihiatra noteikti ir pirmais būtiskais solis jau identificētās fobijas ārstēšanā un ceļā uz atveseļošanos.
Nav vienas konkrētas ārstēšanas metodes, kas derētu jebkuram ar fobiju sirgstošajam. Lai ārstēšana būtu efektīva, tā katram jāpielāgo individuāli. Ārsts, psihiatrs vai psihologs var ieteikt uzvedības terapiju, medikamentus vai abu kombināciju. Terapijas mērķis ir mazināt bailes un trauksmi un palīdzēt cilvēkiem pārvaldīt emocijas saistībā ar fobijas izraisītāju.
