Fiziskās aktivitātes cukura diabēta pacientiem: Iesaka speciāliste
Konsultē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesore Aija Kļaviņa
Ķermeņa veselības un labas pašsajūtas veicināšanā cilvēkiem, kuri slimo ar cukura diabētu, svarīgas ir regulāras fiziskās aktivitātes. Vienlaikus cukura diabēta pacientiem, īpaši 1. tipa, savu aktivitāšu plānošanā ir jāņem vērā vairāki būtiski nosacījumi, lai vingrojumi dotu maksimālo efektu un sarežģījumi izpaliktu.
Pieaugušam cilvēkam ieteicamais minimālais fizisko aktivitāšu apjoms ir 150 minūtes jeb 2,5 stundas nedēļā. Turklāt septiņās dienās šis laiks būtu jāsadala tā, lai pauze starp aktivitāšu reizēm nepārsniegtu divas dienas. Vērtīgākā pieeja diabēta pacientu fiziskajiem treniņiem ir kombinēt dažāda veida slodzes, iekļaujot gan aerobas, gan anaerobas aktivitātes.
Aerobā un anaerobā slodze ir divi pamata veidi, kādos iedala fiziskās aktivitātes un kur katram ir atšķirīga aktivitāšu intensitāte un ilgums. Aeroba slodze tiek veikta ilgstoši, vairāk nekā 10 – 20 minūtes, un aktivitāšu intensitāte ir aptuveni 60 – 70 % no cilvēka maksimālā enerģijas patēriņa. Aerobo aktivitāšu veikšanai cilvēka organisms izmanto skābekli, tāpēc slodzes laikā īpaši nozīmīga ir pareiza elpošana, lai kustību rezultātā radusies pienskābe ar skābekļa palīdzību tiktu pārvērsta jaunā enerģijā. Aerobu aktivitāšu piemēri ir intensīva pastaiga, riteņbraukšana, peldēšana, skriešana. Savukārt anaerobas slodzes ir veiktas īsā laika periodā un tām ir augsta intensitāte. Šīs slodzes laikā netiek izmantots skābeklis, un organisms darbu pamatā veic ar iekšējo enerģijas rezervju palīdzību, kas atrodas muskuļos un asinsrites sistēmā. Anaerobas aktivitātes ir dažādi uzdevumi ar pretestību, aerobika, lēcieni ar lecamauklu, sprinta skrējiens, svarcelšana. Šādas slodzes intensitāte ir aptuveni 75 - 90% no maksimālā enerģijas līmeņa.
Maksimālā enerģijas patēriņa noteikšana palīdz saprast, kāda līmeņa fiziskajai slodzei cilvēka organisms ir piemērots. Praktiski veselam pieaugušajam maksimālo enerģiju rēķina, no 220 atņemot vecumu. Tomēr šo formulu nevar piemērot cilvēkiem ar veselības problēmām, palielinātu ķermeņa svaru un hroniskām saslimšanām, tostarp cukura diabētu. Tāpēc, lai noteiktu maksimālo sirds ritmu, ieteicams apmeklēt ārstu rehabilitologu vai sporta ārstu, kurš ar fizisko darba spēju testa palīdzību noteiks aerobās un anaerobās slodzes slieksni. Lai efektīvāk plānotu savas fiziskās aktivitātes, jāņem vērā ne tikai individuālās darba spējas, bet arī izvēlēto aktivitāšu veids.
Ieteicamos vingrinājumus gan 1., gan 2. tipa cukura diabēta pacientiem var iedalīt trīs lielās grupās. Pirmā grupa ir stiepjošie vingrinājumi, un tie ir īpaši nepieciešami cilvēkiem ar mazkustīgu dzīvesveidu, kuri pamatā izmanto standarta ķermeņa pozas, tostarp daudz sēž (biroja darbinieki, pārdevēji u.c.). Attiecīgi sēdošā pozā konkrētas muskuļu grupas ir pastāvīgi iestieptas, bet citas - savilktas. Savilkto muskuļu grupas ir nepieciešams iestiept. Piemēram, sēdus pozā savilktas ir kāju aizmugurējās muskuļu grupas, un tās var iestiept, paceļot taisnu kāju priekšā, atliecot purngalu un noturot. Izpildot stiepjošās kustības, uzsvars ir uz pareizu pozas noturēšanu, nevis kustību intensitāti. Sākotnēji stiepjošos vingrinājumos pozu var noturēt 5 - 10 sekundes, ko ar laiku var pagarināt līdz pat 30 sekundēm.
Otrs būtiskais vingrinājumu veids ir uzdevumi ar pretestību, kas trenē muskuļu spēku. Pretestību var veidot gan ar elastīgām gumijām, gan viegliem svariem – nelielām hantelēm vai dažādām ikdienā izmantojamām lietām, piemēram, ūdens pudelēm. Savukārt trešā grupa ir izturības vingrinājumi, kas ilgtermiņā trenē kardiovaskulāro jeb sirds un asinsvadu sistēmu, kuras saslimšanu riski cilvēkiem ar cukura diabētu ir augsti. Vienlaikus šie vingrinājumi trenē elpošanas sistēmu, veicina muskuļu spēka noturību un kā enerģijas avotu izmanto ne tikai glikozi, bet arī taukus. Tas nozīmē, ka ar tiem var gan regulēt ķermeņa masu, gan līdzsvarot cukura līmeni asinīs. Pirms vingrinājumu uzsākšanas ieteicams konsultēties ar fizioterapeitu. Speciālists ne tikai varēs ieteikt piemērotākos vingrinājumus cilvēkam individuāli, bet arī nodemonstrēt to pareizu izpildījumu, lai sasniegtu vēlamo mērķi un nekaitētu ķermenim. Atkarībā no izvēlētā aktivitāšu veida diabēta pacientiem jārēķinās arī ar glikozes līmeņa svārstībām konkrētās slodzes laikā.
Pirmā tipa diabēta pacienta organismam ir raksturīgi sensitīvi reaģēt uz slodzēm. Jāņem vērā, ka, veicot fiziskas aktivitātes, glikozes līmenis asinīs svārstīsies. Piemēram, uzreiz pēc fiziskas aktivitātes tas var paaugstināties, bet dažas stundas pēc slodzes strauji samazināties, izraisot hipoglikēmiju jeb pazeminātu cukura līmeni asinīs. Tāpēc svarīgi iepazīt sava ķermeņa reakciju uz slodzi, noskaidrojot, vai un kādā apmērā nepieciešams samazināt insulīna devu. Katram pacientam tas būs individuāli, vadoties pēc pašsajūtas slodzes laikā. Lai gan pēc starptautisko pētījumu pieredzes tiek ieteikts pirms ilgstošas slodzes samazināt insulīna devu par 20 %, tomēr jāņem vērā arī aktivitāšu ilgums un organisma īpatnības.
Tāpat svarīgi apzināties, ka glikozes procesi organismā neapstājas līdz ar treniņa nobeigumu. Proti, pēc aerobām aktivitātēm cukura līmenis asinīs normalizējas un turpina samazināties, jo organisma atjaunošanās procesi norisinās vēl 24 līdz pat 48 stundas pēc slodzes, tad radot hipoglikēmijas risku. Tā, piemēram, ja treniņš veikts vakarā, hipoglikēmija var iestāties, kamēr cilvēks naktī guļ. Tādēļ diabēta pacientiem nepieciešama individuālā pieeja glikozes līmeņa monitorēšanai un kontrolei, kas paredz gan pielāgot insulīna devu, gan regulēt savu uzturu pirms un pēc slodzes. Vadoties pēc sava glikozes līmeņa asinīs, cilvēks var noteikt, vai viņam pirms fiziskajām aktivitātēm ir jāuzņem papildu ogļhidrāti. Ja nodarbība ir plānota ilgstoša, piemēram, stundas garumā, iespējams, ka jāuzņem papildu enerģija arī slodzes laikā, lai novērstu hipoglikēmijas risku. Tās var būt, piemēram, dažas konfektes, banāns vai kāds cits "ātrais ogļhidrāts", kam cilvēks dod priekšroku.
Savukārt anaerobās slodzes laikā cukura līmenis organismā palielinās, jo ķermenim nepieciešama glikoze, lai varētu intensīvo slodzi veikt. Attiecīgi šīs slodzes laikā nerodas tik liels hipoglikēmijas risks, tāpēc tā var šķist 1. tipa cukura diabēta pacientiem piemērotāka. Tomēr, domājot par ķermeņa masas samazināšanu, elpošanas, sirdsdarbības un izturības trenēšanu, ir jāveic arī aerobās slodzes. Vienlaikus pētījumos par bērniem un jauniešiem secināts, ka tieši kombinētas un ilgtermiņā veiktas aktivitātes, aerobie un anaerobie vingrinājumi, dod labāku efektu glikozes līmeņa stabilizēšanā.
Visbeidzot ir svarīgi atcerēties, ka galvenais fiziskās slodzes mērķis cukura diabēta pacientiem ir nevis cukura līmeņa stabilizēšana, bet gan vispārējo darbaspēju un dzīves kvalitātes paaugstināšana. Attiecīgi fiziskās aktivitātes vienlaikus var palīdzēt uzlabot ķermeņa formu un pašsajūtu, kā arī novērst un aizkavēt dažādas sekundārās veselības problēmas, kas ar laiku var saasināties un kļūt aktuālākas nekā primārā saslimšana.
