Eksperts: Vai Latvijai vajadzīgi paramediķi?
Raksta autors: Ainārs Stepens, Latvijas pārstāvis NATO zinātņu un tehnoloģijas organizācijas cilvēkfaktora un medicīnas kolēģijā; RSU militārās zinātnes un studiju padomes priekšsēdētājs; NBS neirologs
Mūsdienu ģeopolitiskā situācija liek dažādiem dienestiem būt gataviem nopietnām krīzes situācijām. Vai esam gatavi glābt cilvēku dzīvības? Cik gatavi ir civilie mediķi strādāt militāro konfliktu, teroraktu vai citu ārkārtas situāciju apstākļos? Un kāda ir dažādu dienestu gatavība sniegt medicīnisko palīdzību cietušajiem?
Kā zināms, viens no lielākajiem katastrofās cietušo nāves iemesliem ir laicīgi nesaņemta kvalificēta medicīniskā palīdzība. Militārajā sfērā šī problēma vēsturiski ir risināta, liekot pamatus paramediķa profesijas attīstībai. Lai arī dažādās pasaules valstīs paramediķa profesijas standarti atšķiras, vispārinot var teikt, ka paramediķis ir kādas jomas profesionālis, kurš papildus ir arī apmācīts sniegt palīdzību cietušajiem situācijā, kad kvalificēta medicīniskā palīdzība kādu apstākļu dēļ nav pieejama. Paramediķa galvenais uzdevums ir nostabilizēt cietušā stāvokli un nogādāt viņu profesionālu mediķu rokās. Daudzās pasaules valstīs paramediķu pielietojums neaprobežojas tikai ar armiju - tos plaši izmanto arī glābšanas dienestos, policijā un pat uz kuģiem un naftas ieguves platformām.
Diemžēl, birokrātisku samezglojumu dēļ paramediķa profesijas attīstība Latvijā šobrīd ir tikpat kā paralizēta. Savulaik lielas cerības viesa jaunas profesijas - militārā paramediķa - pievienošana profesiju klasifikatoram. Taču 2012. gadā, veidojot profesijas standartu, darba grupu un diskusiju līkločos viss tika samudžināts tiktāl, ka beigās militārais paramediķis tika nodefinēts par ārstniecības personu ar ceturto profesionālās kvalifikācijas līmeni. Tas ir pilnīgā pretrunā ar paramediķa būtību, jo augsti kvalificētu medicīnas personālu pirmajās rindās kaujaslaukā nesūtam. Šis ir spilgts piemērs tam, kā, labu gribot, ticis izdarīts "lāča pakalpojums".
Tā visa rezultātā šobrīd Latvijā oficiāli nav neviena paramediķa, un tiek meklēti dažādi aplinku risinājumi. Nacionālajos bruņotajos spēkos, piemēram, karavīri, kuri faktiski pilda paramediķa lomu, tiek dēvēti par karavīriem-glābējiem. Tie ir ļoti profesionāli sagatavoti karavīri ar noteiktām specifiskām zināšanām un prasmēm, nereti pat militārajās misijās uzkrātu pieredzi.
Tā kā nav sakārtota šīs profesijas normatīvā bāze, ir virkne atklātu jautājumu par paramediķa profesijas nākotni Latvijā, uz kuriem tuvākajā laikā būs jāatbild. Kas šos augstvērtīgi sagatavotos profesionāļus sagaida pēc dienesta beigām? Vai arī citiem operatīvajiem dienestiem nevajadzētu savās rindās iekļaut paramediķus? Vai nebūtu vērts virzīties uz vienotu pieeju paramediķu apmācībai, lai vajadzības gadījumā varētu viņus rotēt starp nozarēm, ilgtspējīgi izmantojot speciālistu potenciālu? Jācer, ka lēmējiem pietiks politiskās gribas, lai šos jautājumus sakārtotu, vispirms sākot ar praksē pielietojama profesijas standarta izveidošanu.
Ja ejam vēl tālāk šajā diskusijā, ir jāapsver ciešākas sadarbības veicināšana starp civilo un aizsardzības nozari kopumā, tajā skaitā izglītības, medicīnas un zinātnes jomā. Apvienojot labāko, ko abas nozares var sniegt, ir iespējams radīt augstas klases produktus, kurus var izmantot gan militārajā, gan civilajā jomā. Jau šobrīd Rīgas Stradiņa universitāte veiksmīgi sadarbojas ar Aizsardzības ministriju dažādos projektos un, lai arī abas puses ir ieinteresētas vēl ciešākā sadarbībā, šobrīd trūkst pastāvīgas grantu shēmas militārās zinātnes finansēšanai. Nav šaubu par to, ka mūsu zinātnieki spēj veikt starptautiski nozīmīgu darbu, un kāpēc tieši šis nevarētu kļūt par mūsu valsts īpašo pienesumu NATO stiprināšanai?
To, ka militārajā zinātnē varam būt konkurētspējīgi, pierāda Rīgas Stradiņa universitātē topošais pirmais mūsu kultūrvidei piemērotais klīniskais personības tests, kas savas kompleksās zinātniskās pieejas dēļ jau izpelnījies starptautisku atzinību. Tests vērsts uz personības pataloģiju savlaicīgu atpazīšanu, kas ir īpaši svarīgi dažādām riska profesijām. Šobrīd, sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti, kopīgi tiek strādāts pie testa pārneses digitālā vidē, kura būtu ne tikai rīks testa aizpildīšanai, bet arī instruments, kas ļautu analizēt papildu informāciju par testa aizpildīšanas gaitu (piemēram, vilcināšanos, kas var norādīt uz "vēlamo" atbilžu sniegšanu). Ar testa palīdzību būtu iespējams operatīvi un objektīvi novērtēt dažādas karavīru personības patoloģijas, piemēram, depresiju un noslieci uz pašnāvību. Taču nav noliedzama arī šī testa aktualitāte civilajā jomā, īpaši kopš Germanwings traģēdijas, kas izgaismoja nepieciešamību pēc stingrākas pilotu psihiskās veselības kontroles.
Šis ir tikai viens no piemēriem militārās zinātnes potenciālam Latvijā. Lai šādu veiksmes stāstu būtu vairāk, nepieciešams izveidot stabilu sadarbības ietvaru – militārās zinātnes centru, kas garantētu noteiktu finansējumu, kā arī apkopotu labākās kompetences, ko Latvijas zinātnieki šajā jomā var piedāvāt. Taču vispirms vajadzīgs vienots valstisks redzējums un izpratne par to, ka ciešāka militārās un civilās nozares integrācija izglītības un zinātnes jomā, sākot ar paramediķa profesiju un beidzot ar starptautiski nozīmīgiem zinātnes projektiem, stiprina mūsu valsts un katra tās iedzīvotāja drošību.
