Raksta autors: Dr. Med, ortodonts Māris Gržibovskis

Vismaz 72% cilvēku Eiropā ir problēmas ar sakodienu* un Latvija nav izņēmums. Pēc aptuvenām aplēsēm tas nozīmē, ka Latvijā aptuveni 1,3 miljoni iedzīvotāju dzīves laikā saskaras ar problēmu, kuras sekas nereti ir ļoti nopietni veselības traucējumi (gremošanas traucējumi, galvassāpes, žokļa sāpes, mīksto audu ievainojumi mutes dobumā) un būtiski pazemināta dzīves kvalitāte (runa, dikcija, smaids, pašapziņa). Latvijā uz šiem 1,3 miljoniem cilvēku ir tikai 28 ortodonti (zobu veselības speciālists, kas pastiprināti pievērš uzmanību un pārbauda žokļa izvietojumu, zobu sakodienu un to, cik zobi ir taisni). Tātad katram speciālistam potenciāli ir vismaz 46 tūkstoši pacientu. Nav jābūt Einšteinam, lai saprastu, ka realitātē tūkstošiem cilvēku pie šī pakalpojuma netiek vai izvēlas sadzīvot ar neērtībām. Īpaši izteikta šī problēma ir reģionos, jo lielākā daļa ortodontu praktizē galvaspilsētā.

Nepietiekams speciālistu skaits

Lūk, ortodontu pieejamība Latvijas pilsētās un reģionos: Vidzeme – 3 (Valmiera – 1, Cēsis – 1, Sigulda – 1), Zemgale – 2 (Jelgava – 2), Latgale – 2 (Daugavpils – 1, Jēkabpils – 1), Kurzeme – 4 (Saldus – 1, Liepāja – 1, Ventspils – 1, Kuldīga – 1). Te būtiski atzīmēt, ka uzskaitītajos punktos reti kurš ortodonts strādā piecas dienas nedēļā un astoņas stundas dienā. Visbiežāk speciālists ir pieejams reizi nedēļā vai pat retāk. Turklāt lielā pieprasījuma dēļ rindā uz konsultāciju jāgaida vidēji no diviem mēnešiem līdz pat pusgadam un ilgāk.

Vien dažos reģionos pieejamas mūsdienīgākās ārstēšanas metodes

Bērniem ar maiņas sakodienu (tas raksturīgs, kad bērniem mainās zobi, sešu līdz 12 gadu vecumā) tikai daži ārsti reģionos var nodrošināt maksimāli pilnvērtīgu, plašu ārstēšanu ar jaunākajām un efektīvākajām metodēm. Paskaidrošu – praksē tas nozīmē to, ka lielākā daļa speciālistu sakodiena problēmu novēršanu risina ar visiem zināmajām un atpazīstamajām platītēm. Tās, protams, veic noteiktu funkciju, taču to iespējas ir ierobežotas (platītes galvenā būtība ir paplašināt augšžokli, savukārt pilnvērtīgi veiktu ārstēšanu apakšžoklī traucē mēle. Ar platīti nevar veikt efektīvu un precīzu zobu taisnošanu, kas ir iespējama ar ortodontiskajām kapēm. Runājot par ikdienu ar platīti vai kapēm, var minēt, ka ārstēšanas laikā platīte var būtiski izmainīt dikciju un rada vairākus sadzīviskus ierobežojumus, piemēram, aktīvas sporta aktivitātes. Kāpēc to pieminu? Jo ja jūs neārstē ar labāko, kas ir pieejams, tad arī rezultātu ir muļķīgi gaidīt labāko iespējamo. Praksē tas nozīmē nepilnīgus rezultātus, kā arī ar problēmas atkārtošanos, kas nozīmē papildu ārstēšanu, izdevumus.

Līdz ar to Latvijā izveidojusies situācija, ka vienīgais drošais risinājums, piemēram, maiņas sakodiena koriģēšanai ar prognozējami pozitīvu rezultātu iespējams vien situācijā, kad bērns tiek vests pie speciālista uz Rīgu. Taču padomājiet paši – kāda būtu jūsu motivācija vairākkārt vest savu bērnu no, piemēram, Alūksnes uz Rīgu uz konsultācijām, apskatēm, procedūrām, ja situācija ir tāda – "nav jau nemaz tik traki"? Tas nereti rezultējas ar ielaistām veselības problēmām ne tikai pusaudžu, bet arī pieaugušo vecumā, kad koriģēt sakodienu ir krietni sarežģītāk un laikietilpīgāk.

Ko darīt?

Risinājums skan vienkārši – palielināt ortodontu skaitu valstī līdz vismaz 40**un nodrošināt pakalpojuma pieejamību visā Latvijas teritorijā proporcionāli ģeogrāfiskajam iedzīvotāju blīvumam.

Ātra risinājuma valstiskā mērogā diemžēl nav. Lai kļūtu par ortodontu, jāmācās vidēji astoņi gadi. Ilgtermiņā risinājums jāmeklē, sadarbojoties Latvijas Ortodontu asociācijai un LR Veselības ministrijai. Īstermiņā iespējams situāciju uzlabot, atsevišķām pašvaldībām izstrādājot atbalsta programmas ortodontiem un citiem reģionā nepieciešamajiem medicīnas speciālistiem, kas veicinātu viņu vēlmi doties strādāt uz reģioniem. Kā tas izpaustos? Piemēram, apmaksāts dienesta dzīvoklis, nodrošināta dzīves vieta speciālistam un, iespējams, arī viņa ģimenei, transporta kompensācijas. Kādēļ? Jo katrs izbraukums ārstam ir saistīts ar papildu izdevumiem. Ja tā ir viena diena, tad ceļš no, piemēram, Rīgas uz Daugavpili un atpakaļ ne tikai izmaksā degvielas tiesu, bet arī laika ziņā atņem stundas, kuras speciālists varētu pavadīt savā praksē Rīgā – tātad zaudējumi. Nav brīnums, ka lielākā daļa speciālistu to izvēlas nedarīt.

Līdz ar to viena daļa speciālistu šo praksi piekopj teju altruistisku mērķu vadīti, citiem, savukārt, tās ir gadiem senas iestrādes un pienākuma apziņa pret lokālo sabiedrību, ilggadējiem klientiem. Vien retajam augstākās raudzes ortodontam šie reģionālie izbraukumi ir izdevīgāki par pakalpojuma sniegšanu Rīgā. Teiksiet – es arī vēlos dzīvokli un kompensācijas? Lieliski – astoņi gadi universitātē un pievienojieties medicīnas speciālistu rindām, to deficīts šobrīd pie mums ir izteikti jūtams.

Sadarbībā ar valsti un mācību iestādēm ir jāizstrādā arī rezidentu un jauno ortodontu programma, kas ļoti konkrēti motivētu viņus regulāri doties praktizēt vai pilnībā pārcelties uz dzīvi kādā no reģioniem. Tam par pamatu varētu būt jau augstāk minētie materiālie labumi vai citi stimulējoši faktori.

Vieglu gadījumu ārstēšanā noteikti palīdzētu specializētas apmācību programmas zobārstiem ortodontijā darbam ar sakodienu koriģējošām kapju sistēmām, kas ir šobrīd vienkāršākā un efektīvākā pieejamā metode pasaulē un arī Latvijā. To var nodrošināt, sadarbojoties Latvijas Ortodontu asociācijai ar Latvijas zobārstu asociāciju un labākajām valsts zobārstniecības klīnikām, speciālistiem un ārstniecības kabinetiem reģionos. Tas kaut nedaudz kompensētu speciālistu trūkumu attālākās Latvijas vietās un uzlabotu situāciju vieglu gadījumu ārstēšanā, kad galvenais šķērslis ir pakalpojuma attālums. Jo pareizs sakodiens ir stāsts ne tikai par sakārtotu veselību, bet arī par mūsu dzīves kvalitāti.

*Saskaņā ar pieejamo informāciju zinātnes platformā European Journal of Paediatric Dentistry, 01 Jun 2020, 21(2):115-122 DOI: 10.23804/ejpd.2020.21.02.05 PMID: 32567942 

**Norādītajam ortodontu skaitam par pamatu ir vairāku valstu, tai skaitā Eiropas attīstīto valstu, pieredze, kur tiek rēķināts pacientu skaits uz vienu praktizējošu ortodontu.