ECT neizskatīs sūdzību par medicīniskās palīdzības nenodrošināšanu valsts sociālās aprūpes centrā "Rūja"
Rīga, 16.nov., LETA. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) nav pieņēmusi izskatīšanai sūdzību par aprūpes nesniegšanu un medicīniskās palīdzības nenodrošināšanu valsts sociālās aprūpes centrā "Rūja", aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā (ĀM).
Ceturtdien, 15.novembrī, ECT pasludināja lēmumu lietā "Dumpe pret Latviju", ar balsu vairākumu atzīstot, ka sūdzība par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.panta (tiesības uz dzīvību) iespējamo pārkāpumu nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības.
2013.gada 10.novembra ECT iesniegtajā sūdzībā iesniedzēja, atsaucoties uz minētās konvencijas pantā garantētajām tiesībām uz dzīvību, apgalvoja, ka viņas dēlam, kurš atradās aprūpes centra "Rūja" aprūpē, nav tikusi nodrošināta atbilstoša aprūpe un sniegta medicīniskā palīdzība, tādēļ viņš 2012.gada 17.aprīlī ārstniecības iestādē mira. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka viņas dēla nāves apstākļu izmeklēšana nav bijusi pietiekami rūpīga un efektīva.
Izskatot iesniedzējas sūdzību, ECT visupirms atgādināja, ka valstīm nav pienākums uzņemties atbildību par tās rīcību starptautiskas institūcijas priekšā, pirms tām nav bijusi iespēja novērst iespējamus pārkāpumus nacionālā līmenī, un tiem, kas vēlas, lai ECT īsteno tās uzraudzību pār konvencijas ievērošanu, ir pienākums vispirms izsmelt nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Lietās par ārstniecības personu nolaidību valstīm ir pienākums atbilstoši konvencijas 2.panta prasībām nodrošināt cietušajiem efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus tiesās, kas izskata prasības civillietās, atsevišķi vai vienlaikus ar pieteikumiem krimināllietās, izvērtējot ārstniecības personu iespējamo atbildību un nodrošinot cietušajam atbilstošu atlīdzinājumu.
Lai gan iesniedzējas lietā bija ierosināta krimināllieta par to, ka viņas dēls ārstniecības iestādē miris, izmeklēšanā netika konstatēts, ka ārstniecības personu profesionālo pienākumu nolaidīga pildīšanu būtu bijusi cēloņsakarībā ar iesniedzējas dēla nāvi. Tiesa arī norādīja, ka tās kompetencē neietilpst atkārtoti vērtēt nacionālo iestāžu konstatētos lietas faktiskos apstākļus, jo īpaši tiesu medicīnas ekspertu secinājumus. Tādēļ ECT tālāk vērtēja, vai iesniedzējai vajadzēja vērsties tiesā arī ar civilprasību, lai noskaidrotu ārstniecības personu iespējamo atbildību par viņas dēla nāvi.
Vērtējot, vai iesniedzējas vēršanās tiesā ar civilprasību būtu uzskatāma par efektīvu līdzekli viņas tiesību aizsardzībai un varētu nodrošināt iesniedzējai atlīdzinājumu par ārstniecības personu nolaidību, ECT norādīja, ka valdības iesniegtie nacionālo tiesu prakses piemēri līdzīgās un salīdzināmās civillietās ļauj izdarīt secinājumu, ka personām principā ir iespējams prasīt kompensāciju par atbilstošas aprūpes un medicīniskās palīdzības nenodrošināšanu, tostarp par savlaicīgas diagnozes neuzstādīšanu, neplānotas operācijas veikšanu vai medicīnas dokumentu neaizpildīšanu.
Tiesas ieskatā, viens no valdības iesniegtajiem tiesu prakses piemēriem acīmredzami norādīja uz to, ka, pat ja krimināllieta, izmeklējot personas nāves iemeslus, tiek izbeigta noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ, vēršanās ar prasību civillietā pret ārstniecības iestādi var izrādīties efektīva. Turklāt izskatāmajā lietā Veselības inspekcija konstatēja nopietnus pārkāpumus iesniedzējas dēla veselības aprūpē, un, kā uzsvēra valdība un kā liecināja arī nacionālo tiesu prakses piemēri, Veselības inspekcijas atzinums varēja tikt izmantots kā pierādījumus civillietā.
Tāpat ECT norādīja, ka izskatāmajā lietā ir pierādījumi, ka ārstniecības personas un "Rūjas" darbinieki tikuši saukti pie administratīvās un disciplinārās atbildības, piemērojot naudas sodus. Tādēļ ECT uzskatīja, ka iesniedzējai būtu bijušas izredzes saņemt kompensāciju, vēršoties ar prasību civillietā par atbilstošas aprūpes nenodrošināšanu un medicīniskā palīdzības nesniegšanu "Rūjā".
Visbeidzot, vērtējot, vai prasības iesniegšanas civillietā mērķis un civillietas izskatīšanas iznākums pēc būtības būtu identisks krimināllietai, ECT pievienojās valdības argumentam, ka nacionālās tiesas piemēro atšķirīgus kritērijus atbildības noteikšanai civillietās un krimināllietās un ka izmeklēšana krimināllietā ir ierobežota līdz iespējamās vainīgās personas kriminālatbildības konstatēšanai.
Tiesa norādīja, ka Latvijā vēršanās ar prasību civillietā ir labāk piemērota izskatāmās lietas apstākļu izvērtēšanai, jo civillietā šie apstākļi varētu tikt vērtēti plašāk. Tādēļ ECT neuzskatīja, ka gadījumā, ja iesniedzēja būtu vērsusies ar prasību arī civillietā, lietas iznākums būtu tāds pats, kā izskatot krimināllietu. Tiesa atzina, ka iesniedzējai bija pienākums, un joprojām pastāv iespēja vērsties ar prasību civillietā par atbilstošas aprūpes nenodrošināšanu un medicīniskās palīdzības nesniegšanu viņas dēlam "Rūjā". Tādēļ ECT iesniedzējas sūdzību par tiesību uz dzīvību iespējamo pārkāpumu atzina par nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzēja nebija pienācīgi izmantojusi visus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus.
ECT lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.
LETA jau vēstīja, ka 2012.gada aprīlī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē tika sākts kriminālprocess par gadījumu, kad Vidzemes slimnīcā Valmierā mira no Valsts sociālās aprūpes centrā "Rūja" ievests jaunietis.
Policija saņēma iesniegums no 1970.gadā dzimušas sievietes, kurā viņa izteica aizdomas, ka aprūpes centra "Rūja" darbinieki nav veikuši pietiekamu aprūpi, kā rezultātā pasliktinājies viņas dēla, 1991.gadā dzimuša jaunieša, veselības stāvoklis. Jaunietis 14.aprīlī tika ievietots Vidzemes slimnīcā, kur 17.aprīlī ap plkst.18 miris.
Vēlāk Veselības inspekcijas ekspertīzē "Rūjā" tika konstatēti nopietni pārkāpumi veselības aprūpes nodrošināšanā mirušajam.
