Disociatīvie traucējumi: Simptomi, cēloņi, ārstēšana
Disociatīvie traucējumi ir psiholoģiska rakstura traucējumi, kas saistīti ar domu, atmiņu, apkārtējās vides, darbību un identitātes pārrāvumiem un to secības trūkumu. Cilvēki ar disociatīvajiem traucējumiem izbēg no realitātes tādos veidos, kas var radīt veselības problēmas, kā arī krietni sarežģīt ikdienas dzīvi. Šie traucējumi galvenokārt rodas kādas traumatiskas pieredzes rezultātā.
Disociatīvo traucējumu ārstēšana var ietvert sarunu terapiju (psihoterapiju), kā arī medikamentus; lai gan ārstēšanas process var būt sarežģīts, vairums cilvēku apgūst jaunus veidus, kā tikt ar traucējumiem galā un dzīvot veselīgu, produktīvu dzīvi.
Cēloņi
Agrāk disociatīvos traucējumus dēvēja par histēriskajiem traucējumiem, proti, cilvēkam subjektīvi kaut kas sāp, vai – tieši pretēji – parādās nejūtība, vai arī izpaužas kādi citi somatiski traucējumi. Visbiežāk izmeklēšanās pie ārstiem nekādas novirzes no normas netiek konstatētas. Tas nozīmē, ka cēlonis nav kādā ķermeņa zonā, vietā vai orgānā, bet gan centrālās nervu sistēmas funkcionēšanas traucējumu dēļ.
Disociatīvie traucējumi parasti attīstās kā paņēmiens, ar kura palīdzību psihe cenšas tikt galā ar traumām. Traucējumi visbiežāk rodas bērniem, kuri pakļauti ilgstošai fiziskai, seksuālai vai emocionālai vardarbībai; tāpat tos var izraisīt kara vai dabas katastrofas radīts stress.
Jāņem vērā, ka cilvēka personība veidojas un attīstās jau bērnībā; bērns spēj nošķirt savu personību (iziet “ārpus sevis”) un uzlūkot kādas konkrētas traumas tā, it kā tās būtu saistības ar citu cilvēku. Bērns, kurš iemācās norobežoties, lai izturētu traumatisku pieredzi, var izmantot šo pašu mehānismu, reaģējot uz dažādām situācijām visas dzīves garumā.
Simptomi
Disociatīvo traucējumu simptomi ir atkarīgi no šo traucējumu veida, bet tie var ietvert atmiņas zudumus (amnēziju) par noteiktiem laika periodiem, notikumiem, cilvēkiem un personisko informāciju; sajūtu, ka šis cilvēks ir atrauts no sevis un savām emocijām; sagrozītu un nereālu apkārtējo cilvēku un lietu uztveri; neskaidru identitātes sajūtu; pastiprinātu stresu vai problēmas personīgajās attiecībās, darbā vai citās dzīves jomās; nespēju tikt galā ar stresu gan sadzīvē, gan darbā; arī garīgās veselības problēmas, piemēram, depresiju, trauksmi un domas par pašnāvību.
Traucējumu rezultātā cilvēku piemeklē grūtības mācīties no savas pieredzes, kas var novest pie tā, ka var rasties domāšanas kļūdas vai pat neadaptīvi uzvedības modeļi.
Ārstēšana
Arī disociatīvo traucējumu ārstēšanas metodes var atšķirties atkarībā no traucējumu veida, bet parasti ietver psihoterapiju un medikamentu lietošanu.
Psihoterapija ir galvenais disociatīvo traucējumu ārstēšanas veids – tā var būt sarunu terapija, konsultācijas vai psihosociāla terapija pie garīgās veselības speciālista. Terapeits strādās, lai palīdzētu saprast šo traucējumu cēloni un radītu jaunus veidus, kā tikt galā ar stresu.
Lai gan nav specifisku medikamentu, kas paredzēti tieši disociatīvo traucējumu ārstēšanai, ārstējošais ārsts var izrakstīt antidepresantus, kā arī dažādas citas zāles, lai palīdzētu kontrolēt simptomus, kas saistīti ar šiem traucējumiem.
