Disociatīvā amnēzija: Simptomi, cēloņi, ārstēšana
Disociatīvā amnēzija ir kognitīvi traucējumi, kuru rezultātā cilvēka prāts bloķē konkrētu informāciju, kas bieži saistīta ar pārmērīgu stresu vai traumatisku notikumu; rezultātā persona nespēj atcerēties būtisku informāciju par sevi un savu dzīvi. Disociācija psiholoģijā nozīmē psihes spēju uz īsāku vai ilgāku laiku atdalīt no sevis pārmērīgu emocionālu vai fizisku traumu ar mērķi pasargāt cilvēka psihi no tās destruktīvās ietekmes un sekām. Atmiņas zudums var būt saistīts gan ar specifiskiem faktiem, gan aptvert veselu personas dzīves posmu.
Dažos retos gadījumos, ko dēvē par disociatīvu fūgu, persona var aizmirst lielāko daļu vai visu informāciju par sevi (vārdu, ar sevi saistītus notikumus, ģimeni, draugus) un dažkārt pat var pārcelties uz dzīvi citur un pieņemt pilnīgi jaunu identitāti.
Cēloņi
Disociatīvā amnēzija ir saistīta ar milzīgu stresu, ko var izraisīt tādi traumatiski notikumi kā karš, vardarbība, nelaimes gadījumi vai katastrofas. Iespējams, ka cilvēks ir cietis no vardarbības vai ir bijis tās liecinieks. Tiek uzskatīts, ka disociatīvās amnēzijas cēlonis, iespējams, ir arī ģenētiskas izcelsmes, jo tuviem radiniekiem bieži ir tendence attīstīties amnēzijai.
Simptomi
Galvenā disociatīvās amnēzijas pazīme ir atmiņas zudums, parasti saistībā ar kādu (vai kādiem) traumatisku nesenu notikumu, kam nav sakara ar organiskiem psihiskiem traucējumiem. Izšķir trīs disociatīvās amnēzijas veidus.
Lokalizētā amnēzija. Tās rezultātā atmiņas zudums iestājas saistībā ar noteiktu laika posmu. Piemēram, persona nespēj atsaukt atmiņā noteiktu periodu bērnībā vai informāciju par kādu draugu vai kolēģi. Bieži atmiņas zudums ir saistīts ar konkrētu traumatisku pieredzi, piemēram, laupīšanas upuris nespēj atcerēties, kā noticis noziegums, taču var atcerēties detaļas no pārējās dienas.
Vispārējā amnēzija. Īslaicīgas vispārējas amnēzijas rezultātā cilvēks zaudē laika sajūtu, jo pēkšņi vairs nespēj veidot jaunas atmiņas un tāpēc neatminas, kur atrodas, ko darīja brīdī, kad sākās amnēzija, cik ilgi viņi no tās cieš. Atmiņas zudums ietekmē lielāko daļu cilvēka dzīves un / vai identitātes, piemēram, nespēja atpazīt savu vārdu, darbu, ģimeni un draugus. Visas kognitīvās funkcijas, izņemot atmiņu, darbojas normāli. Vairākumā gadījumu šāda amnēzija pāriet pēc vienas divām dienām.
Disociatīvā fūga. Tās gadījumā cilvēkam iestājas vispārēja amnēzija; cilvēks reizēm pieņem jaunu identitāti un pēkšņi dodas prom uz ilgāku laiku. Tas ir reti sastopams psiholoģisks stāvoklis, kurā cilvēks zaudē piekļuvi savām autobiogrāfiskajām atmiņām un savai identitāte. Šādu stāvokli parasti izraisa kāda trauma – seksuāla vai fiziska pārestība, kaujas pieredze, nonākšana dabas stihijas varā vai neizturams iekšējs konflikts.
Disociatīvā amnēzija atšķiras no amnēzijas, ko izraisa medicīniska rakstura problēmas, piemēram, smadzeņu trauma. Medicīnisku cēloņu izraisītas amnēzijas laikā atmiņu atgūšana notiek reti, un tas parasti notiek lēni un pakāpeniski. Lielākā daļa disociatīvās amnēzijas gadījumu ir salīdzinoši neilgi. Bieži vien, atgriežoties atmiņām, cilvēks tās atgūst pēkšņi un pilnībā. Atmiņu atgriešanās var notikt pati no sevis vai arī kāda ārēja stimula rezultātā, piemēram, pēc kontakta ar kādu cilvēku vai terapijas laikā.
Ārstēšana
Disociatīvās amnēzijas ārstēšanas mērķi ir simptomu mazināšana, drošas vides radīšana pacientam un tā tuviniekiem, kā arī pacienta "sasaistīšana" ar tā zaudētajām atmiņām. Ārstēšana var ietvert psihoterapiju (vairākas terapijas formas), kognitīvi biheiviorālo terapiju, EMDR, dialektiskās uzvedības terapiju, tāpat arī ģimenes terapiju un dažādas mākslas terapijas.
Ārstēšanā var tikt iekļauta arī meditācijas un relaksācijas paņēmienu izmantošana, kā arī hipnoze. Atsevišķos gadījumos cilvēkiem ar disociatīviem traucējumiem, īpaši tiem, kas cieš no depresijas vai trauksmes, ārsts var izrakstīt antidepresantus vai pretsāpju līdzekļus.
