Intervija ar Dr. med. Ilzi Konrādi

Ārste endokrinoloģe Dr. med. Ilze Konrāde, klīniskā slimnīcā "Gaiļezers" strādā jau no 1998.gada. Viņai cilvēku šaubas un bažas labi zināmas. Viena no pirmajām sarunām ar cilvēku, kam atklāts cukura diabēts, ir par insulīnu. No insulīna pacienti baidās visvairāk. Bet tam nav pamata. Pirmkārt, insulīna terapija nav jāuzsāk visiem. Otrkārt, tai vienmēr nav jābūt ilgstošai. Dažreiz pietiek divas līdz četras nedēļas, kamēr glikozes līmenis asinīs stabilizējas. Pēc tam cilvēks var pāriet uz tabletēm. Situāciju aizkuņģa dziedzerī var salīdzināt ar smagu darba slodzi. Līdzīgi kā cilvēks spēj saspringti strādāt divas, trīs, varbūt četras nedēļas, bet tad viņš tā nogurst, ka vispār vairs nevar pastrādāt. Līdzīgi ir ar β beta šūnām, kas ražo insulīnu. Tās var ilgstoši strādāt un cīnīties ar paaugstināto cukura līmeni asinīs, bet pienāk brīdis, kad tās vairs to nespēj. Tad nepieciešamas īslaicīgas insulīna injekcijas. Medicīniskā valodā to sauc – glikozes toksiskais efekts uz beta šūnām. Glikoze, protams, nav inde. Tā tikai pārstimulē insulīna sekrēciju, bet insulīna injekcijas tādējādi atslogo nogurušās β beta šūnas. Šādu īslaicīgu insulīna terapiju reizēm lieto arī, ja cilvēks saslimst ar plaušu karsoni, bronhītu vai angīnu. Jebkura blakus slimība ar iekaisumu un temperatūru 4–5 reizes palielina to hormonu līmeni asinīs, kas izsauc cukura paaugstināšanos.

No insulīna nav jābaidās. Tā nav narkotika. Pie tā nepierod. Bet, protams, tas nenozīmē, ka jebkuram pacientam piemērota tikai īslaicīga insulīna terapija. Dažiem cilvēkiem ir individuāli veselības diktēti faktori, kas neļauj lietot cukura līmeni pazeminošās tabletes. Tas attiecas, piemēram, uz pacientiem, kas slimo ar C tipa hepatītu vai aknu cirozi, jo tad aknas nespēj šīs tabletes pārveidot un izvadīt no organisma.

Nedrošība cilvēkā tomēr paliek.
Ko es drīkstu ēst? Vai varu strādāt dārzā?

Vislabākais jau laicīgi – pirms nākšanas pie speciālista, pārdomāt savus ikdienas ēšanas paradumus un tos tad arī apspriest. Vizītē ārsti var ātri atkārtot parasti visiem zināmas lietas, kā – neēdiet cukuru un saldumus, atcerieties par "slēptajiem taukiem" salami desā un treknā pastētē, nelietojiet smērējamos taukus kā sviestu vai margarīnu; necepiet, bet sautējiet, lietojiet vājpiena produktus u.t.t. Pacients to visu noklausās un pašās sarunas beigās paziņo: "Bet es jau neko no tā, dakter, nedaru!" Lai varētu patiešām dot cilvēkam vērtīgus padomus, derētu redzēt viņa ikdienas ēdienkarti vienai dienai. Tad mēs nestāstītu neko lieku, bet praktiski izanalizētu konkrētā cilvēka pieradumus. Piemēram, ja viņš brokastīs ēd olu un vājpiena biezpienu ar banānu, mēs ieteiktu banānu aizvietot ar sakapātiem dārzeņiem, pievienojot nesaldinātu jogurtu.

Cilvēkiem ir diezgan daudz stereotipu. Lielākā daļa pacientu zina – ja atklāts cukura diabēts , nedrīkst ēst cukuru un saldumus. Lielākā daļa to rūpīgi cenšas ievērot. Viņu atļaušanās aprobežojas ar vienu bulciņu , kūciņu vai konfekti reizi nedēļā. Bet tā ir tikai viena problēmas puse. Ogļhidrātus mēs uzņemam ne tikai ar saldumiem, bet arī ar maizi, putru, augļiem. Rupjmaize būtībā ir tāds pats ogļhidrātu avots kā baltmaize vai kūka. Tā gan uzsūcas nedaudz lēnāk, tomēr ietekme uz glikozes līmeni asinīs ir līdzīga.

Ir vēl citi mīti par uzturu. Piemēram, tiek ieteikts reizi gadā ievērot sulu kūri. Labi – jūs izvēlaties bērzu sulu... Bet no kā tad tā sula rūgst? Taču no tā, ka tajā ir daudz cukura. Rezultātā – sulu kūre nozīmīgi paaugstina cukura līmeni asinīs. Cits piemērs – zemenes, arbūzi, citi augļi un ogas. Tajos visos ir cukurs. Praksē pierādījies, ka pēc zemeņu laika mums parādās vairāk pacientu ar paaugstinātu cukura līmeni. Tas nenozīmē, ka jūs nedrīkstat apēst bļodiņu zemeņu. Bet pusdienās pēc tam jums jāēd tikai liesa liellopu gaļu ar salātiem bez kartupeļiem, rīsiem vai maizes. 

Tomēr to visu, protams, nevar apgūt tikai vienā vizītē pie ārsta... Jāapgūst jau arī vēl paškontrole, maizes vienību rēķināšana, akūto situāciju aptveršana... Kur un kā mācīties?

Pašā sākumā, kad sāku strādāt endokrinoloģijas nodaļā, mans darbības lauks bija pacientu apmācība, tādēļ esmu praksē pārbaudījusi, ka visefektīvākā terapija, vismodernākie insulīni, pat insulīna pumpis, neko daudz nepalīdzēs, ja cilvēkam nebūs izpratne un zināšanas par to, kā uzturs un fiziskā slodze maina cukura līmeni asinīs.

Endokrinoloģija ir tā medicīnas nozare, kur individuālais kontakts ar pacientu un viņa apmācība ir neaizstājama. Latvijas Endokrinologu asociācija centīsies veicināt šīs saiknes veidošanos, jo, diemžēl, diabēta pacientu apmācības kabinetu skaits ir samazinājies. Tie pacienti, kuri šādā apmācībā bijuši, zina, ka tas ir diezgan laikietilpīgi. Programma ietver it kā vienkāršas lietas, bet katrai no tām var būt savas nianses, jo katrs pacients ir atšķirīgs. Apmācība var būt gan individuāla, gan grupās. Individuālās apmācības priekšrocība ir tā, ka iespējams tikt galā ar konkrētā cilvēka tieši viņu traucējošo problēmu. Savukārt, grupu apmācībā man patīk tas, ka tā ir vairāku pacientu pieredze. Un dažreiz pacientiem ļoti lietderīgi dzirdēt, kā kāds cits cilvēks ticis ar problēmu galā. Ja šādu diskusiju vada pieredzējis speciālists, tā var būt ļoti efektīva. Piemēram, kāds apgalvo, ka var neko no medikamentiem nelietot, tikai dzert zāļu tējas. Bet grupā savukārt atrodas kāds, kas to jau ilgāku laiku izmēģinājis, bet šāda terapija nav devusi gaidīto rezultātu, glikozes līmenis asinīs pieaudzis tik ļoti, ka nu jāsāk lietot insulīns. Dažreiz tieši cita cilvēka pieredze ir iedarbīgāka kā ārsta padoms.

Šobrīd apmācības notiek klīnikā "Gaiļezers", P. Stradiņa KUS un arī individuāli pie endokrinologiem ambulatori. Situāciju sarežģī tas, ka valsts neapmaksā endokrinologu māsu darbu. Tieši patlaban Latvijas Universitātē par Eiropas naudu ir noorganizēti speciāli kursi, kur māsas apgūst diabēta aprūpes māsai nepieciešamās zināšanas un prasmes. Tieši māsiņām pacientu apmācībā ir milzīga nozīme. Bieži vien cilvēkam neērti ar savu jautājumu apgrūtināt ārstu, bet ar māsu var no sirds parunāties, tad svarīgi, lai atbildes būtu kompetentas. Ļoti gribētos, lai arī pie mums celtos māsu prestižs, kas citās valstīs ir daudz augstāks.

Vai ir kādi jaunumi tieši cukura diabēta ārstēšanā?

Ar gandarījumu var teikt, ka arī Latvijā tagad ir divas jaunas zāļu klases.

Zarnu hormoni pētīti jau ļoti sen. 80. gadu beigās Vācijā, Amerikā un Dānijā tika pierādīts, ka zarnās ir peptīds, kas atbrīvojas tieši pēc ēdienreizes. To sauc par glikagonam līdzīgo peptīdu vai saīsināti GLP1. Tā ir viela, kas palēnina kuņģa tukšošanās ātrumu un paātrina sāta sajūtu. Insulīna sekrēciju tā stimulē tikai tad, ja glikozes līmenis asinīs ir lielāks par 4,95 mmol/l, tādejādi nevar izraisīt hipoglikēmiju. Šī viela samazina glikagona sekrēciju, tātad to hormonu darbību, kas veicina glikozes paaugstināšanos. Tie visi ir procesi, kas svarīgi cukura diabēta pacientiem. Bet diemžēl šī viela pēc rašanās sabrūk dažu minūšu laikā, tādēļ ļoti ilgi nevarēja atrast veidu, kā to izmantot medicīnā. Pēc ilgiem pētījumiem farmācijas industrija un zinātniskās laboratorijas tagad radījušas zāles – šķēlējenzīma inhibitoru, kas neļauj tai vairs tik ātri sašķelties vai izmanto molekulas, kurām šķēlējenzīms netiek klāt. Šo zāļu klasi sauc par inkretīniem. Tā ir arī kompensējamo zāļu sarakstā. Tātad, ja neizdodas panākt pacientam labu diabēta kompensāciju ar līdzšinējiem līdzekļiem, var izrakstīt inkretīnus.

Kompensējamo zāļu sarakstā parādījies arī tāds medikaments, kura molekula līdzīga dabiskajai, bet šķēlējenzīms netiek klāt. Šāda ideja radās, kad atklāja ķirzaciņu – inzobi, kura ēda tikai 5–6 reizes gadā. Tās siekalas saturēja tādu vielu kā eksendīns, kam piemīt visi GLP1 efekti. Šīs ir injicējamas zāles, bet tas nav insulīns. Zāles veicina ātrāku sāta sajūtu, kā rezultātā daži šo zāļu lietotāji ir zaudējuši pat 15 kilogramus svara. Šis medikaments pagaidām gan prasa diezgan lielu pacienta līdzmaksājumu. Protams, izvērtēt, vai kāds medikaments piemērots pacientam, var tikai ārsts. Nav tāda viena medikamenta, kas palīdzēs visiem.

Kāda ir statistika?
Vai Latvijā ir daudz cukura diabēta pacientu?

Šobrīd Latvijā oficiāli ir apmēram 70 tūkstoši diabēta pacientu. Skaits katru gadu pakāpeniski pieaug. Tas skaidrojams ar to, ka populācija Latvijā noveco. Pēc Latvijas Faktu veiktās aptaujas izriet, ka lielākā daļa cilvēku uzskata, ka cukura diabēts iedzimst. Protams, gēnus mēs mantojam un insulīna rezistences gēni mums var būt arī iedzimti. Tomēr lielā mērā diabēta cēloņi meklējami arī mūsdienu dzīvesveidā. Lielveikali atrodas uz katra soļa. Fiziskā slodze uztura sagādāšanā ir minimāla. Latvijas iedzīvotāju vidū joprojām valda stereotips, ka cilvēkam, kas strādā, daudz jāēd. Mēs ēdam par daudz. Liela daļa cilvēku par maz arī guļ, bet miega trūkums arī ir stress organismam. Ikdienas stresa mums ir pa pilnam, bet fiziskās aktivitātes trūkst. Ja ir liekais svars, mēs skaidrojam, ka pacientam ir mazjūtība pret insulīnu. To var tēlaini iedomāties, kā atslēgu un slēdzeni. Normālas vielmaiņas gadījumā mums ir viena atslēga un viena slēdzene. Pie insulīna rezistences mums ir trīs, četras un vēl vairāk atslēgas , lai atvērtu šo slēdzeni. Pie fiziskas aktivitātes mēs intensificējam asinsriti un muskuļos samazinām šo insulīna rezistenci – glikozes vielmaiņa paliek aktīvāka, jo muskulis vairāk patērē glikozi, tā labāk tiek iekšā šūnā. Jo mēs vairāk kustamies, jo veselīgāki esam! Katram vajadzētu vismaz pusstundu dienā ātrā solī pastaigāties. Varētu arī dejot vai nodarboties ar šobrīd populāro nūjošanu. Var izvēlēties to, kas patīk.

Kādi jautājumi interesē Jūs?
Ar ko saistīts jūsu zinātniskais darbs?

Jau mācoties Jauno mediķu skolā, tātad pirms Medicīnas akadēmijas, mani likās ļoti interesanti, ka viela pat ļoti mazā koncentrācijā var izmainīt visu vielmaiņu organismā. Un objektīvi novērtējot savas personīgās īpašības es apzinos, ka nevarētu būt dzīvības glābēja reanimatoloģijā, bet man daudz labāk patīk rakt dziļumā, meklēt parādību saknes, analizēt sarežģītus molekulāros mehānismus. Tas ir tieši tas, ko man ļauj un liek darīt endokrinoloģija. Jau vairāk kā piecus gadus es nopietni nodarbojos ar cukura diabēta vēlīno komplikāciju patoģenēzes dziļāku pētīšanu. Pastāvīgi paaugstināts glikozes līmenis asinīs rada izmaiņas audos, ko saucam par cukura diabēta vēlīnajām komplikācijām. Acu tīklenē izmainās endotēlija šūnas sīkajos asinsvados, sākas diabētiskā retinopātija. Cukura diabēta izraisīto mikroangiopātiju nierēs un tai sekojošo nieru bojājumu sauc par diabētisko nefropātiju. Līdzīgi arī nervu gaļos. Mana pētījuma uzdevums ir izprast paša cilvēka dabas doto organisma aizsardzības sistēmu, kas varētu aizkavēt šo komplikāciju attīstību. Katrā cilvēkā ir speciāla enzīmu – glioksilāžu sistēma, kas neļauj olbaltumam saistīties ar glikozi, tādējādi novēršot šo vēlīno
komplikāciju attīstības sākšanos.

Jūs esat Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēde?
Kādi ir asociācijas plāni tuvākajā laikā?

Vispirms jau sakārtot cukura diabēta pacientu apmācību, padarīt to pieejamu pacientiem. Tad esam plānojuši rudens pusē veicināt jaunu cukura diabēta gadījumu diagnosticēšanu, aktīvi nosakot glikozes līmeni asinīs riska grupām, jo zinām, ka agrīna diagnostika ir ļoti svarīga. Darbu un iecerētā ir ļoti daudz, bet par tiem labāk, kad tie būs pabeigti.

Interviju sagatavoja Rita Klindžāne.

Raksts publicēts sadarbībā ar Latvijas Diabēta Federācijas izdevumu SAULE.