Cukura diabēta slimnieku ārstēšana un svara pieaugums

Palielināta ķermeņa masa cukura diabēta 2.tipa atklāšanas brīdī un tās pieaugums ārstējot ir viena no šīs slimības problēmām.

Lai saprastu šo problēmu, vispirms jāpakavējas pie dažām slimības īpatnībām. Ievadā par organisma glikozes vielu maiņu veselam cilvēkam. Lai organisma pamatstruktūra šūna normāli darbotos, tai nepieciešams enerģijas materiāls – glikoze jeb vienkāršākais cukurs, ko piegādā no gremošanas orgāniem asinsrite. Vairums organisma audos glikoze var iekļūt šūnā, kur to izmanto ,tikai ar hormona insulīna palīdzību. Insulīns producējas aizkuņģa attiecīgajās struktūrās atbilstoši organisma pieprasījumam.
  
Ja insulīna producēšanās ir normāla, insulīns nodrošina adekvātu glikozes daudzuma izmantošanu normāliem vielu maiņas procesiem.
  
Ja insulīna ir par maz, glikoze nonāk šūnās nepietiekošā daudzumā, tas ir enerģētiska bada situācijā. Tā kā šūnas nespēj saņemt glikozi, bet tās veidošanās no zarnās uzsūktajām barības vielām turpinās, asinīs paaugstinās glikozes koncentrācija, kas agrāk vai vēlāk noved pie cukura diabētam raksturīgajām komplikācijām dažādos orgānos.
 
Ja insulīna asinīs ir pārāk daudz, glikozes koncentrācija asinīs samazinās zem normālās.Ja šī samazināšanās ir izteikta, strauji samazinās arī glikozes koncentrācija smadzeņu šūnās, kas ir īpaši jutīgas pret glikozes trūkumu. Smagākos gadījumos tas var novest pie smadzeņu bojājuma, kas praktiski izpaužas ar dažāda ilguma bezsamaņu. Vieglākos gadījumos attiecīgais cilvēks izjūt strauju apetītes pastiprināšanos, pat bada sajūtu ar svīšanu un dažādām nepatīkamām izjūtām, kas likvidējas iedzerot kādu cukuru saturošu dzērienu vai apēdot ogļhidrātus saturošu barību.
  
Iepriekš minētais jāzina, lai saprastu, kāpēc nereti ārstējot cukura diabēta slimniekus to svars pieaug. Šinī sakarā tomēr vēl nepieciešama papildus informācija par cukura diabētu.
 
Slimības 1.tipu raksturo absolūts insulīna deficīts diagnozes noteikšanas brīdī,un adekvāta ārstēšana iespējama tikai pievadot organismam trūkstošo insulīnu no ārpuses.
  
Slimības 2.tips pēc insulīna sekrēcijas būtiski atšķiras no 1.tipa.Tā kā šim tipam diagnozi nosaka pēc ilgāka laika pēc faktiskā slimības sākuma, dažādiem indivīdiem novirzes insulīna producēšanā var būt atšķirīgas. Cilvēkiem, kam slimība diagnosticēta relatīvi agrīni, kopējais diennaktī producētais insulīna daudzums var nebūt samazināts, bet ir izmainīta tā producēšanās atbilstība nepieciešamībai. Šiem cilvēkiem pēc paēšanas, kad uzsūcas barības vielas no gremošanas sistēmas, un asinīs strauji paaugstinās glikozes koncentrācija, neseko nepieciešamā atbilstoša insulīna daudzuma palielināšanās, kas veselam cilvēkam nodrošina noteiktu glikozes līmeni asinīs. Šādam diabēta slimniekam glikozes daudzums asinīs ir paaugstināts. Tālāk seko insulīna sekrēcijas nākošā fāze. Veselam cilvēkam strauja un adekvāta insulīna sekrēcija ir jau nodrošinājusi nepieciešamo glikozes koncentrāciju asinīs, un samazinoties glikozes transportam no zarnu trakta, adekvāti samazinās arī insulīna producēšanās. Citādi tas ir diabēta pacientam. kam turpinās insulīna producēšanās, neatbilstoši vajadzībai.
 
Tas rada situāciju, ka iepriekšminētajam pacientam starp ēdienreižu laikā insulīna asinīs ir par daudz, tāpēc tam pēc ēšanas ne tikai nav sāta sajūtas, bet gan var būt pastiprināta apetīte un pat bada sajūta. Lai radītu labsajūtu, nepieciešamas papildus uzkodas, kas bieži arī ir cēlonis svara pieaugumam daļai neārstēto slimnieku. Daļai pacientu insulīna ir par daudz naktīs, un šie indivīdi pamostas ar bada sajūtu. Tās likvidēšanai tiek papildus ēsts arī naktīs.
  
Tālāk aplūkosim, kā ārstēšana var iespaidot svara pieaugumu. Loģiski ārstēšanai būtu jānodrošina normāla glikozes koncentrācija asinīs līdzīgi kā tas ir veselajiem. Vienlaikus tai būtu jābūt vērstai arī uz svara samazināšanu vai vismaz tā nedrīkstētu veicināt tālāku svara pieaugumu.
  
Mērķu sasniegšanai kalpo maz kaloriju diēta, palielināta fiziskā aktivitāte un dažādi preparāti vai insulīns, kas normalizē glikozes koncentrāciju asinīs.

Diemžēl daļai slimnieku neizdodas panākt svara samazināšanos, pat sliktāk – ne tik reti ārstējot slimību panākam vairāk vai mazāk apmierinošu glikozes koncentrāciju asinīs ar svara pieaugumu. Iztaujājot slimniekus ,tie atklāj, ka pēc ārstēšanas uzsākšanas vai pēc tās maiņas ,ar nolūku uzlabot cukura rādītājus, ir ievērojami pastiprinājusies apetīte brīžiem pat parādījusies bada sajūta, kas neļauj ievērot diētas rekomendācijas.
  
Iepriekš minētā sakarā būtu jāatbild uz jautājumu, kāpēc svars pieaug, un kā šo svara pieaugumu novērst.
  
Vispirms jārunā par tabletējamajiem preparātiem, kas domāti glikozes koncentrācijas normalizēšanai cukura diabēta slimniekiem. Svara pieaugums ir iespējams pacientiem, kuri lieto preparātus, kas stimulē insulīna producēšanos. Šie ir sulfanilurea grupas preparāti. Dažādi šīs grupas pārstāvji stimulē insulīna producēšanos ar dažādu stiprumu ,daži darbojas īsāku laiku, daži ilgāk. Preparātu darbības mehānisms ir visiem gandrīz identisks.to kopējā negatīvā īpašība ir insulīna producēšanas stimulēšana arī tad, kad tas nav vajadzīgs, t.i., vairāk vai mazāk arī starpēšanu laikos.Ja lietojot šos preparātus, ir svara pieaugums, tad speciālistam no daudziem šīs grupas preparātiem būtu jāizvēlas tie, kas mazāk stimulē insulīna sekrēciju starp ēdienreizēm. Vadoties pēc glikozes koncentrācijas diennakts laikā, jānosaka minimālā efektīvā preparāta deva, kas nodrošina labu glikozes koncentrāciju asinīs, vienlaikus neveicinot pārmērīgu apetīti vai radot bada sajūtu.Ja šos nosacījumus neizdodas nodrošināt, tad ārstēšanā jāpievieno viens vai vairāki citu grupu preparāti ar citu darbības mehānismu. Latvijā pašlaik kompensējamo preparātu sarakstā papildus iepriekš minētajai sulfanilurea grupai ir pieejami vēl divu citu grupu preparāti, un izmantojot dažādas kombinācijas, iepējams daļai slimnieku panākt labu glikozes koncentrāciju asinīs bez svara pieauguma.
  
Daļai cukura diabēta 2.tipa pacientu jau nosakot diagnozi ārstēšanā nepieciešama insulīna lietošana. Tiem, kurus ārstē ar tabletējamajiem preparātiem, ar laiku sakarā ar pakāpenisku insulīna producēšanās izsīkumu vai komplikāciju veidošanos arī nepieciešama ārstēšana ar insulīna preparātiem. Tomēr gandrīz visur insulīna pielietošanas uzsākšanu bieži dažādu iemeslu dēļ realizē novēloti. Viens no iemesliem ir iespējamais svara pieaugums, pārejot no tabletējamajiem preparātiem uz insulīnu.
 
Tiešām daļai slimnieku insulīna preparātu pielietošana izsauc svara pieaugumu. Biežākais cēlonis ir attiecīgā slimnieka nepietiekoša apmācīšana, nepietiekoši bieža cukura līmeņa kontrolēšana asinīs, kas neļauj piemeklēt atbilstoša insulīnu devas dažādos diennakts laikos. Vēl nesen pat realizējot visus nosacījumus, kas jāievēro insulīnterapijā, ne visiem slimniekiem izdevās panākt labu glikozes koncentrāciju asinīs bez svara pieauguma. Tā cēlonis bija īsas un garas darbības cilvēku insulīnu uzsūkšanās īpatnības, kas neļāva panākt asinīs tādas insulīna koncentrācijas svārstības, kas raksturo veselu cilvēku. Bija tā, ka brīžiem injicētā insulīna deva nenodrošināja adekvātu glikozes koncentrāciju, tā diennakts laikā kādu brīdi varēja būt par augstu vai par zemu. Zemā glikozes koncentrācija radīja bada sajūtu, lai to un iespējamo hipoglikēmijas komas veidošanos novērstu, bija nepieciešamas papildus uzkodas, kas izsauca svara pieaugumu, neskatoties uz slimnieka centību ievērot visus ārstēšanas nosacījumus.

Pēdējā laikā, kad pieejami īsas un garas darbības insulīnu analogi, glikozes koncentrācijas svārstības asinīs iespējams tuvināt veselam cilvēkam līdzīgām. Tas iespējams, ja, vadoties pēc cukura līmeņa koncentrācijas svārstībām asinīs, pacientam tiek piemeklētas pareizās proporcijas starp insulīna preparātiem, apēsto ogļhidrātu daudzumu attiecīgajā ēdienreizē un fizisko aktivitāti. Šādi rīkojoties svara pieaugums nerodas.