Cik sekunžu dots, lai glābtu dzīvību jeb “55 minūtes ar LĀZA” par pirmo palīdzību

Sarunu cikls “55 minūtes ar LĀZA”, ko savā Facebook platformā gandrīz katru mēnesi vienā no trešdienām pulksten 18.00 pēc Latvijas laika LĀZA veido jau kopš 2021. gada, ir kļuvis par vienu no LĀZA vizītkartēm. Nākamā saruna par pirmo palīdzību jau 23. aprīlī.

Zoom sarunas tiek publicētas tiešraidē Facebook LĀZA vietnē, kur sarunu ieraksti saglabājas sešus mēnešus. Katru sarunu vada viens no valdes locekļiem, ir uzaicināti divi līdz četri runātāji, bet pārējiem interesentiem ir iespējas iesaistīties caur Zoom kā klausītājiem un arī komentēt un uzdot jautājumus. Pēdējo mēnešu sarunas arvien vairāk veltītas jautājumiem, kas ir un būs aktuāli ikvienā situācijā, kad jāsniedz vai jāsaņem medicīniskā palīdzība. 

2024. gada nogalē bija atziņu pilnas sarunas par to, kā dažādās valstīs ir organizēta civilā aizsardzība masu katastrofu gadījumā, kādas institūcijas valstī atbild par civilo aizsardzību un masu katastrofu seku likvidāciju; kam sabiedrība ir gatava un kam nav; kāda veida instrukcijas palīdz, kāda veida – ir liekas; kāda loma ir katram ārstam, māsai un citiem medicīnas jomas profesionāļiem. Karš Ukrainā mainījis civilās aizsardzības nozīmi un militārās medicīnas lomu. Vismaz tā tam vajadzētu būt, tomēr, kā LĀZA pārliecinājās 55 minūšu sarunā ar kolēģiem no Vācijas, Norvēģijas, Apvienotās Karalistes, ASV un arī Latvijas, kamēr kara elpa nedveš tieši sejā, katram cilvēkam gribas domāt par ierastajām lietām, nevis gatavoties nestundai. 

Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka tādā situācijā, kādā šobrīd ir nonākuši Ukrainas civiliedzīvotāji, spēja sniegt pirmo palīdzību ir dzīvības un nāves jautājums. Un te ir nākamais iemesls sarunai – lai uzzinātu, kā Latvijā notiek iedzīvotāju apmācība pirmās palīdzības sniegšanā nelaimes gadījumos. Pat piesakot 26. februāra sarunas tēmu, LĀZA apzināti vairījās no vārda "karš", tomēr varbūt tagad, kad ir tik skaidri redzama lielvaru nespēja un nevēlēšanās novērst cilvēku ciešanas, ir jāsauc lietas īstajos vārdos – kara tuvums liek skaidrāk domāt un saprātīgāk rīkoties. Arī jautājumos, kas saistīti ar pirmo palīdzību. 

LĀZA 55 minūšu diskusijas Zoom tiešsaistē 26. februārī bija Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops, anesteziologs reanimatologs, glabsim.lv kursu organizators Roberts Fūrmanis, uzņēmuma EXONICUS (traumu simulācija un rīcība virtuālā vidē) dibinātājs Sandis Kondrats (ASV), RSU asoc. prof. neiroloģijā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Izglītības un zinātnes direktors Ainārs Stepens. Lai arī šobrīd ar militāro medicīnu Ainārs Stepens nenodarbojas un pētniecībā ir atkal neirozinātnē, tomēr ar EXONICUS viņu saista 10 gadu pieredze NATO Zinātņu un tehnoloģiju organizācijā un RSU Militārās medicīnas un pētījumu un studiju centra vadīšanā līdz 2024.gada pavasarim. Sarunā par savu pieredzi Ukrainā un to, kā apmācība notiek kara piemeklētā zemē, stāstīja Ingus Ostrovskis, brunotava.lv dibinātājs un brīvprātīgai, kurš jau kopš 2022. gada aktīvi organizē visdažādākā veida kravu nogādi Ukrainā.

Mazliet teorijas – “Pirmā palīdzība ir tā palīdzība, ko cietušajam vai saslimušajam dzīvībai, veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās, neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma.” Tātad pirmo palīdzību (PP) var sniegt jebkura vecuma cilvēks ārkārtas situācijā. Definīcijā nav nosaukts kritiskās situācijas rašanās iemeslus – vai tas ir karš, ugunsgrēks, plūdi, autoavārija vai kas cits.

Ārkārtas situācijā, vienalga, kas to izraisījis, svarīga ir sadarbība – tas ir kopdarbs, kurā iesaistītas visas nozares, dienesti, civilpersonas, un, kā ikvienā kopdarbā, vissvarīgākais ir koordinācija. Bet kopējā darba mērķis – saglabāt cilvēku dzīvības. Pirmā palīdzība – tā ir viena no pamatprasmēm – tai vajadzētu būt tikpat dabiskai, kā spējais staigāt, runāt. Pirmā palīdzība ir jāapgūst, tāpat kā citas mūsu prasmes, tā jātrenē un jāattīsta. Un sākums visam ir mājas, ģimene, kad vecāki iemāca bērnus nekrist panikā, nekliegt, bet spēt novērtēt, ko pats var izdarīt un tad – kur vērsties pēc palīdzības. Tomēr ir svarīgi, ka tas, ko dara pirms profesionālās palīdzības, nāk par labu cietušajam, tas nedrīkst kaitēt palīdzības saņēmējam. 

Gan bērnudārzi, gan skolas būtu tās iestādes, kur vajadzētu apgūt pirmo palīdzību. Diemžēl Latvijā nav tā, ka visi izmantotu pat to, ko šobrīd spēj nodrošināt Latvijas Sarkanais Krusts. Piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Viena no novēršamām problēmām ir pirmās palīdzības apmācības birokratizācija. Ja to samazinās, tad ieguvēji būsim mēs visi, par to pārliecināts Uldis Līkops.

Roberts Fūrmanis organizē pirmās palīdzības apmācības uzņēmumiem, orientējoties tieši uz uzņēmuma darba specifiku un riskiem. Viņaprāt pirmās palīdzības zināšanas ir viens no stūrakmeņiem, lai veidotu sabiedrības noturību. Tas palīdz trenēt iedzīvotājiem reakciju, izpratni par notiekošo, neapjukt neierastā situācijā, saprast, kam pievērst uzmanību, ko nedarīt, ko darīt. Jāatmet stigmatizācija par pirmo palīdzību – bailes vispār kaut ko darīt, lai nesaņemtu sodu vai pārmetumus. Labi sagatavoti pirmās palīdzības sniedzēji būs vislabākie saziņas cilvēki ar nākamo palīdzības posmu. Lai kā negribētos, bet neparedzētām situācijām ir jābūt gataviem. Sabiedrības izpratne un zināšanas palīdz novērst paniku. Pirmā palīdzība nav tikai prasme apturēt asiņošanu, veikt elpināšanu, tās ir arī zināšanas, kā gatavoties neplānotajam, kā neapjukt. Iedzīvotāji ir jāmotivē, lai viņi gribētu apgūt pirmo palīdzību. Iedzīvotāju interese un uzņēmumu interese pieaug pēdējos gados, tomēr birokrātijas tvērienu jūt arī Dr. Fūrmanis.

Kad pirms septiņiem gadiem ASV armija lūdza latviešu tēlnieku, kurš šobrīd dzīvo ASV, Sandi Kondratu palīdzēt, radīt programmu, kas ļautu paātrināt apmācības karavīriem pirmās palīdzības sniegšanā un taktiskajā medicīnā, birokrātijas šķēršļu nebija. Bija skaidra vajadzība – radīt virtuālo vidi, kurā īsā laikā daudzi karavīri, izmantojot virtuālās brilles, var apgūt to, ko līdz tam kopā ar instruktoriem pie manekeniem. Tā radās apmācību programma, ko piedāvā EXONICUS – ar virtuālajām brillēm apmācības ir aizraujošas, ar sacensības garu, lai apgūtu pēc iespējas vairāk pēc iespējas dažādākas situācijas un to risinājumus. “Instruktora galva ir digitalizēta”, kā to tēlaini raksturo produkta autors Sandis Kondrats. Šādu “digitalizētu instruktoru” varētu nogādāt visām skolām, bibliotēkām, pašvaldībām. Bet arī te priekšā birokrātijas šķēršļi un arī bailes uzdrīkstēties. 

Ainārs Stepens par EXONICUS programmas lietderību nešaubās, jo RSU jau daudzus gadus atpakaļ bija uzdevums pārbaudīt – vai EXONICUS ir labāks vai vismaz tikpat labs kā tradicionālā apmācība ar manekeniem. Atbilde bija pārliecinoša – jā, tiešām labāks un tam ir sava vieta apmācībā. Ir dažādas mācību metodes – tradicionālas un arī mūsdienīgākas, un jāsaprot, ka šis nav laiks, kad šaubīties par pārbaudītu risinājumu pielietojumu. Ir jāizmanto visas iespējas, lai sagatavošana būtu ātra, kvalitatīva un visaptveroša. Un pats svarīgākais, kas jāsaprot, ka krīzes situācijā ir pašam jādara – nav jāgaida ne no viena cita. Jāmaina attieksme no nogaidošās vai gaidošās uz darītāja pieeju – katrs zina, kas viņam jādara, un ne tikai zina, bet arī rīkojas. Šķiet, tas būs visgrūtākais – pārliecināt cilvēkus, ka nebūs neviena cita, kuram jāuzņemas atbildība un jāatrisina visas problēmas. Vecāku un arī valsts uzdevums ir radināšana pie vienkāršām lietām pat no bērnudārza, neapjukt, pieņemt lēmumus un rīkoties. Ja katrs izdarīs mazliet (kaut 20% no iespējamā), tad kopējais rezultāts būs jau krietni labāks – tie būs 80% no iespējamā. Pozitīvs ir Latvijas lēmums par Valsts aizsardzības dienestu – tas nodrošinās jauniem cilvēkiem vismaz pamatprasmes šajā jomā.

Ingus Ostrovskis, kam pašam ir militārā pieredze, uzskata, ka vajadzīgs paātrināt šo zināšanu apguvi. Ir vajadzīgs Ukrainas pieredzi pārnest uz Latviju. Teorija un prakse kopā. Viss, kas notiek mūsu spējā reaģēt, notiek par lēnu. Šis laiks liek domāt par darāmo “šeit un tagad”, nevis zīmēt uz papīra plānus, kas būtu darāms pēc pieciem gadiem.  Mācīt taktisko medicīnu arī civiliedzīvotājiem, ne tikai iemaņas sniegt pirmo palīdzību – tā ir vēl viena skarbā Ukrainas kara mācība. Trīs dienu kursi katram interesentam katrā pašvaldībā – tāds ir risinājums. Latvijas Sarkanā Krusta mājaslapā var atrast padomus par pirmo palīdzību, bet lietderīgi ir apvienot teoriju ar praksi. Dažas papildus atziņas:

• TV video rullīši neiemācīs atdzīvināšanas algoritmus, bet TV uzdevums būtu mudināt cilvēkus apgūt pirmo palīdzību. 
• Laiks atjaunot skolas programmā veselības mācību.
• Pašvaldību loma civilās aizsardzības organizēšanā tiešām ir vadošā, un to pašvaldību darbiniekiem vajadzētu arī pierādīt darbos.
• Noņemt birokrātijas un formālisma žņaugus.
• Izmantot tos kvalitatīvos mācību materiālus, ko piedāvā Eiropas Atdzīvināšanas padome. 
• Dažkārt ekspektācijas ir pārāk fantastiskas, bet dzīvē ir lietas, ar ko jāsamierinās. 
• Vienmēr vajag izdarīt vismaz savus 20%, kas atkarīgi no paša.
• Uzdrīkstēties. 
• Vissvarīgākais ir pirmais solis, bet pareizā virzienā! 

Nākamās “55 minūtes ar LĀZA” jau 23. aprīlī atkal 18.00 pēc Latvijas laika, kad eksperti runās par aktualitātēm pēc vizītes Ukrainā, kur Sandis Kondrats bija šī gada martā, un par sabiedrisko mediju lomu lietderīgas informācijas sagatavošanā un sniegšanā. Un te arī atbilde uz virsraksta jautājumu – ne vairāk par 30 sekundēm.

ZOOM pieejas saite būs lazariga.lv 23.04. pulksten 17.50 pēc Latvijas laika.