Blusu uzbrukums
Izrādās, tagad visa zāle var ar tām blusām būt pilna, un ja vēl mājās ir kāds mājdzīvnieks, pie kura pieķērušās, blusas ieceļo mājās – cīņa ar tām būs jāuzsāk, gribi negribi. Bet kā? Ar kādiem līdzekļiem? Tā kā esmu pret ķīmijām (vienīgi trauku mazgājamais līdzeklis man mājās stāv, neko citu neizmantoju), nespēju saņemties un doties meklēt kaut ko, ar ko blusas indēt. Pats vārds "indēt" man uzdzen šermuļus.
Tāpēc sanāk, ka vērienīgākā cīņa ir – ārstēt blusu kodumus. Katru gadu blusas pašas ar laiku pazūd, vai arī kāds no ģimenes locekļiem tās veiksmīgi ir izķēris un jaunas iekšā nav tikušas. Tāpat kā vasarā kādā vakarā konstatē, ka odu vairs tikpat kā nav, tāpat arī vairāk uz rudens pusi atjēgsimies, ka cīņa ar blusām ir beigusies.
Bet par tiem kodumiem. Dažs cilvēks ir jūtīgāks, dažs ne tik ļoti, tāpat kā ar odu kodumiem – viens var kasīties un pleķains palikt, cits pat nejūt, ka viņam kož ods. Ar blusām ir tāpat. Mūsu ģimenē mans vecākais dēls ir lielākais blusu upuris. Iespējams, ka tā ir arī sava veida alerģija uz blusu kodumiem, bet laikam jau es par to tik ļoti nesatraucos.
Pret niezi lieliski palīdz norīvēšana ar šņabi (atšķaidītu ar ūdeni), arī Bepanthen ziedīte, kura noteikti ikvienās mājās, kur ir mazs bērns, ir – arī tā palīdz pret niezi.
Pats efektīvākais līdzeklis cīņā ar blusām noteikti ir mehāniskais – to izķeršana. Un te nu teikšu – siltajām aitas vilnas segām, ko izplatītāji tā reklamē, un kuras arī mums ir – ir viens milzīgs, milzīgs mīnuss. Ja tādā segā iemetas blusa – ej nu noķer to – jo viņa tik labi var paslēpties pūkainajā aitas vilnā.
