Biedrība pauž bažas par to, ka Latvijā jaunieši ar invaliditāti pakļauti augstam atstumtības riskam
"Invalīdu un viņu draugu apvienība "APEIRONS"" sadarbībā ar sociālo antropoloģi Aivitu Putniņu šī gada noslēgumā veica līdzdalības pētījumu, kura mērķis bija izvērtēt apstākļus, lai uzzinātu kas ietekmē jauniešu ar invaliditāti draudzību un iesaisti sabiedrībā Latvijā un Zviedrijā. Pētījuma rezultāti ir satraucoši, jo secināts ka ne tikai sabiedrībā esošās stigmas dēļ, bet arī ierobežotas neatkarības un nepieejamās vides dēļ, jauniešiem ar invaliditāti Latvijā ir ierobežotas iespējas socializēties ar vienaudžiem un sabiedrībā kopumā.
Pētījuma galvenais mērķis bija noskaidrot kā jūtas jaunieši ar invaliditāti un viņu ģimenes šobrīd Latvijā un Zviedrijā, kādi ir ierobežojumi un iespējamie risinājumi. Lai to izdarītu veiksmīgāk un jēgpilnāk, antropoloģe piesaistīja sešus brīvprātīgos jauniešus - līdzpētniekus, kurus apmācīja interviju veikšanā Latvijā. Pētījums bija starptautisks, jo organizācija FORENINGEN FRAMTIDSTAGET, Stokholmā, Zviedrijā arī veica šādu aktivitāti. Kopumā pētījumā veiktas 12 padziļinātas intervijas ar jauniešiem ar invaliditāti un viņu vecākiem Latvijā, savukārt, Zviedrijā - 5 padziļinātās intervijas.
“Manuprāt, šis ir svarīgs projekts, jo katrs jaunietis ir draudzības vērts. Šī pētījuma laikā es nostiprināju savu pārliecību par to, ka invaliditāte nav šķērslis, lai veidotu cieņpilnas un patiesas attiecības ar otru un kopā pavadītu laiku. Svarīgākais ir spēja komunicēt, saprasties un būt atvērtam kontaktam. Tomēr, intervējot jauniešus ar invaliditāti un viņu vecākus, ir jūtama drūmāka realitāte, proti, šie jaunieši lielākoties ir pieredzējuši atstumtību un nesapratni no sabiedrības. Es ticu, ka, īstenojot uzticības personas pakalpojumu, ieguvums būtu ne tikai jaunietim ar invaliditāti, bet arī uzticības personai un sabiedrībai kopumā – mēs kopā iemācītos pieņemt citādo, pielāgoties grūtībām un atbalstīt viens otru vairāk kā līdz šim,” tā stāsta viena no līdzpētniecēm Liene Ratniece.
Pētījumā iegūti svarīgi secinājumi un ierosinājumi
Pētījums atklāj, ka jaunieši ar invaliditāti Latvijā bieži vien jūtas izolēti, jo vide nav pieejama, un vienaudži viņus neuztver kā līdzvērtīgus. Invaliditāte ietekmē gan attiecību veidošanas prasmes, gan patstāvību. Pilnībā visas ģimenes un jaunieši ar invaliditāti norāda, ka invaliditāte būtiski ietekmē jauniešu sociālos kontaktus. Satraucošs ir fakts, ka nevienam no intervētajiem jauniešiem nekad nav izveidojušās ilgtermiņa attiecības ar skolasbiedriem, kuras varētu uzturēt vēlāk. Mācoties vispārējā izglītības sistēmā, daļa piedzīvojuši neitrālu attieksmi no skolasbiedriem, bet daļa atzīst, ka ir apsmieti vai ignorēti. Būtiska loma ir arī skolotājiem un videi skolā, iekļaujot jauniešus ārpusskolas pasākumos. Noturīgākas attiecības ar skolasbiedriem ir veidojušās tikai vienā gadījumā, kur tās veicinājusi un uzturējusi kādas klasesbiedrenes mamma.
Jauniete Katrīna Roze Krūmiņa stāsta: “Es ļoti gribētu būt neatkarīgāka un spontānāka savos lēmumos, piemēram, pēkšņi doties kādā piedzīvojumā vai uz kino teātri, bet, diemžēl, šobrīd tas nav iespējams vides nepieejamības dēļ. Man ir jāplāno katrs solis kurp dodos, vienmēr ir viss jāizpēta vai tiešām bez aizķeršanās varēšu kaut kur nokļūt. Tas būtu sapņa piepildījums, ja būtu pakalpojums draugs jeb uzticības persona vai “badijs” ar kuru kopā varētu doties dažādās aktivitātēs ārpus mājas. Līdz šim pasākumus esmu apmeklējusi kopā ar savu ģimeni.”
Pētījums parāda, ka galvenā socializēšanās vide jauniešiem ar invaliditāti dominē speciālās nodarbības – sporta treniņi, rehabilitācijas, koris, radošas nodarbības un dienas centri, taču tajā satiekas tikai jaunieši ar invaliditāti un viņu vecāki. Speciālajās skolās vecākiem ir līdzīgas intereses, kuras spēj apvienot arī bērnus, taču vienlaikus rada noslēgtu vidi. Jauniešiem patstāvīgi attiecības veidot traucē arī pieaugušā – asistenta vai vecāku – klātbūtne.
Vecāki norāda nepieciešamību pēc atbalsta jeb uzticības personām, kas palīdzētu jauniešiem iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs un veidot sociālās saites. Pētījumā īpaši uzsvērta nepieciešamība atdalīt “badija” jeb atbalsta personas funkcijas no asistenta lomas, izveidojot līdzvērtīgas un draudzīgas attiecības.
Zviedrijas situācija atšķiras no Latvijas, jo “badija” pakalpojums Zviedrijā jau pastāv. Intervētie jaunieši norāda uz labu vides pieejamību, kas atšķirībā no Latvijas situācijas, atļauj lielāku rīcības brīvību jauniešiem, pārvietojoties ārpus mājām un patstāvīgi.
Pētījumā iegūtie secinājumi tiks izmantoti veidojot pilotprojektu “drauga” jeb “badija” pakalpojumu jauniešiem ar invaliditāti, izstrādājot apmācību programmu brīvprātīgajiem jauniešiem, kuri vēlēsies kļūt par “draugiem”.
Pētījums veikts Erasmus+ projekta "EASY TO DO" ietvaros.
Projektu finansē Eiropas Savienība. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus un viedokli, un ne obligāti Eiropas Savienības, Eiropas Komisijas vai Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras viedokli, kuras nav atbildīgas par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
