Tik bieži lietotais vārds depresija, pēdējā laikā kļuvis populārs. Psihiatriskais jēdziens iegājis mūsu ikdienas sarunā tik cieši, it kā mēs runātu par iepirkšanos veikalā. "Man ir nomākts garastāvoklis, laikam man ir depresija, to vai ik dienas dzirdam no kāda pieaugušā. Bet arī bērniem mēdz būt depresija, tikai bērns nemāk izteikt ar vārdiem to, kā viņš jūtās, nespēj apzināties to, kas viņu nomāc. Bērns vēl neizprot jēdzienu depresija un arī nespēj to attiecināt uz sevi. Tieši tāpēc mums – pieaugušajiem ir jābūt īpaši uzmanīgiem uz signāliem, kas varētu liecināt par depresiju. Kas tieši ir bērnu depresija, kā tā izpaužas un kā ātri un efektīvi reaģēt uz to? Kādas ir palīdzības iespējas, ja ar depresiju saslimis bērns?

Iespējami cēloņi un riska faktori

Izšķir divas pieejas depresijas izcelsmei: ģenētiska predispozīcija un vides ietekme. Dažiem bērniem var būt ģenētiska predispozīcija uz depresiju. Daudzi pētījumi uzskata, ka bērnu depresijai daļēji ir ģenētiskas saknes.

Otra pieeja balstās uz to, ka depresiju izraisa vides ietekme. Kā vienmēr pētnieku uzmanības centrā nonāk vecāku – bērna attiecības. Sākumā, agrīnajā vecumā, par pamatu ņem  mātes – bērna attiecības. Piedzimstot bērns ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski ir atkarīgs no mātes. Mātes emocionālais stāvoklis ietekmē bērna emocionālo stāvokli.

Mātes pēcdzemdību depresija ir nopietns iemesls, lai bērnam rastos depresija. Pēc dzemdībām  dažreiz sievietēm parādās nomāktība. Ja tā ir ieilgusi, iestājas ne uzreiz, bet 6 nedēļu laikā un ilgst vismaz 2 nedēļas, tad runa par pēcdzemdību depresiju. Pētījumi liecina, ka mātes depresija ietekmē bērna emocionālo stāvokli. Depresīvā māte nespēj pietiekoši saprast bērna vajadzības, veltīt nepieciešamo uzmanību, nespēj nodrošināt nepieciešamo fizisko kontaktu. Bērniem, kuru mātēm ir depresija, ir grūtības izteikt savas jūtas un viņiem ir nosliece uz depresīviem garastāvokļiem. 

Bērni, kuru vecāki cieš no depresijas (ne tikai mātes pēcdzemdību depresija), vairāk kļūst depresīvi, tiem ir vairāk izteikta predispozīcija uz depresiju. Protams, ne visi bērni, kuru vecāki cieš no depresijas, kļūst depresīvi. Pētījumi liecināja, ka puse no bērniem, kuru vecāki bija depresīvi, neuzrādīja patoloģiju. Un otrādi bērni ar nedepresīviem vecākiem uzrādīja depresīvu simptomātiku. Vecāku depresija ir viens no riska faktoriem bērna depresijai.

E. Eriksons uzsvēra bērna attīstības pirmā gada īpašo nozīmi. Viņš uzticēšanos starp bērnu un māti, kura rodas sākumā, nosauca par dzīves nepieciešamību bērna tālākai attīstībai. Tā kā zīdainis vēl ir bezpalīdzīgs un it īpaši atkarīgs no vecāku aprūpes, vienīgais, ko viņš var darīt ir tikai ņemt, un mātei jābūt gatavai dot. Ja māte psiholoģiski bērnam nav pietiekoši pieejama, par maz pievērsusi uzmanību bērna vajadzībām un vēlmēm, – bērnā formējās neuzticēšanās arī pret citiem cilvēkiem. Attīstās nedrošā piesaiste ("Piesaiste’’ – ietver tās abpusējās emocionālas attiecības, kas bērnam izveidojas ar savu aprūpētāju), bērns nevar būt drošs par sevi un citiem. Bērni ar nedrošu piesaisti jūtas it kā pazaudējuši vecākus. Tāda sajūta rāda predispozīciju uz depresiju.  

Vecāki, kuru bērni ir depresīvi, daudz mazākā mērā pauž pozitīvas emocijas, kad viņu bērni spēlējas. Depresīvi bērni saņem mazāk atbalsta no abiem vecākiem.

Z. Freida viedoklis- depresija ir kā reakcija uz nozīmīgu zaudējumu. Tuva cilvēka nāve ir nopietns iemesls bērna depresijai. Tā ir dabiska reakcija uz šādu zaudējuma krīzi, kas izpaužas kā  skumjas pēc nomirušā cilvēka, nomāktība, arī dusmas, iztukšotība, bailes, bezcerība. Bet, ja bērns nesaņem atbilstošu palīdzību un atbalstu no citiem tuviem cilvēkiem, tad depresija var ieilgt, pārstājot kļūt par dabisku reakciju un sākoties nopietnai saslimšanai.

Vecāku šķiršanās. G. Figdors min, ka viena no bērna reakcijām uz vecāku šķiršanos ir depresija.  Ir saprotams, ka vecākiem tas ir grūts periods, kad pašiem ir dažādas jūtas saistībā ar šķiršanos, tad grūti veltīt bērnam uzmanību, saprast kas notiek ar viņu. Figdors raksta, ka bieži vien grūti pamanīt bērnu reakcijas. Bērnu agresija, nevēlēšanās kaut ko darīt, pildīt savus pienākumus, nepaklausība, neieinteresētība tiek uztverta kā slikta uzvedība, nevis kā šķiršanās sekas un depresijas simptoms.

Bērniem, kuri cieš no depresijas, raksturīga bezcerības izjūta, negatīvs skatījums uz dzīvi, zems pašvērtējums. Dažas teorijas apgalvo, ka bezcerības sajūta var būt ne tikai kā simptoms, bet arī par iemeslu depresijai. Bērni, kuriem ir iemācīts bezpalīdzības stils, piedzīvo negatīvus notikumus un negatīvi sevi raksturo. Piemēram, vieni bērni saka, ka viņi stulbi, neko nevar iemācīties, otrie saka, ka viņiem nepaveicās un nākošreiz tiem veiksies labāk.

Bērnu depresijai ir daudzfaktoru (multiple) iemesli. Lai kādi īstenībā nebūtu cēloņi, galvenais šādos grūtos brīžos nopietni uztvert, kas notiek ar bērnu, ņemt vērā riska faktorus un laikā sniegt palīdzību.

Simptomi, kas var liecināt par depresiju vispār:

Nomākts garastāvoklis, interešu, patikas trūkums.

Samazināta aktivitāte, enerģijas trūkums.                              

Koncentrēšanās grūtības, kognitīvo procesu gausums.

Apetītes traucējumi, miega traucējumi.

Zems pašvērtējums, vainas sajūta.

Domas par pašnāvību.

Simptomi, kas ir specifiski raksturīgi bērnu depresijai:

Uzvedības izmaiņas. Ja pieaugušajiem depresija izpaužas nomāktībā, kā nevelēšanās kaut ko darīt un citos simptomos, tad bērnam tas mēdz izpausties savādāk. Bērnam, kurš cieš no depresijas parādās uzvedības grūtības. Kā saka vecāki: "Viņš slikti uzvedas, ir nepaklausīgs. It kā pavisam cits bērns." Dažreiz uzvedības izmaiņas iet it kā uz "labo pusi’’, bērns, kurš līdz šim bija pārāk aktīvs,  kļūst kluss un mierīgs un vecāki ir priecīgi par tādu uzvedību. Tomēr jābūt piesardzīgiem, jāņem vērā jebkuras pēkšņas uzvedības izmaiņas.     

Agresivitāte. Konfliktējoša uzvedība ar citiem, nepaklausība, pretimrunāšana.

Psihosomatiskas reakcijas. Fiziskās sūdzības par to, ka kaut kas sāp, lai gan ar medicīniskiem rādītājiem viss ir kartībā.

Bērnu depresijai raksturīga īpašība– sociāla neiesaistīšanās (withdrawn).  Parasti var novērot, ka bērns neiestās spēlēs ar citiem vienaudžiem, viņš sēž stūrī, novēro pārējos. Bērns ir pasīvs, grūti ieinteresējams.

Zems pašvērtējums. Sevis noniecināšana. Jāpievērš uzmanību tādiem izteicieniem kā: "Es esmu stulbs, es neko neprotu".

Iespējas palīdzēt

Depresija ir ļoti nomokoša saslimšana ar daudzām nepatīkamām sekām. Ir grūti tikt ar to galā un ne visi pieaugušie spēj to bez speciālista palīdzības. Bērniem it īpaši ir nepieciešama pieaugušo palīdzība, vēlams – adekvāta  profesionāla ( psihologa, psihoterapeita, psihiatra) palīdzība.

Bērnam ir grūtības noformulēt savas domas, izteikt jūtas, kas viņu satrauc. Speciālists spēs atrast kontaktu ar bērnu, lai bērns viņam uzticētos un līdz ar to arī palīdzēt bērnam. Jūtas var paust ne tikai verbāli (ar vārdu palīdzību), bet arī neverbāli (pastarpināti ar terapijas metodēm), to var palīdzēt izdarīt psihologs vai psihoterapeits ar īpašām metodēm, piemēram, smilšu terapija. Šīs  metodes viena no svarīgām funkcijām ir jūtu atreaģēšana. Veiksmīgi strādā arī  spēļu terapija, kurā spēļu mantas ir vārdi, bērna spēle ir valoda, ar kuras palīdzību viņš izsakās. 

Psihiskās veselības centrā "Dzintari" tiek ārstētas arī bērnu depresijas. Uz šo stacionāru krīzes situācijās (vecāku nāve, šķiršanas, vardarbība) ārstēties dodas ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Parasti, ja bērns ir mazs (līdz 10 gadiem), māte ir kopā ar bērnu tā ārstēšanās laikā un darbs notiek gan ar pašu bērnu, gan ar pieaugušo. Vecākiem tiek sniegtas rekomendācijas - kā saprasties bērnu, saprast kas ar viņu notiek, kā uzvesties un kā sniegt atbalstu. Profesionāla palīdzība, atbalstoša un pacientu cienoša vide, kā arī pats jūras tuvums palīdz atgūt spēkus un iet tālāk, tikties ar dzīves jaunajiem apstākļiem.

Gaļina Voļmillere,
psiholoģe