Bērns nodarbojas ar pašapmierināšanos

Bērnu onanēšana dod bērnam komforta sajūtu, bet vienlaikus arī noved vecākus izmisumā. Bērni ar onanēšanu gūst labsajūtu dažādās situācijās, kad jūtas vientuļi un pamesti, gan arī, kad vienkārši ir garlaicīgi. Pie iemesliem vēl var minēt vardarbību ģimenē, greizsirdību pret jaunākiem bērniem ģimenē, pārmērīgi biežu vai retu ēdināšanu, agru gulētiešanas laiku, kā arī hiperaprūpi, kas bērnā izraisa protestu un trauksmi. Parunāsim par pašapmierināšanos zīdaiņa un bērna vecumā.

Ir divi onanējošo bērnu tipi: bērni, kas gandrīz vienmēr izjūt acīmredzamu, vieglu, bet pastāvīgu kairinājumu, un bērni, kas onanē lēkmēs un tad sasniedz orgasmu. Daudzās bērnu un sevišķi zīdaiņu mīklainās lēkmes, viņu parastā "izklaidība" ir tikai infantīlā onanisma izpausme. Bērna onanisma lēkmes pa lielākai daļai sākas ar dzīvām iegurņa kustībām: kājas kustas augšup un lejup, muskuļi saspringst, gurni cieši saspiežas, elpa kļūst straujāka, skats kļūst miglains un vēršas tālumā, vaigi piesarkst; un tad, bērnam raustoties, kukstot, nopūšoties, elsojot vai brīžam pat pārstājot elpot (pie kam bērns paliek gluži zils) beidzot iestājas orgasms. Vecāki nesaprot šo lēkmju saturu un bieži netic, ja tiem mēģina apgalvot, ka te lieta grozās ap onanismu. Parasti ārsts ierodas tad, kad lēkmes jau pāri. Reti tam ir izdevība viņas novērot un ne vienmēr viņam ienāk prātā, ka tās ir dažādās autoerotiskā (pašapmierināšanās) orgasma formas. Nereti bērnu ārsti šīs lēkmes nav vis atzinuši par onanismu, bet gan uzskatījuši par zināma veida epilepsiju, t.s. Frīdmaņa slimību. Bērns vienkārši sastingst, acis bieži tiek vērstas augšup, plakstiņi dreb, rokas un kājas brīziem vairāk vai mazāk atslābst; citādi tas nekaitē nedz veselībai, nedz arī garīgai attīstībai, šāds stāvoklis turpinās gadiem ilgi un beidzot pilnīgi izzūd.

Bez tam bērnu onanisms izpaužas vēl ritmiskās šurpu-turpu kustībās, berzējoties gar priekšmetiem, galvas trīcēšanā, acu raustīšanā, roku stīvā izstiepšanā, vispārējā ķermeņa satingumā, čāpstināšanā, straujā elpošanā. Vēlākā laikā bērni šādos gadījumos mēdz izsaukties: "Nu man ir atkal! Nupat bija!" vai tamlīdzīgi.

Otrā un trešā dzīves gada atziņa ir sava dzimuma apzināšanās, interese par savu un pretējā dzimuma ķermeni. Bērni ļoti intensīvi pēta savus un citu dzimumorgānus, ar tiem rotaļājas, arī pašapmierinās aizvien biežāk. Vecākiem vajadzētu mēģināt sadzīvot ar savu bērnu seksualitāti, tāpat kā ar skriešanu. Nevienam cilvēkam nienāktu prātā pārtraukt sava bērna pirmos mēģinajumus skriet. Kā gan jutīsies bērns, ja par katru skriešanas mēģinājumu viņu sodīs kaut vai ar sašutuma izteiksmi sejā, ar kāju turēšanu ciet vai pat ar sitieniem. Bērns pasauli vairs nesaprastu. Viņam būtu spēcīga tieksme skriet, bet viņš to nedrīkstētu.Tad bērnam pamatoti attīstītos naidīgas jūtas pret vecākiem. Tikpat stipra ir bērnu vajadzība rotaļāties ar saviem dzimumorgāniem, pārbaudīt to funkcijas un vienlaikus apmierināt sevi. Tie ir, tā sakot, pirmie skriešanas mēģinājumi seksuālajā jomā. Tā ir spēcīga vajadzība, kā jau visas vajadzības šajā vecumā, kuras stingru vecāku un audzinātaju paaudzes nav spējušas apspiest.

Tēvs dēlam var teikt: "Rotaļāties ar dzimumlocekli ir patīkami. Es arī tā darīju tavā vecumā. Pārāk bieži ar to nodarboties nevajag, jo tu palaid garām iespēju darīt citas patīkamas lietas. Ko tu vēlētos darīt?"

Ja pašapmierināšanās notiek bieži, īpaši ārpus mājas (bērnudārzā vai ciemos), tad vienīgais, ko vecāki var darīt ir novērst bērna uzmanību uz kādu citu patīkamu nodarbi, vai tā būtu rotaļa, spēle vai kas cits. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu nosodīt un kaunināt. Ja bērns būs nodarbināts ar citām patīkamām nodarbēm, viņš ar pašapmierināšanos nenodarbosies.

Ja bērns to dara sabiedriskā vietā, tad vajag teikt, lai dara to, ka ir viens pats savā gultiņā. 

G.Trimda,
Psihiatrs Gaiļezera bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā
tālr.: 28603764 (pēc iepriekšēja pieraksta)