Bērni savā starpā strīdas un kaujas: Kad vecākiem iejaukties?

Bieži vien bērnu strīdi ģimenē ir ļoti nogurdinoši un vecākiem rada pamatīgas galvassāpes. Kurā brīdī iejaukties un kā palīdzēt bērniem risināt strīdus un nesaskaņas, stāsta "Rimi Bērniem" labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

“Vecākiem ir svarīgi apzināties, ka strīdi starp bērniem ir normāli – viņi vēl mācās regulēt savas emocijas un risināt konfliktus. Tāpat nesaskaņas var veicināt bērnu atšķirīgais raksturs, temperaments, vajadzības, kā arī personību tipi – tie var būt savstarpēji konfliktējoši,” skaidro Rimi Bērniem eksperte, norādot, ka visi šie aspekti konfliktsituācijas var padarīt sarežģītākas.

Psihoterapeite min visbiežākos bērnu strīdu iemeslus:

• jaunākiem bērniem – strīdi par rotaļlietām: “Es paņēmu pirmais! – Bet es arī tagad gribu ar to spēlēties!”;
• vecākiem bērniem – strīdi par teritoriju vai lietām: “Viņš bez klauvēšanas ienāca manā istabā” vai “Tagad ir mana kārta spēlēt datoru”.

Kurā brīdī iejaukties?

Vecākiem vajadzētu ļaut bērniem mācīties risināt strīdus pašiem un iejaukties tikai brīžos, kad redzams, ka bērni paši nevarēs atrisināt konfliktu. Pieaugušo iesaistīšanās ir nepieciešama, kad bērni sāk verbāli un fiziski aizskart viens otru – apsaukāties, sist, kost vai spert. Tas norāda, ka bērni ir pamatīgi iekarsuši un bez pieaugušā palīdzības viņiem būs grūti pašiem apstāties un nomierināties. Risinot konfliktu, vecākiem nevajadzētu bērniem likt nomierināties un salabt vai katram iet uz savu istabu.

Kā palīdzēt atrisināt konfliktu?

Mierīgs vecāks

Vecākam pašam jābūt mierīgam un, redzot bērnu konfliktu, nosvērtā balsī jāsaka: “Stop! Šis kļūst par traku!” Redzot mierīgu vecāku, bērns iemācās, ka konfliktu var atrisināt arī miermīlīgā veidā. Ja vecākam neizdodas būt mierīgam, jāmēģina trīs reizes lēni ieelpot un izelpot un ar prātu mēģināt saprast, ka jānomierinās un jārāda piemērs.

Nošķirt fiziski un verbalizēt situāciju

Ja bērni kaujas un ir ieķērušies “viens otram matos”, viņus vajag fiziski atdalīt un katram ierādīt savu vietu istabā. Pēc tam vecāks ar vārdiem var aprakstīt nupat notikušo – “es redzu, ka tu pirmais paņēmi mantu un negribi dot māsai” vai “es redzu, ka tu esi dusmīga par to, ka brālis tev negrib dot mantu”. Tas ir pats vienkāršākais, ko vecāks var izdarīt, lai palīdzētu bērniem noņemt spriedzi un mācītu nevis sist viens otram, bet sākt runāt. Sāpe tiks apzināta, un runājot situāciju varēs sākt risināt.

Laika limits

Ja konflikts ir par rotaļlietu, tad vecāks var piedāvāt laika limitu, piemēram, tagad viens bērns spēlēsies desmit minūtes un tad otrs. Var pat uzlikt taimeri, lai bērni redz, ka laiks sadalīts godīgi un cik laika katram atlicis. Šādi bērni iemācās situācijas un emociju regulāciju, kā arī apgūst prasmi gaidīt. Šo metodi var sākt lietot aptuveni no piecu gadu vecuma – jaunākiem bērniem tas var būt par sarežģītu.

Godīgums un vienlīdzība

Risinot konfliktu, vecākiem jāizturas godīgi, taču jāņem vērā arī vecuma atšķirības, jo ne vienmēr dalījums 50/50 būs vienlīdzīgs. Piemēram, ja trīs un piecus gadus veci bērni strīdas par vienu šokolādes batoniņu, to var dalīt nevis uz pusēm, bet proporcionāli bērnu vecumam un svaram – vienam lielāks gabaliņš, otram mazāks. Tāpat vecāks bērns būs spējīgs uzgaidīt ilgāk, tādēļ reizēm jaunākā bērna vajadzības nāksies risināt pirmās, jo viņš tikai apgūst prasmi gaidīt. Svarīgi, ka vecāki to paskaidro vecākajam bērnam, radot sapratni, ka tas tiešām nav viegli.

Ja lielāki bērni strīdas un kaujas

Strīda karstumā svarīgi ir palīdzēt verbalizēt sajūtas, un pēc tam, kad emocijas norimušas un bērni ir nomierinājušies, var sākt runāt par to, kas, pēc katra bērna domām, abu starpā noticis. Vecāks var ierosināt katram pēc kārtas izstāstīt savu versiju un pēc tam pajautāt, ko otra puse par to domā – tas māca ieklausīties vienam otrā. Pēc tam var rosināt bērniem pašiem rast risinājumu, vecākam šajā situācijā kļūstot par mediatoru, kurš nevis iedod zivi, bet iemāca makšķerēt.

Ja bērni nepārtraukti strīdas

Reizēm ir dienas, kad šķiet, ka bērni strīdas visu laiku – tādos brīžos vecākam jāmēģina saprast iemeslus. Situāciju ar bērniem var pārrunāt, sakot: “Redzu, ka šodien jūs īpaši bieži strīdaties. Kas īsti notiek? Kā jūtaties?” Varbūt kāds no bērniem ir pamodies neomā vai bērni ir noguruši pēc iepriekšējās dienas pasākuma, bet varbūt nav bijuši pastaigā – iemesli spriedzei var būt dažādi, un vecākam jāmēģina atrast īsto.

Vai likt atvainoties un samīļoties?

“Bieži vecākiem šķiet, ka ir labi mācīt bērnam pēc strīda atvainoties un samīļoties, taču to nevajadzētu uzspiest. Tas var raisīt bērnā riebumu un pretestību vēlāk dzīvē atvainoties un samīļoties. Ja brālis māsai ir iesitis, tad viņš ir dusmīgs un nikns – šādā stāvoklī bērns nevar atvainoties un samīļot otru, jo tas ir pretrunā ar viņa emocijām,” skaidro eksperte, vecākiem atgādinot arī to, ka bērni līdz aptuveni piecu gadu vecumam nemaz īsti nesaprot atvainošanās nozīmi un nepieciešamību. Vien aptuveni piecu gadu vecumā bērnam aktualizējas vainas un kauna sajūta, un viņš var pārdzīvot, ka otram kaut ko ir nodarījis. Šajā laikā vecāks var bērnam rādīt virzienu, kā atbrīvoties no šīs sliktās sajūtas. Tāpat bērns mācās no tā, ko redz ģimenē: ja vecāki pēc strīda atvainojas viens otram un ja vecāks atvainojas bērnam par to, ka dusmīgi runājis ar viņu, tad arī bērns dabiski apgūst šo prasmi.