Ausu, kakla un deguna ārsta nozīme ortodontiskās ārstēšanas procesā
RSU Stomatoloģijas institūta sertificēta ortodonte dr.Katrīna Gardovska stāsta, kā izpaužas mutes-sejas-žokļu muskulatūras traucējumu kopums jeb t.s. orofaciālie miofunkcionālie traucējumi (MFT).
Speciāliste stāsta, kāda ir šo traucējumu ārstēšanas un savlaicīgas diagnostikas nozīme ortodontiskās ārstēšanas procesā, kā arī, cik svarīga ir sadarbība starp ortodontu, audiologopēdu, fizioterapeitu un otorinolaringologu, lai ortodontiskās ārstēšanas rezultāts saglabātos ilgtermiņā.
Orofaciālie MFT ir mutes-sejas-žokļu muskulatūras traucējumu kopums. Tas var ietvert nepareizu elpošanu, nepilnvērtīgu lūpu slēgšanos, vāju muskuļu tonusu, nepareizu mēles pozīciju, skaņu izrunas traucējumus, sakodiena un zobu rindas patoloģijas, kā arī sejas, žokļu un kakla muskulatūras disbalansu.
Lai gan nav precīzu datu par miofunkcionālo problēmu biežumu Latvijā, dažādās populācijās ir aprēķināts, ka apmēram 40% cilvēku ir MFT. Jāņem vērā, ka MFT ārstēšana ir tikai daļa no kopējā ārstēšanas plāna, kas tiek veikta pirms ortodontiskās ārstēšanas ar mērķi pārskaņot, adaptēt un pielāgot mīksto audu matrici (lūpu, vaigu un mēles muskulatūru) jaunai un fizioloģiski pareizai funkcijai, ko daba ir paredzējusi sākotnēji. Tas, savukārt, nodrošinās stabilu ortodontisko ārstēšanas rezultātu ilgtermiņā.
Atkarībā no diagnosticētās problēmas, ārstēšana notiek multidisciplinārās terapijas ietvaros, sadarbībā ar ortodontu, audiologopēdu, fizioterapeitu vai otorinolaringologu.
Ārstēšanas ietvaros speciālists izvērtē izjauktā elpošanas veida iemeslu (vai ir objektīvs cēlonis, kādēļ pacientam ir apgrūtināta elpošana caur degunu). Mūsdienās salīdzinoši daudz bērnu objektīvu iemeslu dēļ vai tikai ieraduma pēc elpo caur muti. Mutes elpošana nav pareizs elpošanas veids. Objektīvi iemesli, kas var traucēt bērnam elpot brīvi caur degunu, var būt adenoīdi (palielinātas aizdegunes mandeles), deguna starpsienas deviācijas (deformācija vai izliekums), alerģiskas iesnas, jaunveidojumi un svešķermeņi, iedzimtas anomālijas.
Elpošana caur muti kopā ar izmainītu mēles pozīciju ietekmē sejas žokļu augšanu un attīstību, un bieži vien ir iemesls nepareiza sakodiena, saspiestas zobu rindas attīstībai laikā, kamēr bērns aug un attīstās. Turklāt, elpojot caur muti, netiek uzņemts pilnvērtīgs skābekļa daudzums, kas var sekmēt hronisku hipoksiju (samazināts skābekļa daudzums) bērna organismā un no tās izrietošās sekas:
• zemāka skābekļa koncentrācija asinīs asociējas ar augstāku asins spiedienu un ietekmē sirds darbību;
• miega traucējumi, kas savukārt palēnina bērna augšanu un attīstību, jo augšanas hormons izstrādājas pietiekamā daudzumā tikai dziļa miega periodā;
• miega traucējumi un skābekļa trūkums var būtiski ietekmēt bērna uzvedību, spēju koncentrēties un apgūt jauno vielu mācībās;
• bērniem ar uzvedības traucējumiem elpošanas veidam jāpievērš īpaša uzmanība.
Tieši deguna anatomija un fizioloģiskā funkcija paredzēta nepiespiestai, brīvai un vieglai elpošanai, kvalitatīvai skābekļa uzņemšanai, aizsargfunkcijai (gaisa attīrīšana, sasildīšana un samitrināšana), tādējādi nodrošinot bērnam harmonisku un pilnvērtīgu attīstību.
Īpaši svarīgi ir diagnosticēt un ārstēt šo problēmu agrīni (jo ātrāk, jo labāk) līdz 12 gadu vecumam, bet ideālā gadījumā 5-7 gadus veciem bērniem.
Otorinolaringologa konsultācija var būt noderīga arī miega apnojas pacientiem, sejas žokļu šķeltņu pacientiem un pacientiem ar sejas, žokļu deformācijām.
