Ārsts: Veģetatīvās distonijas pacienti pārsvarā runā par fiziskajām sajūtām, bet - kā ir ar patiesajām emocijām?
Raksta autors: Artūrs Miksons, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, psihoterapeits
"Manai mammai/tētim/māsai/brālim arī ir/bija veģetatīvā distonija – visu laiku sirds sitās, ģīboņi uznāca, trīcēja, elpot nevarēja." "Mēs visi ģimenē tādi nervozi, tas mums laikam gēnos."
Bieži nākas dzirdēt šādas un līdzīgas frāzes ikdienas praksē. Viena kopīga īpašība visiem veģetatīvās distonijas pacientiem ir, ka netiek runāts par patiesajām izjūtām – emocijām, bet gan par fiziskajām sajūtām. Proti, aprakstot dažādas dzīves situācijas, pārsvarā tiek lietoti vārdi, lai aprakstītu ķermeni, – sitas sirds, elpa aizraujas, es trīcu, svīstu, ģībstu utt. Taču tikpat kā netiek runāts par to, ka esmu nobijies, sakautrējies, jūtos vainīgs, man skauž, esmu greizsirdīgs, esmu priecīgs, esmu laimīgs, aizkaitināts, apvainojies... Un pavisam reti nākas dzirdēt – esmu dusmīgs/-a. Jā, protams, dažas no šīm jūtām tiek pieminētas, lai aprakstītu pašu veģetatīvo distoniju, kas nemanot ir kļuvusi par dzīves centrālo elementu. Rodas dabisks jautājums – bet kādas jūtas valda citās tavas dzīves jomās? Un pēc šī jautājuma pacients parasti apjūk.
Kā gan līdz šādam stāvoklim cilvēks ir nonācis, ka grūti aprakstīt, kā jūtas? Un kāda tam vispār ir saistība ar veģetatīvo distoniju? Šādu jautājumu man bieži uzdod pacienti.
Jūtas – tā ir smadzeņu neirofizioloģija, kas reaģē uz apkārtējas vides stimulu un pilda savu funkciju, gribam mēs to vai ne. Katram no jūtu veidiem nāk līdzi arī somatisks (fizisks) komponents, piemēram, kad jūtamies neērti un sakautrējamies, tad nosarkstam, kad esam sabijušies, tad sirds sitas ātrāk, rokas trīc, svīstam, elpošana paātrinās, kad esam dusmīgi, tad saspringst muskuļi, galvā parādās spiediens utt. Bet kāpēc mēs runājam par fiziskām sajūtām vairāk nekā emocionālajām? Tamdēļ, ka esam iemācīti tā darīt un reaģēt vai gluži vienkārši tikai tā mēs varējām adaptēties kādam dzīves posmam, no kura tā arī neatgriezāmies atpakaļ pie jūtām.
Nelielai atkāpei. Iedomāsimies situāciju – bērns, kurš bērnībā satraumējis kāju. Traumas dēļ ir bijis nenozīmīgs kaula lūzums vai plīsums, kas radikāli funkciju neietekmē, taču ir sāpes. Šo situāciju var risināt dažādi – bērnu aizved pie speciālista, tiek konstatēta problēma – noteikta ārstēšana, rehabilitācija, un, visticamāk, paliekošu seku nebūs. Taču var būt arī otrs variants – "nav jau tik traki". Nu jā, nedaudz sāp, bet paiet jau var. Dažas dienas atslodze, un pāries. Dažas dienas paiet, taču sāpes vēl saglabājas. Bērns, iespējams, kaut ko saka vecākiem, iespējams – ne. Pieņemsim, ka viņš adaptējas situācijai – nevienam neko nestāsta, liekas kustības neveic, kas radītu sāpes, vai neslogo kāju un dzīvo tālāk. Laiks paiet, un kaut kā jau tas kauls sadzīst. Taču ķermenī jau ir notikušas izmaiņas – muskuļu disbalanss, stājas izmaiņas, gaitas izmaiņas – tā teikt, homeostāze, kas bija pirms lūzuma, vairs nav tāda kā agrāk. Gadi iet uz priekšu, un lūzuma fakts tiek aizmirsts. Šad tad intensīvāku slodžu laikā trauma liek sevi manīt, taču tai mirklī tas vairs netiek saistīts ar traumu – vienkārši sāp celis, sāp pēda, kaut kā to muskuli nedaudz velk, un ar šādām sūdzībām cilvēks pats mēģina tikt galā vai nonāk pie speciālista – kurš pasaka pacientam ko tādu, ko viņš dzird pirmo reizi: "Jums nevis pašā muskulī ir vaina, bet tajā, ka ir sekas pēc traumas..." "Kā – nav muskulī? Bet man taču muskulis sāp! Tā trauma jau bija pirms cik – pirms 10 gadiem?" Grūti noticēt tam, ko ārsts saka, – jo nākas sev atzīt, kur ir īstā problēmas sakne.
Tas pats ir ar veģetatīvo distoniju. Tikai stāsts ir cits.
Bērns piedzīvo vecāku šķiršanos, strīdus mājās, brāļa vai māsas slimošanu, pilnīgu klusumu mājās un nerunāšanu vienam ar otru, regulāru nosodījumu vai kaunināšanu par to, ka uzvedas "kā bērns". Un katrā no šīm situācijām, iedomāsimies, bērna jūtas tiek ignorētas – viņam netiek jautāts, viņš netiek uzklausīts, – "mēs par to nerunāsim", "meitenes vai puiši tā neuzvedas". Tāpat kā iepriekš lūzuma gadījumā bērns adaptēsies situācijai, par savām izjūtām nerunās, taču par sajūtām gan – "man sāp vēders", "man sāp galva", "man ir sirdsklauves, un es trīcu", jo tas ir drošāk un to vecāki nenosodīs – varbūt pat pievērsīs vairāk uzmanības un samīļos mani? Un paskat, jo biežāk man ir šīs fiziskās sajūtas, jo biežāk man vecāki ir blakus, vai, tieši pretēji, var izvairīties no kādas situācijas – ar simptomu, nevis paužot savas izjūtas un izsakot skaidri, ko es vēlos un ko ne. Paiet gadi, un adaptācija ir pārtapusi par neapzinātu ieradumu, kā tikt galā ar situācijām dzīvē. Tieši tāpat kā pēc lūzuma mainījās gaita un stāja – pavisam lēnām un nemanot. Un tālāk dzīvē, saskaroties ar emocionālām grūtībām, simptoms izlec priekšplānā – tas notiek tik automātiski, ka cilvēks nemaz nepaspēj aizdomāties, ka īstenībā problēma ir nevis sirdī, plaušās vai nervos, bet gan iegūtā un iemācītā emocionālā pieredzē apspiest un neizpaust savas izjūtas un tikt galā ar dzīvi caur simptomu un slimošanu.
Un tieši tāpat kā gadījumā ar lūzumu, arī veģetatīvās distonijas gadījumā pacientam ir grūti noticēt tam, ko ārsts viņam saka – "jums vaina nav sirdī, tas viss ir jums galvā". "Kādā vēl galvā? Man tie simptomi ir īsti, es tos neizdomāju." Un simptomi patiešām ir īsti – tie traucē, ietekmē ikdienu, miegu, attiecības, darbu, hobijus utt. Taču nevis tāpēc, ka sirds nezina, ko darīt, vai tāpēc, ka kāds nervs izdomājis dzīvot savu dzīvi, bet gan tāpēc, ka ķermenis un prāts reaģē uz situācijām dzīvē, kā tas agrāk ir adaptējies. Un, tā kā jaunas shēmas nav, kā tikt galā ar problēmu vai krīzi, tad neapzināti jāķeras pie tās, kas ir pazīstama, – pie simptoma.
Kā gan ar šo visu var tikt galā? Un pārtraukt burvju apli, pa kuru iets jau gadiem?
Sākt varētu ar vizīti pie ārsta psihoterapeita vai psihiatra, kurš izvērtēs, kāda ārstēšana ir nepieciešama. Tai obligāti nav jābūt medikamentozai, kā arī nav obligāti gadiem ilgi iet pie psihoterapeita.
Katrs gadījums ir individuāls.
Vienā gadījumā ir nepieciešams īss psihoterapijas kurss, kurā pacients nonāk kontaktā ar savām izjūtām, spēj ar tām tikt galā, arvien vairāk sāk tās izpaust ne tikai vizītes laikā, bet arī ārpus tās, rezultātā vajadzība pēc simptoma kā komunikācijas veida mazinās, un veģetatīvā distonija sāk pamazām zust. Tas nenozīmē, ka ķermeniskās reakcijas nekad vairs neatkārtosies – šad tad tās var būt, taču tas nenozīmē, ka terapija bijusi neveiksmīga vai veltīga.
Otrā gadījumā nepieciešama ilga psihoterapija, lai vispār sāktu runāt par jebkādām izjūtam vai tās sāktu atpazīt, jo doma vien par tām rada tik lielu satraukumu, ka gribas mukt no terapijas pēc iespējas tālāk.
Trešajā gadījumā veģetatīvās reakcijas ir tik izteiktas, ka nepieciešama medikamentoza terapija papildus psihoterapijai, taču nevis ar mērķi, ka tās izārstēs veģetatīvo distoniju, bet gan mazinās simptomus, lai nedaudz dotu pacientam atslodzi, sakopotu spēkus, lai sāktu lēnām tikt galā ar emocionālajām grūtībām, kuras pirms tam vienmēr tika risinātas ar simptomu.
Ja no paaudzes paaudzē ir veģetatīvā distonija – ir vērts aizdomāties, par ko mēs īsti ģimenē nerunājam jau pēdējos 20, 30, vai 50 gadus – par nāvi, par atkarībām, par šķiršanos? Varbūt ir vērts pārraut burvju apli un beidzot sākt uzdot jautājumus un par to atklāti runāt – nevis kādu kauninot, meklējot vainīgo vai sodot, bet gan izpaužot, kā mēs jūtamies – verbāli, nevis ar simptomu. Un, ja nav skaidrs, kā to darīt vai kas īsti ar mani notiek, – tad vērsties pie speciālista.
Raksta avots: http://arsts.lv/jaunumi/arturs-miksons-vegetativa-distonija
