Ārsts: Mediķim nemitīgi jāpilnveido savas zināšanas

Rīgas 2.slimnīcas ārsts-traumatologs-ortopēds Sandris Petronis Biznesa augstskolas "Turība" Uzņēmējdarbības fakultātē apgūst programmu Veselības un aprūpes iestāžu vadības speciālistiem un vadītājiem. Sarunā viņš stāsta par iemesliem, kāpēc ārsti nepārtraukti mācās, ieskicē sava darba specifiku, kā arī dalās pārdomās par veselības aprūpes sistēmu Latvijā.

Menedžmenta iemaņas nepieciešamas arī ārstiem

Studēt augstskolā mani pamudināja darba specifikas pārmaiņas - no ārsta kļuvu par nodaļas vadītāju, līdz ar to ir jāpilda arī menedžera pienākumi. Ir interesanti apgūt jaunu informāciju un darbu darīt vēl labāk nekā ar esošajām medicīniskajām zināšanām. Es apgūstu zināšanas par personāla vadību, plānošanu un darba organizāciju - lietas, ko medicīnas augstskolā nemācīja, vismaz tad, kad es mācījos.

Slimnīcas kontekstā no tā, ko es apgūstu, noderīgas ir zināšanas par to, kā attīstīties, kā vēl labāk sniegt pakalpojumus. Ir interesanti iepazīties arī ar citu slimnīcu pieredzi, ar likumdošanu - ko mēs varam, ko nevaram darīt. Slimnīcas aktīvi strādā pie tā, lai uzlabotu pacientu aprūpi un drošību, lai celtu kvalitāti. Kā vadītājs es domāju gan par to, ko mēs varētu darīt savā nodaļā, gan arī par to, kas attiecas uz visu slimnīcu.

Ārsti nepārtraukti mācās

Mēs, ārsti, visu laiku kaut ko mācāmies, mums nemitīgi jāpilnveido savas zināšanas, mēs nevaram gulēt uz tiem lauriem, kas mums ir, jo medicīna ļoti attīstās. Kāds profesors ir teicis, ka zināšanu pussabrukšanas periods ir divi, trīs gadi - ja tu neko neesi mācījies un lasījis, tu jau sāc atpalikt. Tāpēc mācīšanās ir svarīga, lai medicīniski būtu tajā līmenī, kas ir aktuāls mūsdienās. Līdz ar to man šķiet loģiski, ka es mācos arī vadības iemaņas. Es izvēlējos nevis variantu pašam kaut ko palasīt, bet iet uz organizētu apmācību, kur ir izstrādāta programma. Es arī varu satikt līdzīgi domājošus cilvēkus, iepazīties ar viņiem un gūt vēl papildus pieredzi un zināšanas no kursa biedriem. Šobrīd man ir sajūta, ka viss ir interesanti un ka viss ir jauns.

Palīdz atgūt kustību brīvību

Ārsts traumatologs-ortopēds nodarbojas ar pacientu ārstēšanu, kam ir kāda muskuļu skeleta sistēmas trauma vai arī kāda saslimšana. Piemēram, man ir dežūras, kuru laikā man ir jāārstē akūtie pacienti ar lūzumiem. Savukārt uz plānveida ķirurģiju nāk pacienti, kam ir ilgstošas sāpēs locītavās, deformācijas. Tad viņiem liek locītavu endoprotēzi, locītavu aizvieto ar mākslīgu, tādā veidā noņemot sāpes un iztaisnojot locītavu, atgūstot kustību brīvību. Ortopēdi nodarbojas arī ar endoskopisko ķirurģiju, piemēram, ceļa locītavas artroskopiju sakarā ar meniska vai saišu plīsumu - tās vairāk ir plānveida lietas. Traumatologs-ortopēds nodarbojas gan ar akūtajiem pacientiem, gan ar tādiem, kam ir traumu sekas vai kāda slimība.

Latvijā ortopēdijā pasaules līmeņa implanti

Veselības sistēmu vienmēr var uzlabot, un vienmēr var būt arī vēl sliktāk. Ja es runāju par traumatoloģiju un ortopēdiju, ilgstošā periodā raugoties, manuprāt, notiek attīstība pozitīvā virzienā. Protams, ir zināmi ierobežojumi un finanšu grūtības, kas ir visā medicīnā, bet kopumā mēs cenšamies noturēties un sniegt pakalpojumus maksimāli kvalitatīvi. Ja mēs runājam par to pašu ortopēdiju, kur mēs aizvietojam locītavas ar mākslīgām, man ir prieks, ka mēs Latvijā mūsu pacientiem varam likt tādus pašus implantus, kādus liek Vācijā vai Itālijā - līdzvērtīgus, tādus, kas ražoti Amerikā vai Vācijā. Mums nav jāknapinās ar lētiem aizvietotājiem. Mans redzējums ir - ja finansējums būtu lielāks, mēs varētu ārstēt vēl vairāk pacientu. Kopumā veselības aprūpē problēmas ir līdzīgas - kā veselības ministre ir teikusi, problēma ir medicīnas pakalpojumu pieejamībā. Piemēram, onkoloģijā ir svarīgi, lai pacients var savlaicīgi tikt pie ārsta. Tas būtu labi, ja pacients saņemtu savlaicīgu diagnostiku un ārstēšanu. Tā ir lieta, ko vajadzētu uzlabot.

Veselības aprūpe reģionos un Rīgā atšķirīga

Es konsultēju arī lauku reģionos. Viens no iemesliem, kāpēc es to daru, ir tas, ka tur nav pieejami tādi speciālisti, kādi ir pieejami Rīgā un lielākajās reģionu slimnīcās. Pacienti ir ar smagām deformācijām - pārsvarā gados veci cilvēki, kuriem ir kustību un pārvietošanās traucējumi. Pirmkārt, viņiem ir psiholoģiski grūti kaut kur tālu aizbraukt, viņiem ir bailes no svešām vietām. Otrkārt, viņiem ir grūti sameklēt transportu. Treškārt, viņiem ir grūtības pārvietoties un ar sabiedrisko transportu viņiem ir gandrīz nereāli kaut kur aizbraukt. Piemēram, tās operācijas, kuras es veicu, locītavu aizvietošanas operācijas veic tikai galvenajās slimnīcās - Rīgā un lielākajās reģionu slimnīcās. Latgales reģionā, kur es konsultēju, tādas operācijas neveic. Palīdzība traumataloģijā-ortopēdijā tagad ir atstāta ķirurgu ziņā. Savukārt traumatologu-ortopēdu pieejamība ir ierobežota - tad ir jābrauc uz Daugavpili, Rēzekni, Jēkabpili.

Protams, atšķiras ārstu pieejamība laukos un pilsētās, un visvairāk speciālistu ir sakoncentrējušies Rīgā, reģionos speciālistu ir mazāk. Es domāju, ka tādi cilvēki kā es nemaz arī nav vajadzīgi, piemēram, Līvānos, jo tās ir sarežģītas, dārgas operācijas, kuras ir jākoncentrē vietās, kur ir resursi - gan specializējušies traumatologi-ortopēdi, gan anesteziologi, gan intensīvā terapija, gan implanti. Tas viss kopā veido veselu sistēmu, kas ir jāuztur. Lai to visu uzturētu līmenī, ir vajadzīga arī pacientu plūsma.

Ortopēdijā arī ir rindas, bet Veselības ministrija cenšas mums palīdzēt, rindas sāk nedaudz samazināties. Mēs no savas puses cenšamies, cik varam, operācijas veikt atbilstoši finansējumam, lai rindas samazinātu. Bet rindas joprojām ir garas.

Reģionālo slimnīcu reorganizācija ministrijas ziņā

Man ir grūti novērtēt reģionālo slimnīcu situāciju, jo to vērtē pēc skaitļiem un kopējās informācijas. Ja Veselības ministrijai ir cipari, kā arī speciālisti, kuri domā, ka valstij izdevīgāk būtu reģionālo slimnīcu reorganizācija, tad ir grūti kaut ko iebilst. Ministrijai ir informācija un speciālisti, kuri par to lemj. Katrā ziņā būtu jāatrod balanss starp finansējumu, izmaksu efektivitāti un to, ka pacients saņem pietiekamu ārstēšanu - lai viņš var gan savu sirdi paārstēt, gan lūzumu izārstēt. Tas, kādā veidā to panākt, ministrijai ir labāk redzams.

11 miljonus vērtās e-veselības sistēmas ieviešana - tikai laika jautājums

Esmu pieteicies e-veselības sistēmas apmācībām. E-veselības sistēma noteikti būs jālieto. Braucot uz ārzemēm, mēs redzam, ka e-veselība tiek ieviesta Eiropā, Rietumeiropas valstīs tā darbojas jau pilnā mērā. Visticamāk, ka tas ir tikai laika jautājums, kad arī pie mums tā pilnā apmērā darbosies. Man grūti pateikt, cik e-veselības sistēmā ieguldītie 11 miljoni eiro ir efektīvi izmantoti, bet es pieņemu, ka tie ir tikai tehniskas dabas jautājumi, kas tiks atrisināti, un viss sāks darboties. Attiecībā uz lietošanu - protams, mums būs jāpārkārtojas gan sava laika menedžmenta ziņā, gan arī jaunajiem apstākļiem būs jāpielāgo praktiskās datorlietotāja iemaņas. Pieņemu, ka jauniem ārstiem tas būs vieglāk, grūtāk tas varētu būt gados vecākiem ārstiem, kuriem nav datorlietotāja iemaņu. Bet es pieņemu, ka e-veselības sistēma ir vērsta uz to, lai mēs uzlabotu pacientu ārstēšanu, lai būtu pārskatāma pacientu ārstēšana un lai tā būtu maksimāli efektīva no resursu izmantošanas viedokļa.

Laika plānošanā darbojas pacienta faktors

Ārsts savu laiku plāno ar rezervi. Mēs varam un mēs arī plānojam savu laiku, bet dažreiz mums nākas savus plānus mainīt. Ārstiem ir pacienta faktors. Piemēram, ja mēs kaut ko plānojam izdarīt, bet pacientam iesāpas sirds, tad attiecīgi viņu vēl papildus jāizmeklē, un plāni mainās. Vai arī, piemēram, es operēju un operācijas laikā kaut ko atklāju vai notiek kaut kas, kas operāciju paildzina. Vai arī, piemēram, pacientam ir kāda specifika, tāpēc operācija neiet tik raiti, kā plānots. Mēs pacientu nekādā ziņā nevaram pamest. Mums organizācija ir tāda - tas ķirurgs, kurš ir iesācis operāciju, to arī pabeidz, vienalga, cik ir pulkstenis. Protams, pasaulē ir atsevišķi gadījumi - lielas operācijas, piemēram, Siāmas dvīņu atdalīšana, kad mainās komandas, bet tomēr ir viens ķirurgs, kurš atbild par visu procesu. Bet mūsu gadījumā operācijas nav tik garas.

Traumatoloģijā-ortopēdijā problēmu joprojām ir pietiekami daudz, bet kopumā manā skatījumā dinamika tomēr ir vairāk pozitīva. Mēs cenšamies būt līmenī un arī augt - operēt vairāk un uzlabot pacientu ārstēšanu un aprūpi. Cenšamies būt Eiropas līmenī. Vienīgi reģioni joprojām paliek neatbildēts jautājums. Bet neatliekamo palīdzību vairumā gadījumu cilvēki var saņemt. Tajos pašos Līvānos un Preiļos, kur es konsultēju, cilvēki tiek vesti uz Jēkabpili, Daugavpili, un tur viņi saņem palīdzību. Mūsu valsts arī nav tik liela, lai nevarētu aizvest. Ja tas izmaksu ziņā ir efektīvāk, tad varbūt tiešām tas tā ir jādara. Es saviem pacientiem saku - ja jūsu mazbērni aizbrauc, tad valstij ir jādomā, kā optimizēt līdzekļus. Zināmā mērā mēs paši esam par to atbildīgi.