Ar garšvielām pret sliktu pašsajūtu svētkos
Esam pieraduši garšvielas lietot tāpēc, lai ēdienam piešķirtu kādu īpašu garšu un aromātu, taču senākos laikos garšvielas, galvenokārt, tika lietotas kā ārstniecisks līdzeklis. Arī tādas Ziemassvētkiem raksturīgas garšvielas, kā kanēlis, krustnagliņas un anīss var palīdzēt situācijās, kad ir ēsts par daudz vai arī pievienotas tradicionālajiem ēdieniem var mazināt smaguma sajūtu kuņģī.
Recepte ir diezgan vienkārša - jo vairāk, bet ne pārspīlēti, šo garšvielu būs pievienots ēdienam, jo mazākas problēmas sagādās pārēšanās.
Kanēlis veicina gremošanu, palīdz pret smaguma sajūtu vēderā, darbojas kā pretsāpju un nomierinošs līdzeklis. Par kanēli mēs saucam kanēļkoka brūno mizu, kura ir pieejama gan kā sagriezti cauruļveida gabaliņi, gan smalks, brūns pulveris. Kanēlis ir bijis zināms jau vairākus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras, Senajā Ēģiptē to lietoja ne tikai garšas uzlabošanai un to laiku medicīnā, bet izmantoja arī balzamēšanas procesā, turklāt tā nozīmīgumu senajā pasaulē apliecina tas, ka kanēlis ir bijis daudzkārt vērtīgāks par zeltu.
Kanēļa svarīgākā sastāvdaļa ir ēteriskā eļļa, kurai tad arī piemīt pozitīvā iedarbība uz veselību. Galvenās ēteriskās eļļas sastāvdaļas ir kanēļaldehīds, kanēļspirts un to dažādi atvasinājumi. Pateicoties kanēļa pretmikrobu īpašībām, to var izmantot arī kā konservantu dažādu pārtikas produktu sagatavošanas procesā, kas ēdienam piešķir savdabīgu, īpatnēju un patīkamu aromātu un garšu.
Turklāt kanēlis ir lielisks minerālvielas mangāna, šķiedrvielu, dzelzs un kalcija avots uzturā. Kalcijs un šķiedrvielas spēj saistīties ar žults sāļiem, lai tos izvadītu no organisma. Tādējādi šķiedrvielas palīdz pasargāt resnās zarnas šūnas no bojājumiem, kurus izraisa žults sāļi. Šo procesu laikā tiek sašķelts arī holesterīns, tādēļ samazinās tā līmenis asinīs, kas aizkavē aterosklerozes un citu sirds-asinsvadu slimību rašanos.
Krustnagliņām arī ir līdzīgas īpašības, turklāt tās palīdz pret nelabu dūšu, zobu sāpēm un citām tamlīdzīgām kaitēm. Ja ar to daudzumu, kas pievienots ēdienam, ir par maz, tad itin labi var izlīdzēties ar tā sauktajām "tīrajām garšvielām". Tas nozīmē - sliktas pašsajūtas reizēs pakošļāt kanēļa miziņu vai pāris krustnagliņas.
Tas pats sakāms arī par anīsa sēkliņām. Tām gan piemīt specifiska garša un smarža, kas dažam labam nepatīk, jo atgādina bērnību un klepus zāles, taču ārstnieciskajā ziņā tās ir ļoti vērtīgas. Dažos Indijas štatos ir pats par sevi saprotams, ka pēc ēšanas jāsakošļā dažas anīsa sēkliņas. Tās palīdz arī gadījumos, kad no pārēšanās sākas žagošanās - tad sēkliņām uzdzer virsū glāzi ūdens. Pat suņi prot novērtēt anīsa dziednieciskās īpašības, jo reizēs, kad šiem gadījies ko nelabu ieēst, tie atsakās no visa cita, vienīgi no anīsa ne.
Jebkuru no šīm garšvielām veselības uzlabošanas nolūkos var pievienot gan tējai, gan kafijai. Arī gaļas ēdieni ar šo piedevu iegūs vēl labāku garšu. Šīs garšvielas noder arī tradicionālajiem sautētajiem kāpostiem, pildītai zosij un pīlei, pat vārītiem un ceptiem kartupeļiem.
Lai izjustu vērtīgo garšvielu iedarbību, nevajag baidīties no bagātīgas garšvielu likšanas lietā, turklāt garšvielām ir jābūt svaigām. Ja tās nepareizi vai pārāk ilgi uzglabā, tad ēteriskās eļļas iztvaiko un patīkamās garšas vietā rodas pavisam kas cits - nebaudāma, rūgta piegarša.
Ilze Mežniece
