Kāpēc tas ir svarīgi?

Runājot par onkoloģiju, ir pierasts uzsvērt diagnostikas un ārstēšanas iespējas, taču tikpat svarīgi ir – kā vistuvākie cilvēki reaģē uz slimību, kā viņi saprot savu lomu jaunajā situācijā? Vai ir gatavi palīdzēt, vai vēlas no tā norobežoties? Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība  nodrošina psihosociālās rehabilitācijas programmas cilvēkiem pēc onkoloģiskas slimības, tajā skaitā – īpašas programmas pāriem, kuros vienam no partneriem bijusi onkoloģiska slimība. Biedrības vadītāja Gunita Berķe: "Ar aptauju vēlējāmies pievērst uzmanību jautājumiem par partnearattiecībām, to lomu slimības izraisītās krīzes pārvarēšanā, kā arī vēlējāmies saprast, kā cilvēki novērtē šo problēmu, vai par to vispār būtu jārunā?" Kā rāda pētījumi citās valstīs, tad ģimenes stāvoklis un savstarpējās attiecības būtiski ietekmē ārstēšanas rezultātu un dzīves kvalitāti.

Aptaujas rezultāti

Biedrības miniptaujā par derīgām tika atzītas 80 anketas, kurās atbildes tika sniegtas uz sešiem daudzizvēļu jautājumiem, pieņemot, ka sarežģīto dzīves situāciju raksturot ar vienu atbildi būtu grūti.

Aptaujā tika iekļauti divi līdzīgi jautājumi, kuri parāda situāciju no pacienta un tuvinieka skatupunkta: "Ja esi pacients, kāda bija partnera reakcija, uzzinot par tavu diagnozi?"; "Ja esi tuvinieks, kāda bija tava reakcija, uzzinot par partnera diagnozi?"

42% pacientu uzskata, ka partnera attieksme bija saprotoša un atbalstoša. Savukārt 53% tuvinieku uzskata, ka ir pilnībā sapratuši un atbalstījuši savu partneri, kuru skāris vēzis.

43% pacientu uzskata, ka partneris ir praktiski palīdzējis un atbalstījis. 70% tuvinieku uzskata, ka ir praktiski palīdzējuši un darījuši visu, kas viņu spēkos, atbalstījuši.

10% pacientu atzīst, ka partneris izturējies neitrāli, kā parasti, savukārt divas reizes vairāk – 23% tuvinieku šķiet, ka viņi bijuši neitrāli, izturējušies kā parasti.

Apkopojot pacientu atbildes uz trīs līdzīgiem atbilžu variantiem, kuru galvenā doma bija: partneris bija apjucis, nezināja ko darīt; nespēja izturēt slimības radīto spriedzi, meklēja mierinājumu ārpus ģimenes; brīžiem kļuva agresīvs – šīs atbildes atzīmējuši 42% pacientu un 43% tuvinieku. Kā raksta kāds pacients:"Nepalīdzēja īsti ne ar ko. Vēroja visu no malas, it kā tas uz viņu neattiektos..."

Uz jautājumu – "Kādas jomas slimību ietekmē un izmaina visvairāk?" – 70% respondenti ir atzīmējuši psihoemocionālo klimatu ģimenē; 64% – ieradumus un ikdienas rutīnu; 51% – finansiālo situāciju; 34% slimība atstājusi ietekmi uz seksuālo dzīvi; 34% socializēšanos, kontaktus ar citiem cilvēkiem; 19% – pāra attiecībām kopumā.

Uz jautājumu, "vai vēzis var ietekmēt pāra attiecības", patiesībā ir divas atbildes – jā un nē. Taču aptaujā ieraudzījām nianses. 38% respondentu uzskata, ka tās kļūst stiprākas un partneri saliedējas kā komanda; 29% atzīmējuši atbildi, ka pāra attiecības var mainīties, jo veselais var justies nobijies un nesaprasts; 21% – pāra attiecības var kļūt vājākas, jo pacients jūtas nesaprasts; 19% atbilžu uzsvērts, ka nekas nav bijis kā iepriekš, viss sabrūk; 5% – viss norit kā parasti, nekas nemainās. Kā raksta kāds atbildētājs: "Attiecības izjuka, jo veselais nevēlējās ņemt dalību šajā procesā".

Uz jautājumu – "Kāda ir tava pieredze vai novērojumi par to, kā dzīvesbiedri pārvar slimību?" – 43% atzīmējuši atbildi, ka attiecības kļūst stiprākas, veselais atbalsta slimo; 20% izliekas, ka nekas nav noticis; 19% gadījumu atzīmēta arī izvēle "attiecības ir uz izjukšanas robežas", bet 14% secināts, ka attiecības izjūk. Kā raksta kāda atbildētāja: "Mani atbalsta draugs, bet pazīstu slimības dēļ izjukušas ģimenes".

Uz jautājumu – "Ko darīt, ja slimība izjauc ierasto dzīves ritmu un attiecības?" – 69% atzina, ka onkoloģiskā slimība izjauc ierasto dzīves ritmu un attiecības, un ir jāmeklē palīdzība un atbalsts pie psihoterapeita. 41% uzskata, ka pašiem viss jāizrunā un jātiek galā saviem spēkiem, gandrīz katrs desmitais jeb 13% no respondentiem atbildēja, ka slimības dēļ nevar sadzīvot un ir jāšķiras. 9% nezināja atbildi, ko darīt, citi atbilžu varianti bija: jāmeklē palīdzība ne tikai pie psihoterapeita, bet arī citur, vai arī jāizliekas, ka nekas nav noticis.

Psihosociālā rehabilitācija

Tas, ka tik daudzi respondenti atzīst psihoterapijas nepieciešamību, izskaidrojams, jo anketēšana tika veikta atbalsta biedrības Facebook lapā, un to galvenokārt aizpildīja psihosociālās rehabilitācijas programmu dalībnieki, kuriem jau ir pozitīva grupu terapijas un individuālās terapijas pieredze. Tomēr speciālistu un jo īpaši psihologu un psihoterapeitu lomu attiecību uzturēšanā krīzes situācijās novērtē arvien vairāk cilvēku. Ja ar pašu spēkiem un zināšanām nepietiek, ir vērts pieteikties Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības psihosociālās rehabilitacijas programmai "Spēka Avots" – sešu dienu kursam, kurš pieejams ikvienam, kas saskāries ar diagnozi "vēzis". Tuvāka informācija: www.dzivibaskoks.lv.

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks" dibināta 2004. gadā, un tā ir vadošā nevalstiskā organizācija Latvijā, kas apvieno onkoloģiskos pacientus un viņu tuviniekus. Viena no biedrības darbības prioritātēm ir psihosociālās rehabilitācijas programmas onkoloģiskajiem pacientiem "Spēka avots" ieviešana un pieejamības nodrošināšana. Programma tika ieviesta kopš 2009.gada, no 2018 .gada tā ir valsts apmaksāta psihosociālās rehabilitācijas programma. Kopš 2013. gada biedrības aktivitātes organizē arī Latvijas reģionos – Aizkrauklē, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī. Atbalsta biedrība ir Eiropas līmeņa organizāciju "Europa Donna", "European Cancer Patient Coalition", "European Network of Gynaecological Cancer Advocacy Groups", "Myeloma Patients Europa" un Eiropas Plaušu vēža pacientu interešu aizstāvības grupas biedrs. Biedrībai kopš 2005. gada piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss.