Apmīļot katru omīti, opīti. Sirdsdarbs – "MĀJAS APRŪPE"
Raksta autore: Ivanda Titova, SIA "MĀJAS APRŪPE" radītāja
Kad brīvvalsts laikā sāku mācīties Medicīnas akadēmijā māszinības, pie mums bija atbraucis profesors no ASV ar pavisam citādāku skatījumu, nekā bija pierasts tajā laikā – viņš parādīja citas perspektīvas māsas profesijai. Medicīnas māsa nav vienkārši ārsta asistents un izpildītājs. Medmāsas funkcijas ir daudz plašākas, nekā mums tika mācīts un stāstīts, un, tā kā es tajā laikā strādāju Paula Stradiņa slimnīcā Neiroloģijas nodaļā, man bija saskarsme ar daudziem pacientiem gados – seniori ar insultu, asinsrites traucējumiem u.tml. Tajā laikā nebija tādas prakses aprūpēt šos cilvēkus viņu pašu mājās, bet gan maksimāli turēt slimnīcās, un tad nu mēs, māsas, radinieku lūgtas, šos gadījumus slimnīcā arī aprūpējām. Tas bija tas laiks, kad sāku aizdomāties: cilvēks visu mūžu strādājis, bērnus piedzemdējis, izaudzinājis un izskolojis, visu sevi atdevis citiem un vecumdienās esi aprūpē – slimnīcā, pavisam viens svešā vidē, bez sarunu biedriem, tuvinieku atbalsta... Man gribējās katru to omīti, opīti samīļot un atvēlēt kādu stūrīti savās mājās, kaut arī es sapratu, ka fiziski tas nav iespējams. Es domāju, ka mana tā brīža sajūta mani noveda tur, kur esmu šobrīd – tā ir "MĀJAS APRŪPE".
Ilgus gadus nebijām sociālais uzņēmums, jo valstij nebija tādas uzņēmējdarbības formas. Dažādos semināros, pārrunās, tiekoties ar citiem uzņēmējiem, kuri darbojās līdzīgā jomā, es sapratu, ka esmu pavisam tālu no tā, kur tajā brīdī bija citi – ne tāds izmērs, ne tāda peļņa un viss pārējais… Es nesapratu, kas es esmu, pavisam noteikti neesmu viņi, bet neesmu arī valsts vai pašvaldības uzņēmums. Tajā mirklī, kad parādījās forma "sociālā uzņēmējdarbība", es sapratu, ka tas ir par SIA “MĀJAS APRŪPI”. Mana vēlme apmīļot katru omīti un opīti ir novedusi uzņēmumu pie 22 gadu pieredzes, kurā ir uzkrāts daudz, pilnveidojoties, lai būtu arvien labāki pakalpojuma sniedzēji. "MĀJAS APRŪPE" nodrošina laimīgāku, neatkarīgāku dzīvi cilvēkiem, kuri saņem aprūpi, un sniedz atbalstu un mieru aprūpējamā klienta ģimenei, sniedzot aprūpes pakalpojumu klienta dzīvesvietā – mājās, sociālajā dzīvoklī vai kā citādi.
Šodiena ir ļoti ātra, un bieži vien laika trūkums, attālums, radinieku neesamība, vientulība ir iemesls, kāpēc mūsu pakalpojums tiek sniegts. Esam šim cilvēkam rokas, kājas, acis un darām daudz darbu ap māju, personīgo klienta higiēnu, pavadām vizītēs pie ārsta. Darām daudz, izņēmums gan ir medicīniskie pakalpojumi – neveicam injekcijas, nepārsienam brūces, tas, lai paliek mediķu ziņā. Es teiktu tā, ka gadu gaitā esam izkristalizējuši paši sev darbošanās virzienus un ir vēl daudz, pie kā strādāt, papildināt jau esošo darbu. Ne tikai atbalsts senioriem, bet ikvienam cilvēkam, kurš pārcietis smagas saslimšanas, arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un to ģimenēm sniedzam mājas aprūpes pakalpojumu. "MĀJAS APRŪPE" ne tikai var būt, bet arī ir atslēga, lai sasniegtu iespējami augstāko dzīves kvalitāti, nodrošinot drošību un lielāku neatkarību.
Viena es to nespētu, man ir atbalsta komanda, ar kuru esam vienisprātis par uzņemto "MĀJAS APRŪPES" virzienu un darām to patiesi no visas sirds. Es nebaidos teikt, ka šodien "MĀJAS APRŪPES" komanda ir vissirsnīgākā, vissimpātiskākā, ar kādu man ir nācies sadarboties, un šīs kvalitātes, sniedzot mājas aprūpi, ir ļoti būtiskas. Ir apziņa, ka darām ko patiesi nepieciešamu, un tas iedvesmo neapstāties. Ļoti augstu vērtēju savu cilvēku, jo īpaši visus tos savējos, kuri fiziski dodas aprūpēt klientus, tas nav vienkārši, jo cilvēki ir dažādi, aprūpe arī nepieciešama individuāla. Man ir prieks vērot procesu, situācijas, jo zinu, ka lielākā daļa, tieši tāpat kā es, to omīti un opīti ir gatavi samīļot. Es kā "MĀJAS APRŪPES" radītāja zinu "drēbei katru vīlīti", jo pati fiziski šo darbu esmu veikusi. Man ļoti svarīgi ir novērtēt savu cilvēku, savu darbinieku, aprūpētāju un celt to prestižu. Sabiedrībā vien retumis novērtē šo profesiju, un bieži vien tie ir paši klienti, to radinieki, kurus aprūpējam, jo ir bezgala pateicīgi.
Sabiedrībā, kurā dzīve kūsā, cilvēks neaizdomājas par novecošanu, vecumdienām vai par to domā maz, bet patiesība ir tāda, ka tas brīdis pienāk lieliem soļiem un nemanot, un mēs neviens nezinām – kādā formā un ar kādiem izaicinājumiem. Absolūti visiem vecumdienās būs nepieciešams atbalsts ikdienas solī, un paļauties, ka tuvinieki spēs aprūpēt, ir gaužām nepareizi. Celt aprūpētāju prestižu un runāt par šīs profesijas nozīmīgumu ir jo īpaši svarīgi, lai ne tikai uzlabotu darba apstākļus esošajiem, bet piesaistītu jaunus censoņus, kuru šobrīd ļoti trūkst, lai spētu arvien vairāk senioriem palīdzēt ikdienas solī.
Ikviens “Paldies!” no klientu radinieku puses pēc klientu nāves ir milzu vērts, jo sociālais darbinieks, aprūpētājs jau netiek aicināts palīgā tad, kad labi iet, bet ir krīzes situācija, palīgā sauciens. Un gaidīt apmierinātību krīzē ir ļoti grūti, tāpēc novērtējums šādās situācijās ir visvērtīgākais dzinulis, kas liek kustēties un turpināt iesākto. Ir apziņa, ka darām ko patiesi nepieciešamu, un tas iedvesmo neapstāties.
Plašāka informācija par sniegtajiem pakalpojumiem:
