Apinis: Par priekšlikumu visiem ārstiem strādāt slimnīcās un kompensēt slimnīcas ārstu trūkumu

Raksta autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Lai kompensētu mediķu trūkumu, dažādu specialitāšu ārstiem vajadzēs nostrādāt noteiktu dežūru skaitu valsts slimnīcās, televīzijas ekrānā teica veselības ministrs Guntis Belēvičs. Valsts slimnīcās, kurās trūkst kāds speciālists, noteiktu dežūru skaitu nāksies strādāt privātās praksēs un klīnikās strādājošajiem speciālistiem. Ministra satraukuma iemesls ir ginekologu trūkums, bet tieši tāpat slimnīcām trūkst citu speciālistu.

Ministrs ir identificējis problēmu un meklē risinājumu. Tiesa- lai šādu risinājumu sasniegtu, vajag veikt dažus priekšdarbus- pamainīt Ārstniecības un Darba likumus, kā arī dažas Eiropas regulas. Šobrīd piespiest privātārstus strādāt valsts slimnīcās ar labiem panākumiem izdodas tikai Baltkrievijā.

Problēma ir nopietna. Ministrs norāda uz dežūrārstu trūkumu valsts slimnīcās, kas gandrīz visas atrodas Rīgā (valsts slimnīcas ir arī vairākas psihiatriskās slimnīcas reģionos). Vēl sliktāk iet reģionālās slimnīcās -trūkst ginekologu, acu ārstu, ausu, kakla, deguna speciālistu, neirologu, kas būtu gatavi dežūrēt reģionālajās slimnīcās. Bērnu ar zirni ausī vai degunā neatliekamās palīdzības brigādei jāved uz Rīgu, bet vecākiem pēc pusstundas rosības bērnu slimnīcā- jāved atpakaļ uz Latgali vai Kurzemi. Līdzīgi- no visas Latvijas uz Rīgu nereti nākas vest pacientus ar acu traumu, ginekoloģisku asiņošanu vai insultu. Ja mēs runājam par dežūrspeciālistu, piemēram dežūrginekologu, mēs domājam operējošu ginekologu, nevis cienījamu kolēģi, kas izcili pieņem savā praksē, diagnosticē vēzi, vada grūtniecības, nozīmē hormonaizvietojošo terapiju. Bet tiklīdz kāds ginekologs ir labi apguvis operēšanas prasmes, ārvalstu klīnikas viņam piedāvā 10 reiz lielāku samaksu kā Latvijā. Būsim godīgi- darbs slimnīcā par dežūrspeciālistu ir daudzkārt sliktāk apmaksāts par darbu ambulatoriskajā dienestā.

Par četrsimts eiro algu neviens operējošs speciālists (6 kursi studijas, pieci gadi rezidentūras, specializācija, pieredzes un prakses uzkrāšana- kopā vismaz 12 gadi personīgu ieguldījumu savā izglītībā) uz reģionālo pilsētu X. vienkārši tāpat nebrauks. Vienīgā iespēja reģionālajā slimnīcā piesaistīt uz dežūrām operējošu speciālistu ir- maksāt viņam konkurētspējīgu algu.

Reģionālās slimnīcas nav valsts slimnīcas, tās pieder pašvaldībām. Iedomājieties reģionālo slimnīcu Kurzemes pilsētā X, kur slimnīcas valdes priekšsēdētājs dodas pie sava akcionāra, pilsētas mēra un saka:

- mēs nevaram piesaistīt mūsu slimnīcai dežūrējošu LORu (lai nosegtu dežūru grafikus 24 stundas 31 dienu mēnesī vajag 4 LORus). Lai šādu speciālistu piesaistītu mums vajadzētu viņam maksāt algu 2500 eiro mēnesī.

Pilsētas mērs, kurš pats saņem ievērojami lielāku algu, jautā- cik akūtu pacientu dienā no viņa pilsētas vēršas pie šā dežūrējošā LORa. Izrādās- viens vai divi, bet pārējos ātrā palīdzība ved no citām pilsētām, citiem novadiem plašajā Kurzemē. Par šo slimnieku ārstēšanu NVD maksā tik maz, ka neatmaksātos dežūrārstu uzturēt pat par 500 eiro mēnesī. Mērs, protams, negrasās maksāt savā slimnīcā kādam ievērojami lielāku algu tikai tāpēc, ka jāārstē plašās Kurzemes pacienti- lai neatliekamās palīdzības brigādes turpmāk visus akūtos slimniekus ved uz Rīgu.

Guntis Belēvičs skatās skaitļos, kasa pakausi un brīnās- viņa jaunās glaunās neatliekamās palīdzības mašīnas nobrauc ar slimniekiem tūkstošus kilometru kā autotakši no reģiona uz Rīgu.

Rīgā valsts slimnīcās ārstiem ir vēl mazākas algas kā reģionālajās slimnīcās, tādēļ katrs sevi cienošs kolēģis piestrādā privātpraksē, veselības centrā vai specializētā klīnikā. Pēc kāda laika saprot, ka dežūrdarbs slimnīcā viņam rada tikai zaudējumus, un viņš iet no stacionāra darba prom. Rīgas lielajos stacionāros dežūras palīdz nosegt rezidenti.

Tiem, kas paliek par atbildīgajiem speciālistiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ slimnīcā turpina strādāt nākas dežūrēt 12-20 diennaktis mēnesī. Vēl trakāk ir ar reti kur palikušajām operācijas un anestezioloģijas māsām- viņas mēnešiem strādā vairāk par 20 dežūrām mēnesī. Pacientiem par labu tas nenāk- noslogots ārsts un pārgurusi māsa nav veiksmes stāsts.

Vai Eiropā ir vērotas līdzīgas situācijas? Jā, vissmagāk gadus 10- 20 atpakaļ klājās Polijā, kur visi operējošie ārsti izvēlējās braukt uz Austrumvāciju dežūrēt par ievērojami lielāku algu. Un Polijas valdība bija spiesta soli pa solim celt atsevišķu ārstu un māsu specialitāšu algas- sākotnēji anesteziologiem 4- 6 reizes, pēc tam visām operējošajām specialitātēm, bet pēc tam arī neatliekamās palīdzības speciālistiem. Šobrīd akūtās palīdzības ārsti Polijā saņem vismaz trīskārt vairāk nekā Latvijā. Un rezultāts bija acīmredzams- kaut algu līmenis ar Austrumvāciju joprojām atšķiras, ārsti un māsas atgriezušies savās slimnīcās, vēl vairāk- atgriezušies kolēģi no Zviedrijas un Anglijas, arī tādi, kas svešajās zemēs apguvuši jaunas zinības.

Bet Latvijā medicīnai naudas nav. Valsts Saeimas, Ministru kabineta, finanšu ministra personā vienmēr ir glābusi "Parex", "Air Baltic", "Liepājas metalurgu" un citus uzņēmumus, ko blēži ir nolaiduši. Šie valstsvīri ir būvējuši oranžos "zelta" tiltus, VID ēku un Iekšlietu ministrijas ēku, viņi ir pirkuši dārgākās mašīnas, autobusus un tramvajus, gandrīz nopirkuši vilcienus, ar kuriem neviens nebrauks.

Visi ministri kopā, aci nemirkšķinot, piesvieda 80 miljonus "Air Baltic", bet šāda summa pilnībā atrisinātu visas iepriekšaprakstītās problēmas par neesošiem speciālistiem Latvijas slimnīcās vai otrādi- par talantīgiem Latvijas ārstiem Anglijas, Vācijas un Skandināvijas slimnīcās.

Es pietiekami labi zinu, ka šajā brīdī Guntis Belēvičs un Jānis Reirs tālāk šo rakstu nelasa, tāpat tālāk nelasa liela daļa ierindas lasītāju- vienkārši visiem apnikusi gaušanās par naudas trūkumu. Iespaids radies, ka visiem naudas par maz, visās jomās Latvijai naudas mazāk nekā citās Eiropas valstīs. Veselības jomai tiešām Latvijā vismazāk Eiropā gan attiecībā pret IKP, gan vismazākā solidārā veselības aprūpes nauda. Savukārt kultūrai un izglītībai tas nebūt nav tā- finansējums gan pret IKP, gan valsts budžetu atrodams Eiropas valstu vidējā līmenī. Bet ceļu būvei Latvija vidēji uz vienu iedzīvotāju tērē ievērojami vairāk nekā vidēji Eiropā. Vienkārši- mums ir pārāk daudz ceļu uz mazu iedzīvotāju skaitu. Tāpat valsts "atbalsts" biznesam ir proporcionāli pārāk liels.

Valsts varas noziedzīgā attieksme pret veselības budžetu ir Latvijas lāsts. Solidārā maksājuma daļa veselības budžetā ir mazāka par pusi- lielāko daļu naudas maksā paši pacienti kā līdzmaksājumu, pacienta iemaksu vai par maksas pakalpojumu. Patiesībā jau Latvijas iedzīvotāji tērē veselībai tikpat cik igauņi, bet Latvijā nedarbojas sistēma- veselais maksā par slimo, bagātais par nabago, jaunais par veco. Visi maksājumi tiek uzkrauti pašam slimniekam, kura finansiālais stāvoklis slimības dēļ tāpat jau ir termināls.

Vai visu to, ko es šeit aprakstīju, zina Guntis Belēvičs? Protams zina. Tad kāpēc viņš tautai stāsta pasakas?