Aizkavējusies dzīve vecāku paspārnē

Foto: Ivan McClellan/Flickr

Aizkavējusies dzīve vecāku paspārnē. Iespējams, mūsos kaut pavisam sīka, tomēr sēž kolektīvā ideja, ka vīrietim laulības ostā jāiestūrē līdz 30 gadu vecumam. Ja tā nenotiek, turklāt dzirdama aizbildināšanās, ka šajos laikos nav iespējams atrast normālu sievieti, tad šādu tipu saucam par izvēlīgu vecpuisi, savukārt pārāk ilgi aizkavējoties vecāku mājā, vīrietis apkārtējo uztverē riskē kļūt par memmes dēliņu.

Atsaucoties uz pēdējās tautas skaitīšanas datiem Centrālā statistikas pārvalde minējusi skaitli 62 tūkstoši – tieši tik vīriešu pēc 30 gadu vecuma dzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem un bez savas ģimenes. Ja ņem vērā, ka Latvijā dzīvo 565 708 vīrieši vecumā virs 30 gadu vecuma, iznāk, ka vismaz katrs desmitais ir vecpuisis. Šo skaitli Centrālā statistikas pārvalde ieguva apkopojot uz diviem jautājumiem 2011. gada tautas skaitīšanas anketās, kas attiecas uz mājsaimniecībā dzīvojošo sarakstu un attiecībām. Demogrāfijas speciālisti gan iebilst, ka šos neprecētos vīriešus vajadzētu skaitīt no 36 gadu vecuma, jo mūsdienās ir tendence precēties aizvien vēlāk. Tāpat jāņem vērā, ka daļa no šā skaita ir ar citādu orientāciju vai sadzīvo ar nopietnām veselības problēmām, kas liedz veidot savu ģimeni. Turklāt viens otrs varbūt paklusām iet uz randiņiem, tikai nevar saņemties pārcelties uz atsevišķu mītni kopā ar partneri. Dažādi ir dzīves stāsti, kādēļ dēls dala mājvietu ar māti, nevis sievu.

Matriarhāta spožums un posts

Itālija statistika ir vēl skarbāka – vairāk nekā puse vīriešu joprojām dzīvo pie vecākiem un nemaz nesteidz pamest ģimenes ligzdu. Itālijas statistikas biroja Istat publiskotie dati liecina, ka vecāku mājās dzīvo 52.3% vīriešu vecumā no 24 līdz 35 gadiem, un šim rādītājam ir tendence pieaugt. Statistikas birojs par iemesliem, kas attur itāļu vīriešus no vecāku māju pamešanas, min ne tikai gadsimtiem iesakņojušos mātes kultu, kurā dzīvības devēja ir ģimenes galva un ap viņu pulcējas paaudžu paaudzes, bet arī tik praktiskus iemeslus kā ilgo studiju laiku, grūtības atrast stabilu darbu un veidot karjeru. Istat secinājis, ka pastāv arī cieša saite starp matriarhāta rosināto tendenci un Itālijas pēdējo gadu ekonomisko krīzi.

Atbildība vai neuzņēmība?

Speciālisti uzskata, ka ekonomiskā situācija palielinājusi arī vecpuišu skaitu Latvijā. Četrdesmit divus gadus vecais rīdzinieks Ivars stāsta: "Mamma ir pirmās grupas invalīde, tēvs nomira, kad man bija desmit gadu. Tā nu dzīvojam savā divistabu dzīvoklī, jo nav jau citu variantu. Mamma ar savu pensiju viena neizdzīvos, viņai ir vajadzīga arī ikdienas palīdzība, savukārt es savu mājokli nevaru atļauties, jo šofera alga ir tik liela, cik nu ir. Man bija draudzene, kurai ir paliels dzīvoklis citā pilsētā. Viņa mani mēģināja pierunāt, lai eju dzīvot pie viņas, bet kā es māti atstāšu vienu?! Tik tālu ikdienā izbraukāt nebūtu reāli. Arī pēdējās attiecības beidzās ar pārmetumiem, ka esmu pielaulāts mammai. Kā var nesaprast elementāru lietu, ka tas ir stāsts par atbildību. Ja man būtu lielāka rocība, varētu vēl kaut ko izdomāt, bet esošajā situācijā ir tā, kā ir. Mamma, protams, par mani pārdzīvo. Jūtas vainīga, ka viņas dēļ esmu palicis vecpuišos. Es gan ceru, ka vēl viss nav zaudēts. Gan satikšu sievieti, kurai nebūs pretenzijas pret maniem dzīves apstākļiem. Mamma ir forša, un ar viņu mierīgi var sadzīvot!"

Izstumšanas kavēkļi

Seksologs Jānis Vaišļa secina, ka sabiedrībā ir priekšstats, ka bērni pēc pamatskolas ir jāizstumj no dzimtajām mājām. "Nevarētu nepiekrist šim vardarbīgajam solim, jo tādā veidā jaunajam puisim vai meitenei ir iespēja izkopt savu dzīves stilu un vērtības, kā arī uzaicināt ciemos sev tīkamas personas neklausoties komentārus no vecākiem." Jebkurā gadījumā, ekonomiskie faktori ir galvenais kavēklis šādam solim no jauniešu puses. Viņiem ir izdevīgi parazitēt mammas virtuvē un ietaupīto naudu izmantot pēc sava prāta citām lietām. Principā kopā dzīvošana nav nekas slikts – vecāki noveco, tātad lomas mainās un, ja agrāk par finansiālo pusi rūpējās vecāki, tad tagad to pakāpeniski pārņem bērni. Līdz ar to ir stabilāks ģimenes dzīves līmenis – vecie aprūpēti un iztikšana, kopā liekot naudas līdzekļus labāka.

Mīļā miera vārdā

Psiholoģe Irīna Dēdele skaidro, ka iemeslu tam ir milzum daudz. Piemēram, bērns ir audzis nepilnā ģimenē. Ja tā ir meitene, tad mēdz būt tā, ka viņu ir audzinājusi mamma un vecmāmiņa, kuras arī bijušas vientuļas, un tādējādi sievietei jau no bērnības nav izveidojusies uzticēšanās vīrietim un turklāt arī pārliecība, ka viņu var mīlēt un cienīt. Īpašs gadījums, ar ko bieži nākas saskarties psihologiem – vientuļā māte un dēls. Jo tad uz dēla pleciem gulstas ne tikai atvases atbildība, bet viņš ir vienīgais vīrietis ģimenē ar visām tām izrietošajām norisēm un sekām. Mamma mēdz visos iespējamos veidos demonstrēt, ka bez viņa vienkārši neizdzīvos un netiks galā. Arī tad, ja dēls mēģina veidot savu ģimeni un attiecības, māte var apzināti vai neapzināti likt šķēršļus. Ar laiku vīrietis ir emocionāli tik noguris, ka izvēlas mīļo mieru, samierinoties, ka tā, kā mīl mamma, viņu neviena cita nemīlēs. Tad kādēļ visas pielāgošanās, rēķināšanās ar otru, skaidrošanās, ķīvēšanās?! Izsvītrojam no dzīves visu, kas nepatīk. Tas nekas, ja pie viena tiek anulēts arī kas ļoti būtisks un vērtīgs – mamma taču ir un paliek.

Neveiksminieku ražošana

Prooblēma var rasties arī gluži tradicionālā abu vecāku ģimenē, kurā bērnam ir nemitīgi jāsadzīvo ar vecāku negatīvo ietekmi. "Kam tu tāds būsi vajadzīgs? Neveiksminieks, nevīža, nepraša!" Cilvēkam tad arī nebūs viegli veidot savu ģimeni un dzīvot atsevišķi no vecākiem, jo viņš gluži vienkārši netic, ka viņu kāds spēj mīlēt. Bērnu ietekmē arī nemitīga vecāku konfliktu gaisotne, jo tādējādi viņam ģimene vairs neasociējas ar aizsardzību, atbalstu un rūpēm par otru, bet gan ar strīdiem un nesaskaņām. Arī aiziet no tādiem mūždien konfliktējošiem vecākiem mēdz būt sarežģīti, jo bērns nereti tiek ievilkts šajās neveselīgajās attiecībās.

Mēdz būt gadījumi, kad vecāki paši pretojas bērna pieaugšanai – vecākiem viņš ir vajadzīgs maziņš un blakus, tādēļ neapzināti viņā formē infantilismu. Šis bērns vairs nav spējīgs dzīvot patstāvīgi. Bieži vien bērns ir tas, kurš abus vecākus satur kopā, jo citādi viņi zem viena jumta, visticamāk, nedzīvotu. Un, to saprotot, pieaugušajam bērnam ir bail pamest ģimeni, jo tas var sagraut vecāku kopdzīvi.

Neveiksminieku ražošana

Problēma var rasties arī gluži tradicionālā abu vecāku ģimenē, kurā bērnam ir nemitīgi jāsadzīvo ar vecāku negatīvo ietekmi. "Kam tu tāds būsi vajadzīgs? Neveiksminieks, nevīža, nepraša!" Cilvēkam tad arī nebūs viegli veidot savu ģimeni un dzīvot atsevišķi no vecākiem, jo viņš gluži vienkārši netic, ka viņu kāds spēj mīlēt. Bērnu ietekmē arī nemitīga vecāku konfliktu gaisotne, jo tādējādi viņam ģimene vairs neasociējas ar aizsardzību, atbalstu un rūpēm par otru, bet gan ar strīdiem un nesaskaņām. Arī aiziet no tādiem mūždien konfliktējošiem vecākiem mēdz būt sarežģīti, jo bērns nereti tiek ievilkts šajās neveselīgajās attiecībās.

Mēdz būt gadījumi, kad vecāki paši pretojas bērna pieaugšanai – vecākiem viņš ir vajadzīgs maziņš un blakus, tādēļ neapzināti viņā formē infantilismu. Šis bērns vairs nav spējīgs dzīvot patstāvīgi. Bieži vien bērns ir tas, kurš abus vecākus satur kopā, jo citādi viņi zem viena jumta, visticamāk, nedzīvotu. Un, to saprotot, pieaugušajam bērnam ir bail pamest ģimeni, jo tas var sagraut vecāku kopdzīvi.

Labvēlīgs fons topošam vīrietim

Tātad vēlmi veidot vai neveidot ģimeni ietekmē ne tikai audzināšana, bet arī reālas attiecības ģimenē. Kā radīt optimālu fonu bērna uztverei – kas ir ģimene, ja, piemēram, mamma puiku audzina viena? Irīna Dēdele iesaka parūpēties par vīriešu kompāniju – neliegt tikties ar tēvu, iesaistīt audzināšanā vectētiņu vai brāli, krusttēvu un citus bērnam tuvus stiprā dzimuma pārstāvjus. Tāpat piedāvāt lielāku patstāvību un attiecīgi arī atbildību. Sniedzot iespēju dēlam pieņemt patstāvīgus lēmumus, ievērojot viņa kompetences robežas, kā arī dodot iespējas realizēt savus lēmumus, stiprināsies viņa pašvērtējums. Pieaugušajiem, lai kādā vecumā būtu viņu bērni, ir jābūt savām personiskajām interesēm n hobijiem. Svarīgi – nepadarīt bērnu par savas dzīves jēgu.

Pirmās pieredzes slogs

Jānis Vaišļa uzskata, ka vēlme saglabāt vīrieša statusu psihiski veselam četrdesmitgadīgam vīrietim skaidrojama ar attiecību pieredzi, piemēram, pirmā mīlestība, kas vairākumā gadījumu mēdz būt nelaimīga. Vīrietis emocionāli noslēdzas un spēj uzturēt tikai fiziskas, seksuālas attiecības, kurās nav iesaistītas jūtas, mīlestība.

Daļa vīriešu domā, ka Latvijā nopietnām attiecībām nav piemērotu sieviešu. Ne viens vien iztaujātais vecpuisis minēja negatīvu attiecību un iepazīšanās pieredzi kā galveno iemeslu, kādēļ izvēlējies vecpuiša dzīvi. 38 gadus vecais ventspilnieks Andrejs stāsta, ka ir uzaudzis tradicionālā un mīlošā ģimenē, turpina tēva iesākto biznesu. "Viņas interesē tikai nauda! Kaimiņiene ar mani sāka runāt tikai pēc tam, kad nopirku auto. Un, iepazīstoties internetā, meitenes jau pirmajās vēstulēs diezgan tieši jautā – vai man ir nauda. Jā, ir! To abi ar tēvu esam nopelnījuši, daudz un dikti strādājot. Bet mana mamma iepazinās ar tēvu, kurš tolaik bija trūcīgs students. Pirmos gadus nodzīvoja komunālajā dzīvoklī, atbalstīja viens otru. Un tagad viņiem ir tas, pie kā ilgus gadus ir strādājuši. Bet mūsdienu princesēm visu vajag gatavu un daudz! Un vēl pamanās smīkņāt, ka joprojām dzīvoju ar vecākiem. Bet kā gan citādi – abas noliktavas ir uzceltas piemājas teritorijā, tur notiek visa aktīvā ikdienas darbība. Māja ir liela, kāpēc lai es dzīvotu kaut kur atsevišķi? Visas tik gudras, ka riebjas."

Kādreiz maijā

Nav jau tā, ka kaut kad perspektīvā šie vīrieši nevēlētos stabilas ģimenes un pēcnācējus. Bet tagad taču ir jāizbauda brīvība, kas tik ļoti bieži tiek piesaukta dažādās sadzīviskās anekdotēs un nostāstos par vecpuišu dzīvi. Interneta komentāros vecpuisis Kārlis raksta, ka tās būtu šausmas, ja viņu kāda viltniece pāragri sašņorētu ar laulības saitēm. Tādēļ nevienai neko nesola un arī muļķības nedarot vien rezervē turot kādu prezervatīvu paciņu…

Teksts: Lelde Arāja