Vai aiz apvāršņa patiesi ir kaut kas labāks?
Pēdējā laikā pieķēru sevi, ka nevaru izdomāt - nu ko vēl lai izdaru tādu, kas mani aizrauj un interesē!? Kamēr darbdienas dunā rosos ar ikdienas pienākumiem, man ir labi un darbojos ar prieku, taču tad pienāk brīdis, kad kolēģi aiziet mājās, bet es... Ko lai šovakar daru?
It kā vienmēr spēju izdomāt kādu aktivitāti - aiziet uz kino, satikt draugu vai draudzeni, apmeklēt teātri, palasīt grāmatu, uzcept kūku, bet tomēr visu laiku nepamet sajūta, ka gribētos kaut ko spilgtāku, kaut ko vairāk...
Objektīvi raugoties, dzīve šķiet piepildīta, bet iekšēji pārņem sajūta, ka aiz apvāršņa ir kaut kas interesantāks. "Aprakstītā sajūta visdrīzāk liecina par kādu iekšēju trauksmi. Ja iekšēji ir apmierinājuma sajūta, tad mūsos valda miers. Ja ir sajūta, ka nemitīgi kāds urda un nav līdz galam piepildījuma, tad runa šai situācijā varētu būt par kādu iekšēju trauksmi," stāsta psihoterapeite Diāna Lapsa. Tai pašā laikā vērts atcerēties, ka tikai daļai cilvēku ir lielas un spēcīgas kaislības, kas izpaužas hobijos, piemēram, viņi ir kaislīgi slēpotāji, šaha spēlētāji, dejotāji, bet otrai daļai cilvēku šī patika ir mērenāka. No cilvēka rakstura tipa un domāšanas ieraduma ir atkarīgs tas, par cik lielām lietām mēs spējam priecāties. Viens no sirds spēj priecāties par skaistām samtenēm puķudobē un salaboto gludekli, bet citam vajag lielus iespaidus.
Esmu domājusi par to, vai šī sajūta ir vienkārši ieraduma domāšanas veids, vai tomēr kaut kādā veidā liecina, ka iekšēji emocionāli dzīvē kaut kā nepietiek. Psihoterapeite Aelita Vagale skaidro, ka šī situācija parāda cilvēka attīstības krīzi. "Tā atklāj, ka tas, kas cilvēka dzīvē bijis līdz šim, šobrīd vairs nav pietiekami, lai kvalitatīvi dzīvotu tālāk. Pa vecam vairs nevar un pa jaunam vēl nemāk." Izrādās, ka šādas krīzes mūsu dzīves laikā notiek vismaz astoņas reizes.
Minēsim piemēru: mazs bērniņš līdz šim rāpojis un vienā brīdī vienkārši grib saskatīt pasauli no cita skatupunkta. Viņš mēģina piecelties, jo ierasto vidi ir jau iepazinis, tā pat ir apnikusi un viņam ir garlaicīgi. Mazais mēģina piecelties. Ja fiziskās spējas ir pietiekamas un mazulis spēj noturēties kājās, viņš pieceļas. Visdrīzāk viņš pāris reižu nokritīs, bet tie pāris kritieni (kaut arī sāpīgi) neatsver to gandarījumu, kas iegūts, ieraugot jauno un nebijušo. Un paskatīsimies uz šo piemēru no sajūtu līmeņa: cilvēkam ir labi iekārtota māja, patīkams un interesants darbs, mīloša ģimene, kura viņu saprot, bet tad vienā brīdī cilvēks atskārš, ka dzīvē viss ir ierasti un nav nekādu izaicinājumu. Šādā situācijā bieži vien cilvēks, kaut arī uz brīdi zaudējot drošības sajūtu, izlemj kaut ko mainīt, piemēram, paņem kredītu un uzsāk mācības vai iestājas dzīvnieku aizsardzības organizācijā, vai uzsāk jaunu hobiju - gleznošanu. "Ja cilvēks atrod konkrētu darbību, kas tajā brīdī viņam ir svarīga, tad šī sajūta, ka kaut kas nav līdz galam labi, mazinās," norāda Vagale. Tātad neapmierinājuma sajūta nav tikai iedomas, bet tā ir vajadzība pēc kaut kā. "Trauksme vienmēr ir klātesoša tajos brīžos, kad ir attīstības krīze vai vajadzība pēc attīstības."
Formulēt uzdevumu
Pirmais izaicinājums ir viena gada vecumā. Līdz tam bērns jūtas droši, jo mamma viņu sargā, bet viena gada vecumā mazulis pirmo reizi uzdrošinās kaut ko darīt patstāvīgi. Divu gadu vecumā viņš atdalās no vecākiem un dara lietas, kas patīk viņam pašam. Trīs līdz piecu gadu vecumā viņš ierauga, ka apkārt ir arī citi bērni, un viņam ir interesanti ar tiem spēlēties. Septiņu gadu vecumā bērns aiziet uz skolu, un vecāki viņam vairs nav vienīgā autoritāte, jo arī skolotāja kļuvusi par autoritāti. Trīsdesmit gadu vecumā cilvēkam svarīga iniciatīva, radošums un karjeras mērķi. Savukārt četrdesmit gados cilvēks atskatās un domā: vai man paticis, kā es dzīvoju līdz šim. Iepriekš aprakstītie piemēri parāda, ka katrā vecumā cilvēkam ir noteikti uzdevumi, kas viņam jārealizē. "Ja šo uzdevumu nerealizē un nenoformulē, rodas neapmierinātība," attīstības krīzes mehānismu skaidro Aelita Vagale. Taču - nevar piepildīt uzdevumu, ja to nenoformulē: "Man jāsaprot, ko man vajag."
Neapmierinātās vajadzības katrā vecumā ir mazliet citādākas. "Ja es konkrēto vajadzību nerealizēju, tad veidojas neapmierinātība, kas aizved pie nākamā. Tad vairs nepiepriecina darbs, sāk nepatikt matu krāsa, gribas radikālas pārmaiņas it visā. Protams, uz kādu brīdi ārējās izmaiņas palīdz, bet bieži vien šī sajūta ir cilvēka iekšējās krīzes ārējās izpausmes," skaidro psihoterapeite.
Radošums un nepiepildītie sapņi
Trīsdesmit gados spēcīga vajadzība ir būt radošam. "Tas nozīmē - cilvēkam ir svarīgi radīt kaut ko jaunu." Bieži vien tas vainagojas ar jaunu hobiju, piemēram, rožu selekcionēšanu, vai arī ierastajā darba vidē mainot kādu ierasto darbību. Protams, ir nerealizētie sapņi, kurus dažādu iemeslu – laika trūkuma, finanšu resursu, ģimenes dzīves u.c. - dēļ nevaram realizēt. Tomēr būtu labi mēģināt atrast veidu, kā situāciju nevaru pārvērst par varu, realizējot kaut nelielu daļiņu sapņa.
"Radošums šajā attīstības krīzes kontekstā patiesībā ir spējas un enerģijas, ko cilvēks neliek lietā, bet ko viņš varētu virzīt gultnē, kas rada gandarījumu," skaidro Aelita. "Destruktīvie veidi, kā cilvēki mēdz trauksmi apspiest, ir alkohola dzeršana, pārmērīga ēšana, ilga gulēšana. Jā, šīs darbības uz laiku mazina trauksmi, taču cilvēks neko jaunu nerada."
Psihoterapeite norāda, ka, nerealizējot vajadzību pēc radošuma, ar laiku radošā enerģija patiešām apsīkst un var sākt izpausties depresīvos veidos.
"Attīstības krīzi pavada trauksme, un trauksmes stāvoklī cilvēkam pastiprināti fizioloģiski izdalās stresa hormons. Ja tas notiek ilgstoši, var iedzīvoties nomāktības periodos, kad ir uzrāvieni, kam tūlīt pat seko lejupslīde. Patiesībā depresija ir tādas apspiestas dusmas par to, ka kaut kas nenotiek tā, kā vēlos." Tāpēc ir tik svarīgi sev formulēt, "kādu savu vajadzību es nerealizēju", jo tā ir izeja, kā no šīs nomāktības un nepiepildījuma sajūtas izrauties un justies labi. Taču nekādā gadījumā šādā situācijā nevajag meklēt vainīgo, jo šāda pieeja ir destruktīva un neko nemaina. Vēlos gan piebilst, ka jārēķinās - paies ilgāks laiks, kad krīze pāries. Lai gan parasti mēs gribam jau nākamajā dienā justies labi, tomēr tas var prasīt kādu laiku. Un mums izdosies ieraudzīt to, kas šķita tik burvīgs aiz apvāršņa...
Informāciju sagatavoja "Aptiekāra žurnāls"
Foto: Stock.XCHNG
