Nepieciešamas regulāras pārbaudes

"Acis ir tikai divas, un tās ir vajadzīgas visam mūžam" – tā mums studiju laikā mācīja profesori. Tāpēc par bērna veselām acīm vecākiem jādomā jau pirms bērna piedzimšanas, sevišķi māmiņām grūtniecības periodā, atsakoties no smēķēšanas, alkohola, narkotiku, stipri iedarbīgu zāļu lietošanas. Jo agrīnākā grūtniecības laikā uz bērnu iedarbojas kāds kaitīgs faktors, jo smagākas acu iedzimtās izmaiņas

Ja bērniņš piedzimis laikā ar normālu svaru, normālās dzemdībās, bez redzamām acu patoloģijas izpausmēm, pirmā plānveida acu ārsta apskate jāveic 1 gada vecumā.

Ja bērnam drīz pēc dzimšanas konstatē iedzimtas plakstiņu anomālijas, plakstiņu noslīdējumus, ļoti lielas radzenes, pelēkas zīlītes, ilgstošāku acu strutošanu un asarošanu, kas nelabojas, lietojot parastos pretiekaisuma līdzekļus, tad jāiesaka acu ārsta konsultācija. Tikai speciālists izlems, vai jāpārbauda asaru ceļu caurlaidība, vai bērns jāizmeklē uz iedzimtu kataraktu vai glaukomu, jo šīs saslimšanas jāārstē agrīnā – dažu mēnešu vecumā.

Tūliņ pēc dzimšanas un bieži acu ārstam jāpārbauda neiznēsātie bērni ar zemu dzimšanas svaru (mazāku par 1500 g), jo šādiem bērniem var būt un var progresēt neiznēsāto bērnu retinopātija. Tos jaundzimušos, kuri tiek ārstēti neonatoloģijas nodaļās, acu ārsts jāpārbauda tik bieži, cik tas ir nepieciešams, lai savlaicīgi veiktu ārstēšanu (tīklenes lāzerkoagulāciju, bet smagākos gadījumos arī sklēras operācijas sakarā ar tīklenes atlobīšanos). Ambulatorajiem pacientiem katru nākošo apskates laiku noteiks pats acu ārsts. Neiznēsāto bērnu retinopātija (retinopathia prematurorum) ir nopietna saslimšana, kas apdraud bērna redzi nākotnē, par to droši vien jārunā sīkāk atsevišķā rakstā.

Ko tad var izmeklēt un konstatēt bērnam 1 gada vecumā? Vispirms – iepriekš neizārstētas acu iekaisuma saslimšanas. Otrkārt – var novērtēt acu ābolu stāvokli – vai nav šķielēšanas, vai acis brīvi kustas visos virzienos, vai seko, pārbaudot konverģenci. Tad arī obligāti jāpaplašina zīlītes ar cikloplēģijas līdzekļiem, lai varētu noteikt refrakcijas jeb staru laušanas (tālredzības, tuvredzības, astigmātisma) lielumu un kārtīgi apskatīt acu dibenu, t.i., novērtēt redzes nerva, tīklenes un tīklenes asinsvadu stāvokli. Vecākiem no zīlīšu paplašināšanas nav jābaidās, jo mazu bērnu pie šaurām zīlītēm acu ārstam apskatīt pilnvērtīgi nav iespējams.

Nākošā acu ārsta apskate jāizdara 3 gadu vecumā, kad bērns jau runā, pazīst attēlus (pēdējā laikā gadās arī, ka pazīst burtus un ciparus) un pats pastāsta, cik daudz redz.   Ja redzes asums ir pazemināts, meklē tam iemeslu – vai ir refrakcijas anomālijas, vai kādas iekaisuma vai perēkļu izmaiņas tīklenē, vai apduļķojumi dzidrajās vidēs.

Vēl obligāta acu ārsta apskates reize būs 6-7 gadu vecumā, bērnam sākot iet skolā. Tad pārbauda redzes asumu, atrod iepriekš nekonstatētu ambliopiju (vājredzību), acu ābolu izmaiņas, kas radušās acu iekaisumu vai traumu rezultātā. Ja nepieciešams, nozīmē atbilstošu terapiju.

Līdz šim plānveida acu ārstu konsultācijām bijis nepieciešams ģimenes ārsta vai pediatra nosūtījums. Akūtu saslimšanu vai traumu gadījumos neatliekamo palīdzību bērniem sniedz rajonu poliklīniku acu ārsti, Bērnu redzes aizsardzības centra ārsti darba dienās, bet naktīs un brīvdienās – neatliekamās palīdzības oftalmologs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā, Vienības gatvē 45 (21. nodaļā).

Uzsākot skolas gaitas, ar katru gadu palielinās redzes slodze, strādājot tuvumā. Tā ir lasīšana, rakstīšana, zīmēšana, rasēšana, rokdarbi, darbs ar datoru u.c. Tādēļ, lai būtu skaidrība par bērna redzes funkcijām, skolas vecumā redzes pārbaude jāveic vismaz reizi gadā. Skolās to parasti izdara medicīniskais personāls. Ja kādam bērnam konstatē pazeminātu redzi, iesaka vecākiem bērnu aizvest pie acu ārsta. Ja skolā redzes pārbaude nenotiek, ja bērns sūdzas par redzes pasliktināšanos, kā arī straujākas augšanas periodā vecākiem jāved  bērnuu pie acu ārsta 1 reizi gadā (patreiz – ar ģimenes ārsta nosūtījumu).

Redzes pazemināšanās bērniem visbiežāk saistās ar refrakcijas  anomālijām. Tās ir gaismas staru laušanas īpatnības acīs – tālredzība (hypermetropia), tuvredzība (myopia), astigmatisms jeb nevienāds staru laušanas stiprums pa dažādām asīm vienā acī. Šādos gadījumos redzi cenšas uzlabot ar atbilstoša stipruma briļļu lēcām, lielākiem bērniem arī nozīmējot kontaktlēcas.

Ja brilles bērnam redzi neuzlabo vai uzlabo daļēji, to sauc par ambliopiju jeb vājredzību. To ārstē, pastāvīgi nēsājot brilles, labāk redzošās acs briļļu stiklu aizlīmējot ar īpašiem oklūderiem (tie nopērkami optikas veikalos), tā piespiežot vairāk skatīties un strādāt vājāk redzošo jeb slinko aci. Oklūzijas ilgumu nozīmē acu ārsts.

Bērnudārza vecuma bērniem ieteicams apmeklēt specializētos acu bērnu dārzus (Rīgā  - 158. un 204. b/d) vai specializētās acu grupiņas parastajos bērnu dārzos ( piem., Jūrmalā b/d Saulīte). Bērniem, kas ārstējas no ambliopijas ambulatoros apstākļos, jāapmeklē acu ārsts tik bieži, cik tas ir nozīmēts, parasti  2–3 reizes gadā.

 Biežākās acu saslimšanas bērnu vecumā

Redzes orgāns sastāv no acs ābola ar tā daudzajiem apvalkiem un dzidrajām vidēm un acs piedēkļiem – plakstiem, asaru orgāniem, acs ābola ārējiem muskuļiem. Ikviena saslimšana var skart jebkuru  no nosauktajām vietām.

IEKAISUMI –  visbiežāk skar acs ābola un plakstu gļotādu.  Tie ir dažādu izsaucēju izraisītie konjunktivīti (bakteriālie, vīrusu, alerģiskie). Plakstiņu ādas iekaisumi – blefarīti, radzenes iekaisumi – keratīti, varavīksnenes, asinsvadu apvalka iekaisumi – irīti,  iridociklīti, horioidīti, arī tīklenes iekaisumi – retinīti. Skropstu maisiņu strutainie iekaisumi – mieža graudi, abscesi, flegmonas plakstiņu dziļākajos audos. Asaru dziedzeru iekaisumi ir dakrioadenīti, asaru maisiņu iekaisumi – dakriocistīti.

Pie strutainiem deguna blakusdobumu iekaisumiem (sevišķi etmoidītiem) strutas var izlauzties orbītas dobuma aizmugurējās daļās, izsaucot smagu vispārējo stāvokli ar augstu ķermeņa temperatūru, acs ābola izspīlējumu uz priekšu un sāniem, plakstu tūsku, konjunktīvas hemozi. Šādu stāvokli sauc par orbitocelulītu, un šos  slimniekus ārstē stacionārā LOR nodaļā, sadarbojoties ar acu ārstiem.

IEDZIMTĀS  ACU SASLIMŠANAS – jau minētās plakstiņu patoloģijas (koloboma, ptoze), radzeņu apduļķojumi (leikomas, distrofijas), iedzimti lēcu apduļķojumi (kataraktas), iedzimtas glaukomas, kam raksturīga liela, tūskaina radzene diametrā virs 11,5 mm, paaugstināts intraokulārais spiediens, dziļa priekšējā kamera, atrofisks redzes nerva disks.

Iedzimtās kataraktas un glaukomas jādiagnosticē agrīni un jāārstē ķirurģiski jau pirmajos dzīves mēnešos, lai zemas redzes spējas dēļ neveidotos tādas komplikācijas kā nistagms un šķielēšana.

JAUNVEIDOJUMI – labdabīgi, ļaundabīgi – var skart jebkuru no acs struktūrām.

Tie var būt gan plakstiņu ādā, gan skrimšļos (krusas graudi), konjunktīvā un radzenē (cistas un dermoidi), tīklenē (retinoblastomas), orbītās – hemangiomas, limfangiomas, rabdomiosarkomas, redzes nerva gliomas, asaru dziedzera adenomas.

Nedaudz par retinoblastomu – ļaundabīgu tīklenes bezpigmenta audzēju, kuru uzskata par iedzimtu jaunveidojumu, jo tas attīstās jau intrauterīnajā periodā un var būt sastopams agrīni – no jaundzimušo vecuma līdz 9–10 gadu vecumam. Šī saslimšana var būt vienpusēja un abpusēja. Nereti to konstatē, kad vecāki tumsā bērnam ievēro dzeltenīgu zīlītes spīdumu (leikokorija jeb kaķa acs), šķielēšanu vai kairinājumu sekundārās glaukomas dēļ. Šādi bērni nekavējoties jāsūta pie acu ārsta, stacionārā jāizdara izmeklēšana un ārstēšana (acs ābola enukleācija lielu audzēju gadījumos, ķimio- vai staru terapija nelieliem audzējiem).

ŠĶIELĒŠANA ir stāvoklis, kad viena vai pārmaiņus abas acis novirzās no centrālās redzes ass. Šķielēšana var būt uz iekšu (ezotropija), uz āru (ekzotropija), uz augšu (hipertropija), uz leju (hipotropija) atkarībā no procesā iesaistītajiem acs ābola ārējiem muskuļiem (pavisam to ir seši, 4 taisnie un 2 slīpie muskuļi). Šķielēšana nav tikai kosmētiska nelaime, tā rodas vai nu refrakcijas anomāliju, vai vājredzības dēļ. Tad tā ir sadraudzības šķielēšana, un acu ābolu kustības ir iespējamas visos virzienos pilnā apjomā. Ir arī paralītiskā šķielēšana, kad acu ābolu kustības ir ierobežotas vai neiespējamas paralizētā muskuļa virzienā (tas biežāk saistās ar III, IV, VI kustību nervu bojājumiem).

Tā sauktā sekundārā šķielēšana rodas orbītas iekaisumu vai jaunveidojumu dēļ, kas nobīda acs ābolu vienā vai otrā virzienā un traucē kustības patoloģiskā procesa virzienā.

Visi šie pacienti jākonsultē un jāārstē acu ārstam.

TRAUMAS var skart acs ābolu un arī tā piedēkļus. Tie ir sasitumi – kontūzijas, apdegumi (termiski, ķīmiski, staru), ievainojumi – neperforējoši, perforējoši  (ar un bez svešķermeņiem). Visi acu traumas ieguvušie bērni steidzīgi jānogādā pie acu ārsta, vienīgi bērniem ar ķīmiskiem acu apdegumiem neatliekami jāizdara acu skalošana kaut vai ar krāna ūdeni.

Noslēgumā pāris vārdu par acu izmaiņām pie citām organisma saslimšanām. Visbiežāk acu ārstu konsultācijas nepieciešamas neiroloģiski un neiroķirurģiski ārstējamiem bērniem ar galvas kausa traumām, smadzeņu vai to apvalku iekaisuma rakstura saslimšanām. Tad svarīga ne tikai acu priekšējo daļu apskate, bet acu dibena izmeklēšana, lai noteiktu redzes nerva, asinsvadu un tīklenes stāvokli. Svarīga šī izmeklēšana ir arī pacientiem ar hipertoniju, endokrīnām un kardioloģiskām  saslimšanām. Nereti smagas acu iekaisuma izmaiņas rodas bērniem ar nespecifisko reimatoīdo artrītu; šādi bērni jāizmeklē biomikroskopiski un, protams, ar paplašinātām zīlītēm.

Marija Krūmiņa acu ārste LAAC