Aborta meitenes
Divas līnijas. Jūtu, kā sirds sāk pukstēt straujāk. Pēc sekundes galvā sāk rasties miljons scenāriju par to, ko darīt tālāk. Kā būt?
Sāksim ar faktiem. Pirmkārt, es esmu viena. Man nav, ar ko kopīgi uzņemties atbildību par šīm divām līnijām, kas pārliecinoši lūkojas man acīs. Otrkārt, es neesmu tam gatava, jo esmu viena, jo neesmu tikusi galā pati ar sevi. Treškārt, man ir jābūt skaidram plānam, ko darīt.
Kopā ar savām pārdomām veicu pāris goda apļu pa savu 44 kvadrātmetrus lielo dzīvokli. Uz vannasistabu gan neeju, jo tur šobrīd nav nekā cita kā divas līnijas.
Ok. Pirmais solis. Zvanu labākajai draudzenei. Stāstu viņai visu garo stāstu, kā es gāju uz Drogām pirkt tualetes papīru un sporta pēc paķēru testu, jo zinu, ka pirms pāris nedēļām man bija sekss bez izsargāšanās ar cilvēku, par kuru domāju, ka viņš būs ar mani ilgāk par trim mēnešiem. Biju pārliecināta, ka viss būs kārtībā, tāpēc tieši nedēļu pirms šā notikuma beidzu lietot kontracepciju. Bet tagad man ir divas līnijas, un es esmu viena.
Pēc šāda izklāsta dzirdu nopūtu. Bet ne vilšanos manī. Drīzāk vilšanos cilvēcē un tajā otrā, ar kuru kopā radīju šo situāciju. Īsā saruna liek noprast, ka viss vēl ir salīdzinoši agri. Tas ir labi. Runājam par opcijām, un viņa iesaka sazvanīties ar ginekoloģi, lai plāns būtu pēc iespējas labāks un drošāks manai veselībai. Sacīts – darīts. Signāls skan, bet mana ginekoloģe neceļ klausuli.
Pa to laiku atkal izeju cauri visām iespējamām stāsta versijām, un man rodas jauns jautājums: vai man viņam vispār kaut ko teikt? Viņam, kurš pirms nedēļas atstāja mani tukšā dzīvoklī, liekot uzklausīt visrūgtākos vārdus par sevi. Nē! Negribu. Jo zinu – ja viņam pateikšu, saņemšu vēl dziļāku dūrienu sirdī un mugurā. Un sadomazohisms, kad tuvojas trīsdesmitā dzimšanas diena, ir tikpat “kārdinošs” kā trends biksēm ar zemo jostasvietu – nevienam nevajadzīgs, neērts un kaut kas, no kā esmu izaugusi. Joprojām riņķoju pa dzīvokli un gaidu ārstes zvanu. Tad sāku domāt, kam man šo pastāstīt, jo saprotu, ka negribu to turēt kā lielāko pasaules noslēpumu, nobāztu prāta tumšākajā stūrī. Kaut arī situāciju varētu klasificēt kā delikātu, tas nenozīmē, ka neatradīsies kāds, kurš tam nebūtu gājis cauri. Vienā vai otrā pusē. Atliek tikai pajautāt, lai uzsāktu sarunu. Kā savas uzticības personas izvēlos otru labāko draudzeni un tuvāko kolēģi, kuras mani jau no laika gala ir stutējušas brīžos, kad liekas, ka zeme zem kājām drūp.
“Tu izklausies tik mierīga,” saka mana kolēģe. Kas man liekas interesanti, jo iekšēji jūtu sajūtu, kas varētu tikt pielīdzināma vatei – slāpēta un tukša. “Jā, jo man liekas, ka nav jau daudz variantu, kas notiks tālāk.” Ar to domājot, ka labākais lēmums man ir nospiest stopkrānu šai situācijai. Tad kārtīgi izrunājam notikumu gaitu, un viņa ir pirmā, kas man uzdod jautājumu: bet varbūt tomēr ir vērts apsvērt otru opciju? Tu arī neesi tik jauna, un varbūt šī ir tava iespēja?
Nē. Es negribu būt saistīta ar to otru mūžam. Es negribu audzināt cilvēku viena. Nē, nē, nē.
“Labi, es tevi saprotu.”
Mana otra labākā draudzene pēc jaunumu paziņošanas sāk raudāt. Te gan dzirdu vilšanos par savu lēmumu. Taču, neskatoties uz savām personīgajām emocijām, viņa mani atbalsta un jokojot pat piedāvā nākt līdzi, kad ironizēju, ka gribu sasist tā otra mašīnu ar beisbola nūju. Bet, kad prasu, vai man viņam kaut ko teikt, viņa atbild: “Kāda jēga? Tas tāpat neko nemainīs.”
Beidzot saņemu zvanu no savas ārstes. Stundu vēlāk. Liekas, ka ir pagājusi mūžība.
“Apsveicu!” viņa man saka pēc fakta uzklausīšanas. Es par šo frāzi nedaudz nobolu acis, jo neredzu tur vispār nekādu iemeslu apsveikumam. “Es gribu atbrīvoties no šīs situācijas,” pārliecinoši paziņoju ārstei. Viņa gan man mierīgi iesaka, ka no sākuma tomēr tas jāpaziņo tam otram, jo šis bija mūsu abu kopdarbs un, iespējams, mainīs viņa skatījumu uz mūsu izirušajām attiecībām. Te nu ir mana kārta dziļi nopūsties. Jo es zinu viņu. Viņš vienmēr izvēlēsies sevi. Tāpēc bērns nebūs arguments mēģināt savākt savas problēmas. Bet labi. Piekrītu aprunāties un uzaicinu viņu ierasties pie sevis. Pēc kāda brīža viņš man raksta, ka ir klāt. Dodos lejā viņu satikt un paziņot jaunumus. Tāda sajūta, it kā es dotos uz ešafotu.
“Ko tu dirs?” – viņš to pasaka trīs reizes. Es tikmēr skatos uz priekšā esošo ielu un jūtu, ka mašīnā smird pēc cigaretēm. Īsti daiļrunīgāks viņš tā arī nekļūst. Mūsu saruna ilgst piecas minūtes, kurās viņš piekrīt daļēji finansēt mūsu kļūdu labojumu. Un es esmu pateicīga par to. Ar to arī beidzas šī komunikācija. Šoreiz pavisam un uz mūžu. Jo dienās, kas seko, nesaņemu nevienu jautājumu: “Kā tu jūties?” vai “Vai es varu tev kā palīdzēt?” Ir tikai necilvēcīgi vienaldzīgs klusums. Pēc šī visa man beidzot kļūst skumji, jo zinu, ka es rīkotos un domātu citādi, ja mēs joprojām būtu kopā. Ka mēs vēl pirms trim mēnešiem runājām, ka varētu veidot ģimeni kopā. Te nu gan akmens manā dārziņā un visi psihologu spriedumi par projicēšanām un ekspektācijām.
Labi. Tagad nav laika gremdēties domās par to, kā būtu, ja būtu. Ir jātiek galā ar faktiem. Es esmu viena, un man ir divas līnijas. Nākamās dienas paiet, kārtojot formalitātes, ejot cauri "to do" sarakstiem, plānojot dienu, kad tas notiks.
Kamēr gaidu, kad paies manas 72 stundas, sazinos ar meiteni, kura ir gājusi šim cauri, un viņa mani padziļināti iepazīstina ar šo pieredzi. Neizklausās traki. Nešķiet patīkami, bet negaidīju arī, ka tas būs viegli. Pienāk diena, kad jābrauc uz slimnīcu. Kopumā man slimnīcas dienas stacionārā jāpavada pāris stundu vienā dienā pēc pirmās zāļu devas iedzeršanas un pēc 48 stundām jāatgriežas, lai ieņemtu nākamo zāļu devu, kas nodrošina pašu procesu. Slimnīcas darbinieki ir ļoti laipni. Bieži ienāk pie manis un pārbauda, vai viss kārtībā. Pēc pirmās tabletes nejūtu nekādas izmaiņas, tāpēc ātri vien dodos mājās. Otrā tablešu porcija tiek ievadīta makstī. Un tad sākas.
Atceros ļoti stipras sāpes līdzīgi kā trakākajās mēnešreizēs. Gulēju saritinājusies čokuriņā un gaidīju, kad tās pāries. Jutu arī, ka man ir drudzis, jo nepārtraukti trīcēju. Kad iedzēru pretsāpju zāles, kļuva vieglāk. Pēc trim stundām kā varone pati aizgādāju sevi mājās no slimnīcas. Nogurusi, bet atvieglota.
Pagāja nedēļa, taču spēcīgā asiņošana tā arī nesākās. Domāju, ka tas, iespējams, tāpēc, ka viss notika jau pirmajā dienā. Nepareizi. Nedēļu pēc manas otrās procedūras devos komandējumā ar lidmašīnu. Nezinu, kas īsti notrigeroja manu organismu, bet pēc šā lidojuma no manis sāka gāzties ārā asiņu jūra. Protams, sākās panika. Es biju citā valstī ļoti svarīgās darba darīšanās, un notika šis. Fuck my life. Mēģināju nomierināties, biju ciešā saziņā ar savu ārsti. Lūdzu Dievu, lai viss ir labi (kas man ir augstākā izmisuma pazīme, jo pie Dieva bieži nevēršos). Un beidzot manī radās lielais jautājums: kāpēc man šim jāiet cauri vienai? Neviens nav pelnījis to piedzīvot vientulībā. Zinot, ka vienīgais, kas var palīdzēt, esi tu pati. Protams, maģiski nevaru sev uzburt atbalsta personu, bet šajā brīdī tik ļoti gribējās, lai kāds mani izglābj un pasaka, ka viss būs labi. Taču biju tikai es. Man palaimējās. Asiņošana norimās, un nebija nepieciešams doties uz slimnīcu. Jutos kā par mata tiesu izbēgusi no kaut kā briesmīga. Viss bija labi. Biju vesela un varēju dzīvot tālāk.
Vai pamanīji, ka es visu laiku izvairos no vārda “aborts”? Tas ir vārds, kas šķietami nav patīkams ne acīm, ne ausīm. Tas ir vārds, kas izraisa kaunu un, iespējams, pat bailes. Es nebiju plānojusi, ka man jebkad būs jāiet tam cauri, jo ļoti labi zinu, kas ir sekss un kā strādā kontracepcija. Bet te nu es esmu.
Šajā periodā sāku prātot par citām meitenēm, kuras bijušas manā situācijā, bet kurām nav tik spēcīga atbalsta no draugiem un tāda finansiālā stāvokļa, lai varētu atļauties pārtraukt grūtniecību. Cik ļoti daudzreiz sliktāk tas ir par situāciju, kurā biju es.
Pirmais, kas nāk prātā, ir ASV notikušās likuma izmaiņas, kur valsts Augstākā tiesa atcēla 50 gadu seno Roe v. Wade spriedumu, kas valstī legalizēja abortus. Tas nozīmē, ka ASV miljoniem cilvēku zaudēs pieeju abortiem. Un nav pat tik tālu jāmeklē – 2022. gadā arī Latvijā tika izskatīts šis jautājums, proti, atļaut vai aizliegt. Jā, mēs visi pieļaujam kļūdas, bet vai par šo kļūdu sieviete būtu jāsoda visu atlikušo mūžu?
Mūsu sabiedrībai ir jāsaņemas un jāsaprot, par kurām lietām ir vērts saglabāt aizspriedumus, bet kurām ir vienkārši jāļauj notikt, ja tas pozitīvi ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti. Un te es runāju ne tikai par sievietēm, bet arī par viņu nedzimušajiem bērniem, kuri ir pelnījuši mīlošas ģimenes, kas viņiem vēl tikai to labāko. Un arī sievietēm, kuras sastopas ar nevēlamu grūtniecību, ir jāsaņem drosme uzsākt sarunu ar cilvēkiem, kuriem var uzticēties, lai saprastu, kas ir labākais plāns tavai nākotnei.
Un visbeidzot – arī Latvijai ir jāsaņemas, palīdzot finansēt abortus sievietēm, kuras to nevar atļauties. Neviena ģimenes atbalsta stipendija nespēs glābt to tumšo nākotni, ar kuru var saskarties negribēts bērns. Tāpēc ir jādomā un jāiestājas par efektīviem risinājumiem, kur visas iesaistītās puses dienas beigās var saukt par uzvarētājām. Ko es ar šo visu gribu pateikt? Tu neesi viena. Ir simtiem sieviešu, kas ir piedzīvojušas šo pašu. Un mēs esam stipras. Izvēloties labāku nākotni sev. Un, ja tu šo lasi, ejot cauri procesam, zini, ka es esmu ar tevi. Domās samīļoju un saku, ka būs labi. Ka šis ir pareizais lēmums. Ka nekas nav jānožēlo. Jo neviens cits nezina, ko nozīmē iet cauri. Tikai mēs pašas.
Iespējams, mana pieredze nebūtu tāda, kāda tā bija, ja man nebūtu apkārtējo sieviešu atbalsta. Viņas ir mana aborta meitenes, un šī ir mana mīlestības vēstule viņām. Rakstīta pateicībā par uzklausīšanu, atbalstu, apskāvieniem, regulāriem “Kā tu jūties?” jautājumiem, sildošām vakariņām, labiem vārdiem, jokiem un pārliecību, ka dzīve nebeidzas, tā tikai sākas. Tāpēc es no sirds lūdzu – runāsim vairāk par abortiem! Lai mēs zinātu vairāk, saprastu vairāk un varētu palīdzēt. Mēs esam viena otrai, lai celtu un dotu labo brīžos, kad acīs raugās divas līnijas. Gan tās, kuras ir patiesi gaidītas, gan tās, kuru parādīšanos mēs pēc iespējas ātrāk vēlamies izdzēst no dzīves. Jo mums ir palaimējies izvēlēties to, kā mēs gribam dzīvot tālāk. Un tas jau ir kaut kas.
Raksta autore – Kristīne Kalvāne
Visus rakstus lasi I'mperfekt Ziema 2023.
