8 pazīmes, kas liecina par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) uzskatāms par attīstības īpatnību, kas dažādu faktoru ietekmē piemeklē aptuveni 5-7% bērnu. Vairāk nekā trešdaļai UDHS simptomi saglabājas arī, sasniedzot pieaugušā vecumu.
UDHS fizioloģiskais cēlonis visbiežāk meklējams dažādās grūtniecības laika vai dzemdību traumās, ģenētikā vai psihotraumatiskos apstākļos ģimenes lokā. Atsevišķa smadzeņu daļa bērnam nobriest novēloti, kā rezultātā novērojami uzvedības traucējumi, grūtības koncentrēties un pastāvīgs nemiers. Visbiežāk UDHS traucējumi izpaužas arī pusaudža gados, savukārt trešdaļai tie turpinās arī pēc 25 gadu vecuma. Aptuveni 30% cilvēku UDHS pāriet spontāni.
Neskatoties uz to, ka sindroms būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti un ikdienu, tas nereti tā arī netiek diagnosticēts. Arī pazīmes nav viennozīmīgas un nespēj skaidri norādīt uz UDHS – speciālisti uzsver, ka sindroms nereti tiek maldīgi piedēvēts arī citu psiholoģisku problēmu gadījumā. Pilnvērtīgu diagnozi un atbilstošu ārstēšanu spēs nozīmēt tikai neirologs vai klīniskais psihologs.
Nespēja koncentrēties
Cilvēkam, kam ir UDHS, novērojamas grūtības ilgstoši koncentrēties uz paveicamo darbu vai otra cilvēka teikto. Viņa uzmanību novērš dažādi sīkumi, blakus trokšņi vai paša domas.
Nemiers
Bērni ar UDHS ne mirkli nespēj nosēdēt mierā, skrien un lec, pastāvīgi atrodas nemitīgā kustībā. Pieaugušie ir spiesti ievērot sociālās normas, taču nemiers saglabājas, radot nervozitāti un trauksmes sajūtu. Viņi teju nekad nav pilnīgi atslābinājušies un, pat sēžot uz vietas, dīdās, maina pozīciju un atrašanās vietu.
Tieksme pēc asām izjūtām
Cilvēkam ar UDHS nepieciešama pastāvīga stimulācija, tāpēc viņi ir tendēti uz darbībām, kas sniedz adrenalīnu. Viņi var nodoties ekstrēmiem sporta veidiem, azartspēlēm, ievērojami pārsniegt ātrumu, braucot ar auto, vai iesaistīties ārlaulības sakaros, tādējādi apdraudot ne tikai savu karjeru un attiecības, bet pat dzīvību.
Attiecību problēmas
UDHS nereti tiek uztverta kā egocentriska uzvedība, tādējādi radot problēmas saskarsmē ar apkārtējiem. Cilvēks spēj būt izteikti nevērīgs un paviršs, viņa uzmanību viegli novērst, viņš nelabprāt risina konfliktus, un ierastās situācijas viņu drīz vien sāk garlaikot.
Aizkaitināmība
Būdams nervozs un viegli aizkaitināms, cilvēks ar UDHS spēj ātri sadusmoties par sīkumiem un tikpat veikli atkal nomierināties. Šis simptoms raksturīgs arī bipolārajiem traucējumiem, tāpēc, līdzīgi kā pārējās UDHS pazīmēs, jāaplūko kontekstā.
Aizmāršība
Ja vien cilvēks ar UDHS nav īpaši koncentrējies uz veicamo darbību, viņa smadzenes nespēj atsaukt atmiņā gluži vienkāršas lietas, piemēram, kur viņš tikko novietojis atslēgas vai mobilo tālruni.
Grūtības skolas gados
Ja UDHS nav diagnosticēts bērnībā, nepieciešams rūpīgi analizēt pieredzi un uzvedību, kas pieaugušajam bija raksturīga skolas gados. Grūtības nosēdēt mierīgi un ieklausīties skolotāja teiktajā, problēmas koncentrēties uz veicamo uzdevumu un pastāvīga ālēšanās starpbrīžos var liecināt par UDHS.
Bieža darbavietu maiņa
Cilvēks ar UDHS nespēj veikt vienmuļu darbu – rutīna viņam apnīk neticamā ātrumā, kā rezultātā viņš zaudē uzmanību un darāmo veic pavirši vai neveic nemaz. Šāds darbinieks reti pievērš uzmanību sīkumiem, rīkojas impulsīvi, kā arī nespēj ilgstoši koncentrēties. Viņam nepieciešams darbs, kas sniedz pastāvīgu novitāti un mainīgumu.
