5 padomi, kā veicināt Ukrainas bēgļu bērnu iekļaušanos sabiedrībā: Iesaka psihoterapeits

Kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas dati, šobrīd Latvijas izglītības iestādēs mācās 1852 ukraiņu bēgļu bērni, viņu skaitam palielinoties. Daļa no šiem bērniem ir spējīgi patstāvīgi adaptēties jaunajā vidē, taču daļai tas nāksies grūtāk. Lai veicinātu ukraiņu bēgļu bērnu iekļaušanos, IKT pakalpojumu sniedzējs “Bite”, sadarbojoties ar Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju, bērnu un pusaudžu psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu, ir apkopojis piecus vērtīgus padomus, ko ikdienā var izmantot gan pedagogi, gan bēgļus uzņemošie Latvijas iedzīvotāji un sabiedrība kopumā.

Cilvēkiem ir jābūt pacietīgiem un jādod bēgļu bērniem laiks atgūties, nodrošinot viņiem emocionāli un fiziski drošu vidi. Lai gan nepastāv viena universāla pieeja, kā palīdzēt, ir atsevišķi pamatprincipi, kas var padarīt iekļaušanas procesu raitāku. 

Bēgļu bērniem tagad visvairāk nepieciešama droša vide un rutīna

Ierodoties jaunā dzīvesvietā un vidē, ir svarīgi, lai šie bērni pēc iespējas ātrāk atgriežas normālā dzīves ritmā, kāds tas bijis pirms kara notikumiem. Bērniem ir jājūtas drošībā un viņiem ir nepieciešama rutīna jeb strukturizēta ikdiena, ko vislabāk var panākt, ļaujot apmeklēt skolu un dažādus pulciņus, sniedzot iespēju socializēties ar citiem vienaudžiem un pat iesaistot viņus dažādu mājas pienākumu veikšanā. Turpretim drošības sajūtu radīs atbalstoša pieaugušā klātbūtne – tie var būt gan paša bērna tuvinieki, gan pedagogs u.tml.

Kopumā jāņem vērā, ka kara apstākļos piedzīvotais vairumam radīs paliekošu traumu jebkurā gadījumā, taču to var mazināt, un atgriešanās ierastajā rutīnā, kas sekmē ikdienas notikumu paredzamību, palīdzēs stabilizēt viņu psiholoģisko stāvokli. Arī Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra pirmā pieredze liecina, ka bērnu psihes ir elastīgas un viņi ātri atgriežas ierastajā ritmā.

Svarīgas būs neuzspiestas sarunas un robežu novilkšana

Foto: Freepik.com/ pch.vector

“Zilonis istabā”- tā varētu nodēvēt brīžus, kad telpā virmo neērta tēma, un neviens nezina, kā par to runāt un vai par to runāt. Lai gan bērni, kuri saskārušies ar traumatisku pieredzi, lielākoties nevēlas par to runāt, agri vai vēlu tas var mainīties.

Tādēļ, nonākot saskarsmē ar bērniem, kuri piedzīvojuši kara šausmas, pieaugušajam būtiski uzsvērt, ka nepieciešamības gadījumā viņš būs klāt un uzklausīs. Saruna nebūtu jāuzspiež, taču pieaugušais var radīt tai komfortablu atmosfēru, proti, nereti bērni izrāda vēlmi aprunāties tieši kopābūšanas brīžos – pie vakariņu galda, kopīgas pastaigas vai spēle laikā u.tml.

Ir normāli, ja bērns, kurš realitātē piedzīvojis karu, satraucas, izdzirdot ātrās palīdzības mašīnas sirēnas vai skaļāku troksni. Ja attiecības to ļauj un tās ir tuvas, šādos mirkļos bērnu var apkampt vai uzlikt roku uz pleca. Fizisks kontakts var īpaši palīdzēt tieši mazākajiem bērniem. Savukārt pusaudžiem, kuri parasti nav tik atvērti, šādā brīdī var pajautāt “Hei, redzēju, ka tu satraucies. Tu vari izrunāties ar mani, ja vēlies!” Taču, ja pusaudzis nevēlas runāt, nav jāuzstāj un, lai viņu nomierinātu, reizēm pietiks arī ar tasi silta dzēriena.

Tad, protams, ir arī gluži pretējas situācijas, ko var gaidīt mazāko bērnu vidū, kuri pat labprāt izstāstīs, ko ir redzējuši un piedzīvojuši. Diemžēl stāsti var satraukt un būt nepatīkami vietējiem bērniem. Šādos gadījumos vecākiem noteikti jāskaidro savam bērnam, ka, ja viņš nevēlās dzirdēt par notikumiem, kas pašam sagādā spriedzi un nepatiku, ir tikai normāli pateikt “Stop!”, rosinot kādu citu nodarbi, kas abus vieno.

Noteikumi visiem paliek vieni

Ir jāpatur prātā, ka bērniem, pusaudžiem ir ļoti pastiprināta taisnīguma un vienlīdzības izjūta. Ja pieaugušais, piemēram, pedagogs, pret kādu no bērniem izturas savādāk, tas var izraisīt ne tikai greizsirdību, bet arī konfliktus gan pašu bērnu starpā, gan arī starp bērnu un pieaugušo. Būtībā jebkāda atšķirīga attieksme attiecībā uz no Ukrainas atbraukušajiem bērniem, piemēram, pastiprināta uzmanība, atvieglojumi mājas darbos, neaizrādīšana par acīmredzamu pārkāpumu u.tml. var izraisīt bērnos neizpratni par notiekošo. Tādēļ psihoterapeita ieteikums ir visiem  piemērot vienus un tos pašus noteikumus gan izglītības iestādē, gan mājās.

Skolās un ģimenēs ir jāpārrunā kopīgās vērtības

Foto: Freepik.com/ pressfoto

Lielu lomu bēgļu bērnu iekļaušanā sabiedrībā spēlē tieši tas, kā viņus uzņem un uztver viņu vienaudži te Latvijā, kuri tagad ir kļuvuši par viņu klasesbiedriem, grupas vai pulciņa biedriem u.tml. Lai izvairītos no starpgadījumiem un konfliktiem, ir jāveicina vietējo bērnu, pusaudžu izpratne par to, kas ir šie cilvēki un kādēļ mēs viņus uzņemam mūsu valstī, ko viņi ir piedzīvojuši un kāpēc mums visiem kopā ir jāpalīdz viņiem iekļauties mūsu sabiedrībā u.tml. Vienlaikus, piemēram, izglītības iestādēs, ieteicams audzēkņiem atkārtot kopīgās vērtības, kas skolā tiek ievērotas, un kas “saliek pa plauktiņiem”, kādas ir skolasbiedru attiecības ne tikai starp Ukrainas un vietējiem bērniem, bet kopumā. Respektīvi, iestāšanās par cieņpilnām attiecībām bez mobinga ir jābūt katras skolas virsvērtībai. Līdzīgi šie temati ir jāpārrunā arī ģimenēs, tā veicinot iejūtību un savstarpējo cieņu. Turpretim lieki būs izvirzīt noteikumus, ko drīkst un nedrīkst – tieši pusaudžiem, kuri ir dumpinieciskāki, šādu papildus noteikumu izvirzīšana var kalpot kā motivācija tos neievērot.

Būtiski sajust, kad vajag palīdzību

Eksperts uzsver, ka papildus iepriekš minētajam, pieaugušajiem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība bēgļu bērnu psihiskajam un emocionālajam stāvoklim, jo jebkurā brīdī bērna smaidu var aizvietot asaras, trauksme, agresija vai depresija. Tas saistīts ar to, ka bērnu emocionālais stāvoklis nav stabils pēc piedzīvotā un ir nepieciešams laiks, lai attaptos. Tiesa, šajā posmā ir jāspēj saredzēt atšķirība – kad bērnam pietiks ar vienkāršu ierosinājumu sarunai un kad jau ir nepieciešama speciālista palīdzība. Par nopietnākām grūtībām parasti liecina ilgstošs bezmiegs, panika, agresivitātes vai histērijas lēkmes un izteikta izolēšanās.