5 mīti par skriešanu: Skaidro treneris
Skriešana - viens no izplatītākajiem sporta veidiem, kas pieejams ikkatram no mums pilnīgi bez maksas. Regulāra skriešana patiešām nostiprina veselību, tomēr, kā stāsta treneris un zīmola 4F sūtnis Kristaps Ence, daudzi nodarbojas nevis ar organisma stiprināšanu, bet ar kaitniecību.
"Skriešana ir populāra tāpēc, ka salīdzinoši ātri un pilnīgi bez maksas augums iegūst labu formu. Mēs varam skriet, kad un kur vēlamies, nerēķinoties ar fitnesa klubu maksu un darba laikiem. Tomēr Latvijas iedzīvotāju vidū valda ar skriešanu saistīti mīti, un, lūk, pieci no izplatītākajiem," komentē treneris.
1.mīts: Labāk skriet no rītiem. Skriet vajag tad, kad tev patīk. Ja jautāsi jebkuram skrējējam, viņš atbildēs, ka skriešana - tas ir meditatīvs pasākums, kad var aizmirst par stresu, problēmām un pārdzīvojumiem. Kāds skrien uzreiz pēc darba, kāds - pēc pamošanās, kas dažkārt ir tuvu pusdienlaikam, bet kādam patīk skriet pirms miega. Organismam ir vienalga, kurā diennakts laikā tu skrien, galvenais, lai pirms tam nav krietni ēsts, tādā gadījumā jāpagaida vismaz 2 stundas.
2.mīts: Galvenais - silti saģērbties. Nepareizi. Galvenais - piemēroti apavi, kas jāizvēlas atbilstoši skriešanas virsmai - asfaltam, gruntij, zālei, pludmalei vai meža taciņām - un slodzei, kuru esi paredzējis, jo noskriet 1 km vai 10 km - tas nav viens un tas pats. "Kas attiecas uz apģērbu - tuntuļoties nav ieteicams, tā tu sasvīdīsi un riskēsi saslimt, tāpēc velc vieglu apģērbu. Skriešanas apģērbu izvēlies atbilstoši laika apstākļiem, piemēram, lietū un vējā noderēs atbilstošas vējjakas," iesaka treneris. "Nevelc kokvilnas veļu, tā ātri uzsūc mitrumu, un tev kļūs vēsi. Labāk iegādājies termoveļu."
3.mīts: Skriet gar ceļa malām - tas ir pieņemami. "Patiesībā - nav nekā sliktāka, kā skriet gar braucamo daļu. Protams, tas ir daudz vienkāršāk nekā meklēt attālāku vietu, piemēram, birztalu vai parku, bet nedrīkst aizmirst, ka skriešanas laikā mēs ļoti dziļi elpojam, mūsu plaušas paplašinās. Pat vienkārši pastaigājoties, jāizvēlas vietas tālāk no ceļa, bet skriešanas laikā izplūdes gāzu ietekme uz organismu ir vēl lielāka," komentē fitnesa treneris.
4.mīts: Asfalts - lielisks segums skriešanai. Bet tikai ne locītavām. "Protams, pilsētā atrast asfaltu ir daudz vienkāršāk nekā meža taciņu vai grunts segumu, bet tavas locītavas teiktu paldies par veltītajām pūlēm," komentē treneris. Galvenā visu skriešanas virsmu atšķirība - to cietības pakāpe. Treniņa laikā uz cietas virsmas (betona, vēsa asfalta) tavs ķermenis pielāgojas, lai samazinātu slodzi uz locītavām: tu skrien līganāk un elastīgāk, centīgi saliecot ceļus (tā rodas slodze uz tiem). Skrienot pa mīkstu segumu, vajadzība pēc amortizācijas ir mazāka, mazāka ir arī sitienu slodze. Toties skriešana pa mīkstu segumu iesaista darbā un nostiprina daudz vairāk kāju muskuļu nekā skriešana pa asfaltu. Skrējējam, kurš skrien pa asfaltu, vajadzīgi apavi, kas nolīdzina sitienu spēku, kas rodas, kad pēda saskaras ar ceļa segumu. Pastāvīgi treniņi uz asfalta var radīt kaitējumu balsta un kustību orgānu sistēmai. Lietderīgi ieviest divus treniņu paradumus: pirmkārt, izvairīties no skriešanas pa betona segumu (pietiks jau ar asfaltu). Otrkārt, mainīt virsmas, pa kurām skrienat, nomainot pierasto asfaltu ar grunts segumu, smiltīm, zāli vai stadiona segumu.
5.mīts: Vienreiz izvēlējies distanci, turies pie tās. Bieži sastopami tādi skrējēji, kuri izvēlas sev kādu konkrētu distanci un to nemaina, piemēram, 3 km. Pēc fitnesa treniņu būtības tas ir nepareizi: ja skrējējs - iesācējs, kurš iepriekš nav nodarbojies ar sportu, centīsies noskriet šādu distanci, tas nositīs jebkuru vēlmi skriet uz visiem laikiem, piedevām - tas var būt arī traumējoši. Pieredzējušam skrējējam, viņa attīstībai un progresam ir vēlams pakāpeniski palielināt distanci.
Publicitātes foto
