Arī Latvija slimnieku skaita pieauguma ziņā nav izņēmums, pieaugums ir stabils, ar tendenci katru gadu palielināties. Pašlaik jau uzskaitē ir gandrīz 60000 reģistrēto slimnieku. Diemžēl samērā lielai daļai diabēta slimnieku diagnoze tiek noteikta jau komplikāciju veidošanās fāzē.

  Cukura diabēts ir hroniska slimība, tā izsauktās komplikācijas saīsina slimo dzīves ilgumu, ievērojami samazina un saīsina darbaspējas periodu, pasliktina dzīves kvalitāti.

   Aizvien pieaugošā saslimstība rada ekonomiska rakstura problēmas ,jo izdevumi cukura diabēta ārstēšanai pieaug katastrofāli strauji, un pat pasaules bagātākās valstīs spiestas parlamentos un valdībās apspriest pasākumus stāvokļa uzlabošanai. Pārliecinoši lielākie izdevumi saistās nevis ar aizvien labākiem un dārgākiem insulīna preparātiem, to ievadīšanas līdzekļiem un aparātiem asins cukura līmeņa regulāras kontroles nodrošināšanai, bet gan ar slimības hronisko komplikāciju ārstēšanu, kas ir ne tikai dārga, bet arī maz efektīva. Minētais nosaka dažādu ar diabētu saistītu starptautisku institūciju, speciālistu un ekspertu, valdību komisiju identiskus secinājumus, ka, lai stāvokli uzlabotu, jādarbojas divos virzienos.

  Pirmkārt, jāaptur saslimstības pieaugums.

  Otrkārt, jāveic pasākumi, lai slimību diagnosticētu maksimāli agrīni, kas ļautu ārstēšanu uzsākt savlaicīgi, un tādējādi novērstu komplikāciju veidošanos.

   Lai samazinātu saslimstību jāzina, kāpēc tā strauji pieaug. Pašlaik varam droši apgalvot, ka cēloņi zināmi. Cilvēku vidējais dzīves ilgums attīstītajās valstīs strauji pieaug. Sakarā ar to palielinās iespēja, ka ģenētiski determinētās novirzes cukura vielu maiņā, kas tiek pārmantotas, cilvēkam kļūstot vecākam sāks izpausties. Pamat novirze ir  pārmantots insulīna sekrēcijas vājums. Tas nozīmē, ka, ja attiecīgajam indivīdam ar ģenētiski determinētām novirzēm insulīnu producējošo šūnu darbībā sāk pieaugt vajadzība pēc insulīna, tā aizkuņģa dziedzera beta šūnas ar laiku vairs nespēj šo pieauguma prasību apmierināt, un asins cukura līmenis sāk paaugstināties – attīstās cukura diabēts

  Nākošais jautājums ir, kad palielinās organisma vajadzība pēc insulīna. Tas pašlaik ir labi zināms. Noskaidrots, ka, ja pieaug cilvēka taukaudu daudzums, īpaši tas attiecināms uz vēdera taukaudiem, asins normāla cukura līmeņa nodrošināšanai vajag ievērojami vairāk insulīna nekā tad, kad cilvēks nav aptaukojies. Insulīnu vajag vairāk arī, ja dzīvesveids ir mazkustīgs un attiecīgi mazāk, ja muskuļi tiek nodarbināti.

  Tā kā pagaidām vēl nav iespējams koriģēt cilvēka ģenētiski determinētās novirzes, tad saslimstību būtu iespējams radikāli samazināt, ja masveidā tiktu realizēti pasākumi divos virzienos – aptaukošanās samazināšana un fiziskās aktivitātes palielināšana.

  Minētie secinājumi nav tikai teorētiski, to pareizību apstiprina realitāte. Minēšu dažus piemērus. ASV Arizonā dzīvo Pimas cilts indiāņi. Saslimstība ar 2.tipa cukura diabētu šīs cilts pārstāvjiem vecumā pēc 40 gadiem jau pārsniedz 50%.Otra cilts daļa dzīvo Meksikā, tur saslimstība svārstās 2-3% robežās. Abu cilts daļu pārstāvju ģenētiskais raksturojums ir identisks, bet saslimstība radikāli atšķiras. Atšķirību cēlonis ir zināms. Arizonas cilts daļai raksturīga aptaukošanās jau jaunībā un mazkustīgs dzīves veids, bet Meksikā dzīvojošie uzturu pelna ar smagu darbu lauksaimniecībā ,un to vidū aptaukojušies cilvēki ir retums.

  Otrs piemērs ir Ķīnas lielās pilsētas.Ja vēl pagājušā gadsimta otrajā pusē saslimstība ar 2.tipa cukura diabētu tur bija ievērojami mazāka kā Eiropā, tad pašlaik tā jau ir augstāka. Pieaugums ir ārkārtīgi straujš pēdējā desmitgadē. Pašu ķīniešu veiktie pētījumi Šanhajā pārliecinoši parāda, ka saslimstības pieaugums precīzi atbilst aptaukojušos cilvēku skaita pieaugumam, kas savukārt ir ciešā sasaitē ar ātrās ēdināšanas uzņēmumu un automašīnu skaita pieaugumu. Pašlaik šīs valsts lielākajās pilsētās vairs nav redzamas pilnas ielas ar velosipēdistiem, bet gan dominē automobiļi.

Vārdu sakot šo pilsētu iedzīvotāji kļūst turīgāki, un aktīvi pārņem mūsdienu civilizācijas dzīves veidu un arī šī dzīvesveida slimības.

  Diemžēl arī pie mums saslimstības pieaugums korelē ar aptaukojušos cilvēku īpatsvara pieaugumu. Tāpat kā dažās Rietumeiropas valstīs un Ziemeļamerikā aptaukošanās parādās daļai jau skolas vecumā. Tas rada to, ka ar 2.tipa cukura diabētu, ko agrāk uzskatīja par dzīves otras puses slimību, slimo arvien jaunāki cilvēki –pat pirmskolas un skolas vecumā.

   Papildus pasākumiem, kas virzīti saslimstības samazināšanas virzienā, nozīmīgi ir diagnosticēt 2,tipa cukura diabētu maksimāli agrīni, kamēr vēl nav slimības hroniskās komplikācijas, kuru ārstēšana ir maz sekmīga un dārga. Slimību var atklāt relatīvi agrīni, ja regulāri pārbauda cukura līmeni asinīs to cilvēku lokam, kuriem ir lielāks saslimstības risks. Šim lokam pieskaitāmi cilvēki, kuru tiešo radinieku vidū ir diabēta slimnieki, aptaukojušies, cilvēki ar mazkustīgu dzīves veidu, grūtnieces ap 20-22 grūtniecības nedēļu, aizkuņģa dziedzera iekaisuma slimnieki.

  Kad slimība ir diagnosticēta, nepieciešama adekvāta ārstēšana. Tai jābūt tādai, lai slimnieka asins cukura līmenis gan neēdušam ,gan pēc ēšanas būtu normāls. Diemžēl reti kur izdodas panākt masveidā ideālus ārstēšanas. Labākie rezultāti ir Skandināvijas valstīs, Šveicē, dažos Vācijas reģionos. Latvija šinī aspektā stabili ierindojas starp valstīm ar neapmierinošiem rezultātiem. Galvenā ārstēšanas problēma ir psiholoģiska. Daļai cukura diabēta slimnieku ir grūti saprast, ka ilgstoši, neskatoties uz paaugstinātu cukura līmeni asinīs, pašsajūta var būt laba. Šī labā pašsajūta mānīgi rada iespaidu, ka ieteikumi ievērot diētu un adekvāti lietot preparātus ir ārstu pārspīlējums, jo nereti skaidrojumi, ka pakāpeniski attīstās izmaiņas sīkajos un lielajos asinsvados liekas nepārliecinoši. Cukura diabēta slimnieks nebūtu jābaida, bet tam tomēr derētu zināt, ka akluma cēloņu vidū 1-2 vietā ir slikti ārstēts cukura diabēts, hroniskas nieru mazspējas galvenais cēlonis arī ir diabēts, tas ir arī daudzu nervu sistēmas daļu bojājumu biežs cēlonis, kāju amputācijas galvenokārt izdara sakarā ar diabēta radītajiem bojājumiem utt.

  Lai nodrošinātu efektīvu diabēta ārstēšanu un novērstu komplikāciju veidošanos, attiecīgam slimniekam labi jāzina sava slimība, tam jābūt labi apmācītam, lai realizētu cukura līmeņa paškontroli ar glikometru un varētu veikt attiecīgas ārstēšanas korekcijas. Ārstiem un pacientiem jāizprot, kad nepieciešams sākt lietot ārstēšanā insulīna preparātus. Vispār nobeigumā jāsaka, ka sekmīga diabēta problēmas risināšana iespējama tikai tur, kur ir saprotoša un atbalstoša valsts institūciju nostāja. Būtībā laba diabēta ārstēšanas ir ne tikai slimā indivīda interesēs, bet vēl vairāk kopumā katras valsts attīstības un ekonomikas interesēs. Pozitīvi piemēri nav tālu jāmeklē. Tepat netālu Somija, Dānija, Zviedrija ir paraugs šinī jomā. Sasniegumi gan saslimstības pieauguma ierobežošanā, gan savlaicīgā diagnostikā, gan ārstēšanā salīdzinājumā ar vairumu citu valstu ir tiešām ievērojami.

  Latvijā jau 90-tajos gados tika mēģināts izveidot līdzīgu sistēmu ciešā sadarbībā ar minēto valstu speciālistiem un sabiedriskajām organizācijām šinī jomā. Šeit jāmin diabēta apmācības centra sekmīga izveidošana un darbība Majoros, ilgtermiņa darbības programmas izstrādāšana un realizācijas uzsākšana, vidējā medicīnas personāla apmācīšanas sistemātiska realizēšana ,sekmīga sadarbība ar Zviedrijas diabēta aprūpes organizācijām. Diemžēl tas viss mainoties veselības aprūpes vadībai, tika sagrauts, un pašlaik mēs neesam diabēta aprūpes jomā līdzās Skandināvijas valstīm, un tiešām šobrīd vairs nav ar ko lepoties.

                   Prof. Alvils Helds