Visā pasaulē strauji pieaug ar cukura diabētu saslimušo skaits. Slimībai ir vairāki paveidi, un saslimšanas iespējas ar kādu no paveidiem ir stipri atšķirīgas. Ar cukura diabēta pirmo tipu saslimstība ir svārstīga ar nelielu pieaugumu, bet saslimstība ar slimības 2.tipu ir ātri pieaugoša, un Eiropas valstīs pārsniedz 2-3% robežu no iedzīvotāju skaita. Latvijā ar katru gadu kļūst vairāk saslimušo ar 2.slimības tipu. Ja vēl nesenā pagātnē ar to slimoja tikai pieaugušie, tad pēdējos gados aizvien biežāk saslimst arī jau bērnu un skolnieku vecumā. Palielinās arī to slimnieku skaits, kuriem cukura diabēts attīstās sakarā ar aizkuņģa hroniskiem iekaisumiem.

Pēc šī īsā ievada mēģināsim noskaidrot, vai ir iespējams novērst vai būtiski samazināt saslimšanas iespējamību.

 Kā jau tika pieminēts saslimstība ar cukura diabēta 1.tipu pieaug nedaudz, ar to slimo galvenokārt bērni un gados jauni cilvēki. Slimības pamatā visbiežāk ir auto imūns insulīna producējošo beta šūnu iekaisums .Diemžēl, līdz pat šim brīdim, neskatoties uz intensīvu pētniecības darbu, nav zināms, kādi pasākumi būtu jāveic, lai novērstu iespēju saslimt.

  Krietni labāks ir stāvoklis cukura diabēta 2.tipa profilaksē, ar ko slimo vairāk nekā 90% no visu diabēta slimnieku skaita.

  Noskaidrots, ka slimības pamatā ir iedzimta aizkuņģa insulīnu producējošo šūnu dažādas pakāpes anomālija, kas pakāpeniski izpaužas ar šo šūnu mazspēju pietiekoši strauji un spēcīgi producēt insulīnu atbilstoši organisma vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, cilvēkiem ar šādu iedzimtību ar laiku sāk nepietikt insulīna, lai nodrošinātu normālu cukura koncentrāciju asinīs. Šī mazspēja attīstās pakāpeniski vairāku gadu laikā, sākumā tā vērojama tikai pēc lielāka daudzuma vienkāršo cukuru apēšanas.Uz to balstās arī, tā saucamais, glikozes slodzes tests, kad iedzerot noteiktu daudzumu glikozes šķīduma, asinīs parādās pārlieku augsta cukura koncentrācija.

  Otra iedzimta novirze ir organisma insulīnu darbības pielikšanas struktūru (insulīna receptoru) pazemināta jutība pret insulīnu, t.i., šādiem cilvēkiem vajag vairāk insulīna nekā citiem, lai nodrošinātu normālu asins cukura līmeni.

  Abu veidu iedzimtās īpatnības dažādiem cukura diabēta slimniekiem ir dažādi izteiktas, tāpēc arī, atklājot slimību, asins cukura līmeni iespējams normalizēt ar atšķirīgas intensitātes ārstēšanu.

  Pēc iedzimto noviržu īsa izklāsta atgriezīsimies pie virsraksta tēmas. Viss iepriekš minētais liek domāt, ka, ja jau slimības pamatā ir iedzimtības faktori, nekādi pasākumi, lai nesaslimtu nav iespējami. Tomēr, te uzreiz jāmin daži interesanti fakti. Piemēram, pēdējā gadsimta laikā samērā daudz japāņu atstājuši savu teritoriju un pārcēlušies uz dzīvi Havaju salās un Kalifornijā. Pirms pārcelšanās saslimstība ar cukura diabēta 2.tipu vienas paaudzes ietvaros šiem cilvēkiem bija ļoti zema, bet pēc pārcelšanās strauji pieauga. Iedzimtības ietvaros nekas nemainījās. Veiktie pētījumi pārliecinoši parādīja, kur meklējams saslimstības pieauguma cēlonis. Izrādījās, ka vairums japāņu ļoti īsā laika posmā pārņēma amerikāņu dzīves veidu, ko raksturo mazkustīgums un kalorijām pārbagāts uzturs. Vienkārši izsakoties, japāņi vairs nebija kalsni, bet gan vairāk vai mazāk apaļīgi. Tālāk noskaidrosim, kāpēc viņi sāka slimot ar cukura diabētu.

  Labi zināms, ka, jo vairāk cilvēkam taukaudu sevišķi vēdera dobumā un ap vēderu, jo vairāk vajag insulīna, lai nodrošinātu normālu asins cukura koncentrāciju. Daļai šī prasība pēc insulīna pieaug vairākas reizes. Bez tam noskaidrots arī, ka iepriekš minētie insulīna receptori mazas muskuļu nodarbinātības apstākļos kļūst mazāk jūtīgi pret insulīnu. Tātad attiecībā par ASV japāņiem un saslimstības pieaugumu ar cukura diabētu izskaidrojums ir šāds. Daļai japāņu gan Japānā, gan ASV dzīvojušajiem ir iedzimts defekts insulīna producējošo šūnu un insulīna receptoru līmenī. Mātes zemē dzīvojošie ir kalsnāki un fiziski aktīvāki, tiem, lai nodrošinātu normālu cukura līmeni, vajag mazāk insulīna, ko organisms spēj nodrošināt, un cukura diabēts neattīstās. ASV dzīvojošajiem prasība pēc insulīna ir ievērojami lielāka un agrāk vai vēlāk organisms ar šo pieaugošo prasību netiek galā, un attīstās diabēts.

Tātad pašlaik pamatoti varam apgalvot – saslimšanas iespēju ar cukura diabētu iespējams ievērojami samazināt ,ja ievēro dažus nosacījumus.

Pirmkārt, jāēd ir tā, lai neaptaukotos. Uzturā jālieto mazāk saldumus, smalkmaizītes, cepumus, taukvielu. Vairāk dārzeņus, zaļumus, augļus, rupja maluma graudu izstrādājumus. Censties apēsto sadalīt vienmērīgāk visas dienas laikā .Ēdot reti, bet daudz, tiek pārslogotas insulīnu producējošās šūnas, un to mazspēja attīstās ātrāk Otrkārt, jāievēro dažāda veida fiziskā aktivitāte katru dienu dažādā vecumā.

Sevišķa uzmanība ēšanai un fiziskai slodzei būtu jāveltī tiem, kuriem tiešo radinieku vidū jau ir cukura diabēta slimnieki, jo ir iespējamas iepriekš rakstā minētās iedzimtās noslieces. Šādiem cilvēkiem jāzina, ka, jo sekmīgāk tie izvairīsies no aptaukošanās,  un jo regulārāk būs fiziskā slodze, jo mazāka iespēja saslimt ar diabētu, neskatoties uz iedzimtību.

    Nedaudz jāpakavējas pie cukura diabēta paveida sakarā ar aizkuņģa hronisku iekaisumu. Diemžēl Latvija pieskaitāma pie valstīm, kur ir alkohola lielu devu lietošanas tradīcijas. Ja tiek lietotas lielas alkohola devas kopā ar bagātīgām treknām uzkodām, ir iespēja saslimt ar akūtu aizkuņģa iekaisumu, kas bieži pāriet hroniskā slimības formā, kas savukārt var novest pie insulīna producējošo šūnu bojājuma, un attīstās cukura diabēts. Tas nav ne 1. ne 2.cukura diabēta tips, bet, tā saucamais, pankreatogēnais diabēts, kura ārstēšanai nepieciešams insulīns. Kā novērst saslimšanu ar šo diabēta paveidu katram vajadzētu būt skaidram pēc iepriekš minētā.

  Nobeigumā jāmin labi zināma patiesība – saslimšanu ar cukura diabētu vieglāk novērst nekā ārstēt. 

      Prof. Alvils Helds