Atkarību veidošanās pusaudžiem
Dažādas atkarības ir viena no cilvēces svarīgām problēmām. To kļūst arvien vairāk. Ja agrāk runāja par alkoholu, smēķēšanu un narkotikām, tad tagad tām ir pievienojušās vēl virkne citu atkarību.
Ikvienam cilvēkam ir savs izturēšanās veids, ko ietekmē iedzimtība,
apkārtējā vide un audzināšana. Katrā no mums ir tādas jūtas kā
mīlestība, pazemība, līdzjūtība. Un atbilstoši, kāda ir bijusi cilvēka
bērnība, viņš veido sev apkārt mehānismus aizsardzībai. Tas nozīmē, ja
bērns nesaņem vajadzīgo mīlestību un izpratni, viņš līdzās dabiskajiem
aizsargmehānismiem, tādiem kā asaras, bailes, bēgšana, sapņi un ilūzijas
- sāk celt savus aizsargvaļņus. Tie var izpausties kā agresivitāte,
meli, zagšana, līdz pat varas un naudas kārei. Bet aiz šiem
aizsargmūriem sāp sirds, ir vientuļi. Bet, lai to nomāktu, ir vajadzīgi
pretsāpju līdzekļi, un tas var izpausties arī zālītes smēķēšanā,
alkohola lietošanā un tā tālāk. Līdz pat vissmagākajām narkotikām.
Lai izaudzinātu no atkarībām brīvu paaudzi ir nepieciešams zināt kā un kāpēc veidojas atkarīgas personības iezīmes un to izprast. Pusaudzim pilnīgi noteikti nepietiek ar to, ka pasakām - narkotikas ( smēķēšana, alkohols ) ir slikti. Informācijai par dažādu atkarību sekām ir jābūt, bet ar to nepietiek. Jāskatās uz šo problēmu arī no cita skatu punkta. Jāmēģina atrast faktorus, kam pusaudžu audzināšanā būtu jāpievērš uzmanība, lai izveidotos stipra personība. Būt neatkarīgam nozīmē izlemt pašam.
Eksistē personības iezīmes, kas ļauj veidoties atkarīgai uzvedībai. Atkarību nerada ne dators, ne alkohols, bet problēma slēpjas pašā personā, kura var būt predisponēta uz jebkuru atkarību. Atkarīga personība neapzināti pievēršas tam vai citam atkarības paveidam, jo tas ir tikai līdzeklis, lai risinātu savas problēmas, mazinātu iekšējo spriedzi. Ja izprotam apstākļus, kuru ietekmē var veidoties atkarīga personība, varam labāk izprast arī atkarības problēmu kopumā. Arvien biežāk arī skolēni neatrod gandarījumu mācībās, sportā, bet gan atkarībās, kuras pārņem viņu ikdienu.
Pret atkarību aizsargātai personībai ir pašcieņa, pašapziņa un pašvērtība, tā spēj izturēt un pārvaldīt konfliktus, ir savu mērķu, identifikācijas apzināšanās, ir attīstītas komunikācijas spējas un sociālais atbalsts.
Atkarīgas personības izveidošanās priekšnoteikums slēpjas bērna audzināšanā. Mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies pārliecība, ka laba audzināšana, ir prasību izvirzīšana. Bērnam augot rodas priekšstats, ka vecāki viņu mīl tikai par to, ka viņš atbilst viņu izvirzītajām prasībām, kas bieži vien ir vecāku subjektīvi izveidojušies priekšstati.
Jaundzimušais ir pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Ikvienam bērniņam svarīgas ir ne tikai fizioloģiskās vajadzības, bet ir nepieciešamība būt mīlētam, justies drošībā. Ir vajadzīga mīlestības pilna, droša piesaiste aprūpes objektam. Tas viss kopā veido tā saucamo bāzes jeb pamata drošības izjūtu. Vēlākā bērna attīstībā šai drošības sajūtai ir būtiska nozīme, lai veiksmīgi pārvarētu grūtas un bīstamas situācijas un lai veidotos pozitīva attieksme pret citiem un sevi, kā arī pret pasauli kopumā. Nesaņemot drošības izjūtu pirmajos attīstības gados, to iegūt vēlāk ir praktiski neiespējami.
Lai bērns attīstītos, rodot sev iespēju izdzīvot pieaugušo pasaulē, ir jāveic separācijas jeb atdalīšanās process, kura rezultātā cilvēks spēj vienpersoniski uzņemties atbildību un iegūt pieredzi, tādā veidā individualizējoties. Ja šī atdalīšanās no mātes vai kādas citas aprūpētājpersonas nav pabeigta, bērns nespēj uzņemties vienpersonisku, ne ar vienu nedalītu atbildību, bet gan tikai kopatbildību. Šādi bērni nezin, ko vēlas, atļauj sevi aprūpēt, bieži vien viņi izrāda dusmas, jo tāda dzīve viņiem nesniedz gandarījumu. Bieži vien par iemeslu tam ir pašas mātes atkarība no bērna, "viņš ir drošības avots mātei, kurai pašai ir lielas grūtības būt patstāvīgai" Mātes pašas vientulības problēmas tiek kompensētas ar pārmērīgu pieķeršanos bērnam. Viņa padara bērnu par savas dzīves jēgu, dzīvo viņa dzīvi un gatava viņa vietā pat elpot. Māte no sirds vēl bērnam tikai labu, bet nejūt to, ka tiek apspiesta bērna personība, neļaujot tai attīstīties un izpausties. Ja bērna atdalīšanās (seperācija) nenotiek jeb notiek nepietiekoši, bērnam zūd iespēja uzņemties atbildību par vecumam atbilstošu grūtību pārvarēšanu. Piemērām, ja māte 8 gadīgu bērnu vienmēr pavada līdz skolai un sagaida pie tās, bērnam nav iespējams iegūt pieredzi - kā tas ir - vienam pašam iet pāri ielām, izvēlēties iešanas ātrumu, raudzīties apkārt turp, kur rāda viņa, nevis mātes acis, laikā aiziet un laikā atnākt.
Situācijās, kur jāpieņem lēmums, personība nespēj atbildēt un veikt patstāvīgu izpildi. Barā atbildību parasti uzņemas vecākais vai ar lielāku pieredzi. Faktiski šādai personībai ir nepieciešama vēlme saplūst ar kādu citu personību paņemot no otra to, kas pašam pietrūkst un atdot to, kas paliek pāri. Tā izveidojas nepilnīgs cilvēks, kas nevar pastāvēt bez otra cilvēka. Tādā veidā pieķeršanās vecākiem nomaina pieķeršanās kompānijai.
Šāds cilvēks, nesasniedzot mērķi vai sapratni, ķeras pie radikālām norobežošanās metodēm, kļūst atkarīgs no apreibinošām vielām vai objekta. Tā rezultātā vientulības un atšķirtības jūtas izzūd – jo ir izzudusi ārpasaule. Kā viens no vienotības sasniegšanas veidiem ir savienošanās ar grupu, pieskaņojoties tās tradīcijām, ģērbšanās stilam, pieņemot tās idejas. Šādā savienībā ar grupu pazūd indivīda nozīme, bet tiek atrisināta atšķirtības problēma. Cilvēks baidās būt savādāks, jo tādā veidā viņš neizjūt savienošanos ar otru personu.
Nepieciešams pieminēt arī agresivitāti. Tā parasti ir vērsta divos virzienos – uz iekšpusi un ārpusi. Persona neapzināti atriebjas tiem, kas bērnībā ir vardarbīgi rīkojušies pret viņu.
Atriebība izpaužas, iznīcinot to, kas ir vecāku īpašums – viņš pats. Agresivitātes problēma tiek izjusta fiziska sasprindzinājuma veidā, tāpēc arī dabiski, ka mēģinājums stiprināt paškontroli tiek veikts, piemēram, ar fiziska spēka treniņu palīdzību..
Jāiziet cauri ļoti lielam pārbaudījumu ceļam, kas bieži saistās ar dažādām krīzēm, kuras mums ir jāspēj pārvarēt, izveidojot savu pieredzi, atzīstot savu vērtību kopā ar citām vērtībām. Vētrainajos un daudzējādā ziņā tik smagajos pusaudžu gados vēl nestabilā personība nespēj tikt galā ar vecumam raksturīgām krīzēm. Un ja bērnībā kaut kas ir pietrūcis cilvēks var būt trausls un viegli ievainojams, svārstīgs. Attiecības ar vienaudžiem var būt saspringtas, jo šādam jaunietim nav pārliecības par sevi, viņš nespēj par sevi pastāvēt un apliecināt sevi pozitīvā veidā. Bieži ir arī grūtības mācībās un arī ģimenē viss iet greizi... Pusaudzis jūtas bezspēcīgs un slikts. Viņš apzinās, ka nespēj ar to visu tikt galā, tāpēc meklē mierinājumu. Labāk vai vismaz savādāk palīdz justies alkohols un narkotikas, saskarsmes problēmas daļēji var atrisināt internets un spēļu automāti, pārliecību par savu ārējo izskatu nodrošina ēšanas kontrole. Jaunietim rodas ilūzija, ka atkarības palīdzēs aizpildīt iekšējo tukšumu, mazinās spriedzi, bailes un sāpes.
Kā veidojas dzīve jaunietim, kas no bērnības ir sajutis gan pietiekoši mīlestības, gan drošības sajūtas, guvis apstiprinājumu tam, ka viņš labs, spējīgs pastāvēt pats par sevi un kuram ir izveidojies adekvāts pašvērtējums? Šādam bērnam vecāki ļāvuši pašam iepazīt pasauli, gūt savu pozitīvo un negatīvo pieredzi un viņš zina, ka spēs tikt galā ar saviem spēkiem (lielākoties). Nepieciešamības gadījumā saņems atbalstu no ģimenes un draugiem, palīdzēs paša pieredze. Būs vieglāk pārciest zaudējumus, atraidījumus, vilšanos. Viņam ir cita izpratne par robežām.
Nozīme atkarību veidošanā ir arī iedzimtībai, personības iezīmēm, kas izpaužas ar lielu nemieru, impulsivitāti, zemu paškontroli, tendenci uz hipohondriju, zemu pašvērtējumu, pašapmierinātību.
Ģimenes ietekme uz bērnu ir tieši proporcionāla ģimenisko attiecību stiprumam. Jo ģimeniskās attiecības vājākas, jo lielāka ir vienaudžu un citu ietekme.
Ko gan labu var dot:
• vardarbība pret bērnu ģimenē;
• mazs vecāku atbalsts bērnam, nav tuvuma ar bērnu;
• alkohola lietošana ģimenē;
• ģimenes sociālā izstumtība.
Vienaudžu un draugu ietekme ir liela un to bieži vien uzskata kā galveno cēloni atkarībām, tomēr - nevajag pārspīlēt. Drīzāk tās tomēr ir paša jaunieša īpašības, kas nosaka noslieci uz atkarībām, viņa vēlme biedroties ar kādas interešu grupas pārstāvjiem.
Sociālie zinātnieki izskaidro narkotiku ļaunprātīgu lietošanu kā vienu no atbildes reakcijām uz "atsvešināšanos" vai "tikumu (morāles) pagrimumu". Cilvēki, kas neiekļūst dzīves galvenajā straumē un paliek ārpusē, meklē alternatīvu veidu pielāgoties sabiedrībai, piemēram, lietojot narkotikas. Pat tad, ja narkotiku lietošana nav atbildes reakcija uz trūkumiem izglītībā vai ekonomisko izstumtību, tā var būt saistīta ar cita veida sociālo spriedzi vai izmaiņām.
Dažādi trauksmes cēloņi pusaudžiem var būt:
1) patreizējā situācijā pār mums nemitīgi "gāžas" ļoti daudz informācijas, pārāk bieži negatīvas un agresīvas;
2) valstī ir diezgan nestabila ekonomiskā situācija un bezdarbs, bieži nav skaidrības par nākotni, nav drošības par to, ka varēsi mācīties un strādāt tur, kur esi iecerējis;
3) pēc daudzu pedagogu atzinumiem arī mācību programma bērniem ir pārāk plaša un sarežģīta. Lielais informācijas daudzums un apgūstāmās vielas apjoms ne visiem bērniem ir pa spēkam un līdz ar to stress un trauksme par neizdarīto un nesaprasto.
4) lielu lomu, protams, spēlē ģimene. Un, ja ģimenē vecāki strādā vairākās darba vietās, ir vienmēr piekusuši, aizņemti un nerunīgi, tas arī neveicina pozitīvu un mierīgu gaisotni. Vēl ļaunāk, ja darba nav un sākas sociālas un ekonomiskas problēmas.
5) Latvijā 30% bērnu vecumā no 11 līdz 16 gadiem cieš no emocionālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības ģimenē.
Krasas pārmaiņas notiek pusaudžu vecumā. Šajā laikā novēro nozīmīgas personisko īpašību izmaiņas, līdz ar to arī izmainās sevis un citu cilvēku uztvere un vērtēšana. Pusaudzis dziļi analizē ne tikai ārējās īpašības, bet arī personības psihiskās iezīmes, uzvedības motīvus, u.c. Lai pusaudzim saglabātos atbilstoša pašcieņa liela loma ir vecākiem un pedagogiem, kā arī attiecīgai izglītošanai un informācijai. Pusaudžiem, kuri ir apmierināti ar sevi un, kuriem ir savi uzskati, ir vieglāk pateikt ″nē″, ja vienaudžu grupā piedāvā alkoholu, cigaretes vai narkotikas. Šajā vecuma posmā, kad tik svarīgs ir vienaudžu domas un viedoklis. Līdzko pusaudzis sāk justies mazāk atkarīgs no vecākiem, vienaudžu ietekme kļūst spēcīgāka, un tas var ietekmēt izjūtas, mainīt uzskatus, rīcību, ģērbšanās stilu un citas svarīgas lietas. Šo ietekmi sauc par vienaudžu psiholoģisko spiedienu. Tad pašam jaunietim ir jāizlemj, ko darīt, kā rīkoties, neatkarīgi no tā, vai citi piekrīt vai nē. Ikdienā bieži nākas izdarīt nozīmīgas un mazāk nozīmīgas izvēles. Ko darīt, ja uzaicina lietot atkarību izraisošas vielas. Tikai pats pusaudzis vari pieņemt lēmumu atteikties. Būt neatkarīgam nozīmē izlemt pašam. Lai pateiktu šo "nē’" un pasargātu sevi, savus draugus un ģimeni no atkarības vielu izraisītajiem pārdzīvojumiem, iepriekš pusaudzim ir stingri jāizlemj, ka viņš to nedarīsi un jāapzinās arī kāpēc. Un to var izdarīt tikai jaunietis, kuram ir pietiekami augsts pašvērtējums un, kurš jūtas pārliecināts par sevi..
Sandra Pūce,
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs
Ambulatorais aprūpes centrs "Veldre" vadītāja
