Ināra Roja, SIA Rīgas 1. slimnīca poliklīnikas nodaļas neiroloģe,

eksperte, ārste hipnoterapeite, seksoloģe, seksopatoloģe, ģimenes konsultante

Saskaņā ar statistikas datiem, 10% no visiem bērniem, kurus vecāki atved pie garīgās veselības speciālista, cieš no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) un pretējiem uzvedības traucējumiem (PUT).

Arī ģimenes ārstiem, konsultējot  māti vai tēvu, vecvecākus, nereti – klases audzinātāju, nākas lemt, ko ieteikt un kā palīdzēt bērnam, pusaudzim ar UDHS un PUT. Šis personas atved bērnu vai pusaudzi pie ārsta, sūdzas par bērna emocionālo nesavāktību, nespēju izturēt skolas režīmu, pēc skolas koncentrēties uzdevumu veikšanai, neprasmi plānot savu dienu, pļāpību vai rupjību mājās un ārpus mājas. Šie bērni ir izklaidīgi, labprāt nododas datorspēlēm, bēg no skolas, klaiņo, melo, reizēm pievēršas tabakas, narkotiku, alkohola lietošanai. Arī rotaļās, sportā, uzsākot kaut ko jaunu, drīz vien pamet šo nodarbošanos. Pusaudži reizēm sāk eksperimentēt seksuālās pieredzes jomā, var iekļauties sabiedrībai bīstamās izdarībās. Dažiem no viņiem piemīt impulsīva agresivitāte, tieksme nodarīt ciešanas citiem vai sev personīgi.

Šie bērni un pusaudži nav garīgi atpalikuši. Objektīvi izmeklējot, viņu EEG, DT, kraniogrammās neatrodam novirzes no normas. Intelekta testēšana pēc Vekslera skalas arī nedod pārliecinošus rezultātus. Piemēram, zēns var nebūt spējīgs koncentrēties un  ar entuziasmu risināt krustvārdu mīklu, taču viņa atjautība un jaunrades spējas izpaužas, palīdzot mātei noformēt reklāmstendu. Neirozinātne un psihodinamiskā, sociodinamiskā psihiatrija akcentē šo personu galvas smadzeņu labās puslodes garozas kavēšanas procesu vājumu, noradrenerģiskās sistēmas nepietiekamību, serotonīna deficītu. Pārliecinošu datu par iedzimtības lomu šais gadījumos nav. Ir hipotēze par fetāla alkoholisma sindroma ietekmi uz topošo bērna nervu sistēmu intrauterīnā attīstībā.

 Jautājums par ģimeni

ASV Bērnu un pusaudžu psihiatrijas akadēmija vēl pirms gada, atsaucoties uz zinātnisku pētījumu rezultātiem, informēja, ka visā pasaulē tajos gadījumos, kad tiek diagnosticēts UDHS un PUT bērniem, arī šo bērnu vecākiem bieži diagnosticē UDHS un PUT. Pieejot pacientam psihobiosociāli, ievācot ģimenes anamnēzi, mēs iegūstam ziņas par vecākiem, kas ķildojas, nepiekāpjas viens otram, piekopj agresiju un vardarbību no paaudzes paaudzē. Dažiem vecākiem var stādīt alkoholisma, asociālās psihopātijas, afektīvu traucējumu, arī darbaholisma, dažādu atkarību sindromu. Reizēm bioloģiskais tēvs vai māte paši ir infantili, nespēj uztvert ar pubertāti saistītās pārmaiņas meitas vai dēla attīstībā, viņiem piemīt nekomunikabilitāte, sociālā izolētība. Ir gadījumi, kad ģimenes loceklis bērnu seksuāli izmanto un draud sodīt par šī sakara atklāšanu: rezultātā bērnam izpaužas UDHS un PUT.

Tas nozīmē, ka bērnu ar UDHS un PUT terapijas plānā noteikti jāietver arī vecāku, ģimenes sistēmiska terapija, sociuma koriģēšana.

Latvijas bērnu psihiatrijas speciāliste profesore Raisa Andrēziņa savās publikācijās par UDHS vērš kolēģu uzmanību uz faktu, ka tad, ja netiek psihoterapeitiski koriģēta ģimene, uzlaboti jaunā cilvēka sociālie apstākļi, mikroklimats pedagoģiskā vidē, ar psihofarmakoloģisku bērna nomierināšanu vien nepietiek. Tātad šo pacientu ārstēšanā ir nepieciešams terapeitisks menedžments. Ikdienas praksē ārsts bērnam, kurš "nav tik uzvedīgs un tik pareizs  kā pārējie bērni",  patiešām ļoti bieži nozīmē vienīgi psihofarmakoloģiskus preparātus - amfetamīnus, antidepresantus, sedatīvus līdzekļus. Uz vecākiem reizēm maģiski darbojas ārsta apgalvojumi: "Tie ir jaunās paaudzes līdzekļi, droši un efektīvi!". Turklāt tad, kad nepalīdz viens preparāts, tiek nozīmēts nākošais, un tikai pēdējā laikā ārsti sāk vairāk uzmanības pievērst homeopātiskiem preparātiem.

 Simptomu klasifikācija

Saskaņā ar DSM–IV (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders, IV Edition) klasifikāciju, UDHS un PUT simptomi bērnam parasti sāk izpausties jau līdz 7 gadu vecumam.

Tie ir : a) uzmanības traucējumi (bērni nevar ilgi nosēdēt vienā vietā; nespēj kādu laiku pievērst uzmanību kaut kam vienam; neierastās situācijās, kad jārīkojas pašam, ir apjukuši, uzvedas neaudzināti); b) impulsivitāte (bērns mājās pārtrauc pieaugušos, nemitīgi iejaucas sarunās, reizēm mēdz ņirgāties par dzīvniekiem, putniem, klasē mēdās, runā pretim skolotājiem; spontāni dungo pie sevis vai kaut ko spalgi izkliedz kontroldarba laikā, var ieņemt noliedzošu pozīciju, lietot lamu vārdus,  traucēt blakussēdētājam klasē, sakauties ar citiem starpbrīdī; šiem indivīdiem piemīt tieksme gūt acumirklīgus labumus; reizēm viņi "tāpēc, ka piepeši iepatīkas", var iesēsties svešā mašīnā, traukties nezināmā virzienā); c) hiperaktivitāte (bērns nemitīgi rosās; nespēj mierīgi nosēdēt, stāvēt rindā, skraida bez mērķa, nepakļaujas atpūtas vai nakts miega režīmam); d) hipoaktivitāte (ir samazināta kinētiskā rosība, viņi nespēj pārslēgties elastīgi uz citu domu vai darbību, neprot atraisīties humorā, priekos, ir fiksēti kādā ļoti emocionālā pārdzīvojumā, klusē). Tais gadījumos, kad vienaudži bērnu izsmej, atstumj, gadās - arī pazemo, bet skolotāji un vecāki mudina "ņemt piemēru no veiksmīgiem klases biedriem", bērns vai pusaudzis nereti izdara pašnāvības mēģinājumu. Var aizbēgt no mājas, klaiņot.

Raksturīgi, ka neārstētos gadījumos šiem simptomiem jāizpaužas vismaz 6 mēnešus. Un vēl - šie bērni neprot zaudēt, neprot palūgt piedošanu, ļoti impulsīvi reaģē uz niecīgāko stresu mājās, skolā vai apkārtnē.  Reizēm  emocionālu pārdzīvojumu brīžos viņi nespēj noturēt urīna, fēču izdalīšanos, var raudāt un smieties vienlaicīgi. Bērniem ir parciāla attīstības aizkavēšanās: iepaliek lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas iemaņas salīdzinājumā ar vienaudžiem. Abu dzimumu pārstāvjiem ar šo sindromu raksturīgas grūtības adaptēties kolektīvā. Reizēm šos bērnus vecāki pēc medicīniski pedagoģiskās komisijas slēdziena pārved mācīties specializētās skolās, jo viņi atpaliek no vienaudžiem sekmībā, traucē mācību procesam skolā. Ja šie UDHS un PUT sindromi turpinās pusaudžu un vēlākos gados, indivīdam var izveidoties asociāla psihopātija.

 Prakse un novērojumi

Manā praksē  pusotra gada laikā tika konsultēti un ārstēti 17 bērni un pusaudži ar UDHS un PUT sindromiem, zēni un meitenes, vecumā no 6–15 gadiem. 7 gadījumos viņi iepriekš sešu nedēļu garumā bija saņēmuši psihofarmakoloģisku terapiju: amfetamīnus, antidepresantus, garastāvokļa stabilizatorus, taču izteiktu kvalitatīvu izmaiņu viņu komunikatīvajā un uzvedības kompetencē nebija. 8 gadījumos bērni cieta no miegainības dienā. 2 gadījumos, kad bija pielietoti amfetamīngrupas psihostimulatori, bērniem tika diagnosticēta enurēze. 3 bērniem, kuriem pielietoja neiroleptiķus hiperaktivitātes un agresivitātes gadījumos, sāka izpausties uzmanības koncentrēšanās spēju samazināšanās, līdz ar to tika kavēta bērnu psihiskā attīstība. Daži zēni un meitenes bija sākuši pieņemties svarā. Neiroleptiķu pielietošana nestimulēja bērnu sociālo adaptāciju. Te varam runāt par psihofarmakoloģisko līdzekļu izraisītām blaknēm, par ārsta un vecāku vēlmi vienīgi ar medikamentiem "uzreiz un efektīvi" novērst   traucējošo simptomātiku.

Savā psihobiosociālajā pieejā šai bērnu un pusaudžu grupai es pielietoju psihodinamisko hipnotisko ārstniecisko komunikāciju, sistēmisku ģimenes terapiju un autogēno treniņu.

Tad, kad bija miega traucējumi, bērniem, kas vecāki par 14 gadiem, uz nakti tika dota pustablete preparāta Sonopax. Jāatzīmē, ka bērna māte vai tēvs, kuri cieta no bezmiega, arī lietoja 1 tableti sonopaksa uz nakti. Šī miega līdzekļa lietošana tika turpināta līdz divām nedēļām, pēc tam tika pielietota vienīgi psihodinamiskā hipnotiskā komunikācija, autogēnais treniņš. Blakņu nebija.

Psihoterapijas rezultātā šo bērnu ģimenēs mazinājās spriedze, mainījās uzvedības un domāšanas stereotipi, ļoti uzlabojās komunikatīvā kompetence. 7 gadījumos viens no šo bērnu vecākiem, kas ilgstoši bija cietis no kādas dominējošas atkarības, bija pārvarējis savas problēmas un pilnībā no tās atbrīvojies; viņš spēja kopā ar bērnu veidot radoši interesantas un veselīgas attiecības. Vienā gadījumā pusaudzei līdz psihoterapijas uzsākšanai bija izveidojusies  trauksme, skolas fobija: meitene vairs nebija piedabūjama apmeklēt skolu. Šai gadījumā efektīva izrādījās sistemātiskas desensibilizācijas pieeja psihodinamiskā hipnotiskā komunikācijā.

Visos 17 gadījumos  psihodinamiskās hipnotiskās terapijas biežums bija 1–2 reizes nedēļā 2 mēnešu laikā. Seansu skaits svārstījās no 7–12 seansiem saskaņā ar individuālu pieeju katrā konkrētā gadījumā. Saskaņā ar katamnēzes datiem, visi bērni un pusaudži, kuri apguva autogēno treniņu, arī tagad to pielieto, lai veiksmīgi risinātu problēmsituācijas.

  Literatūra

1.       Barkley, R.A.Attention deficit hyperactiv disorder: A handbook for diagnosis and treatment. New York: Guilford Press, 1990.

2.       Connors, C.K.Symptom patterns in hyperkinetic, neurotic, and normal children. Child. Dev.41:667–682, 1970.

3.       Rating scales and checklists for child psychopharmacology.In Psychopharmacology Bulliten. Publication No. 86 – 173. Washington,dc: Department of Health, Education and Welfare, 21:55–66, 1985.

4.       Zametkin, A.J., Rapoport, J.L.Noradrenergic hypothesis of attention deficit disorder with hyperactivity: a critical review. In H. Y. Meltzer (ed). Psychopharmacology. New York: Raven Presss, 1987, 837–842.

5.       Kaplan , H.I , Sadock B. J. Pocket handbook of clinical Psychiatry, 2 nd edition.Williams & Wilkins, 1996.

6.       Casey, R.J., Berman, J.S.The outcome of psychotherapy with children.   Psychological Bullitin 98: 388–400. 1987. 1985.

7.       Glaser D., Frosh S.Therapeutic intervention: in Child Sexual Abuse. London: Macmillan Education. 1988.

8.       Scott, M.J., Stradling, S.G. Evalution of a group programme for parents of problem children. Behavioural Psychotherapy 15: 224 –39. 1987.

9.       Becchio ,J., Joussellin , Ch. De la Nouvelle Hypnose, a l` Hypnose Psychodynamique. La meridienne. Decclee de Brouwer. Paris. 1994.

Referāts nolasīts Ārstu hipnoterapeitu un seksologu, seksopatologu biedrības (ĀHSSB) sēdē Rīgā, 2005. gada 16. aprīlī