Psihoterapija / psihiatrija: medicine.lv

Labdien! Man ir 17 gadi un vairāk nekā 13 gadus es izvairos no pārsvarā visiem ēdieniem. Tas nav tāpēc, ka es baidītos uzņemt svaru, bet tāpēc, ka es nespēju ieēst lielāko daļu ēdienu, jo ir bail, ka sākšu vemt. Man negaršo gandrīz nekas. Un tagad esmu pārāk viegla savam augumam. Vecāki saka, ka tas viss ir galvā un ka tā ir izlaidība. Pie kā lai es vēršos? Ko vispār var darīt? Paldies!

Atbildes: 3

Vai man ir veģetatīvā distonija un ir jāmeklē palīdzība pie psihoterapeita?

Labdien! Man ir 45 gadi. Jau kādu laiku lielākā mana problēma ir sirds pārsitieni. Pēc ehokardiogrammas rezultātiem sirds ir vesela. Pati neko nejūtu, bet, aizejot uz kardiogrammu un holtera monitorēšanu, sirsniņa skrien un lēkā, veloergometrijas laikā pie slodzes pārsitieni pazūd. Apmeklēju kardiologu, aritmologu, dzeru viņu izrakstītās zāles. Vēl ir tā, ka esmu ļoti emocionāla, raksturīgs raudulīgums, bieži visi "krīt uz nerviem" - mājās un īpaši darbā, gadās pārslodze darbā, nesaskaņas ar vīru, kas arī sit pa nerviem. Visu ņemu pie sirds, piemēram, ja ir slikta kardiogramma, es jau pārdzīvoju, nervozēju, sevi uzskrūvēju, tad sāk sāpēt kreisā roka, spiež kuņģī, reibst galva, tagad vēl karstuma viļņi uznāk utt. Kad tas viss sakrājas, nu tad liekas, ka ir beigas, prātā var sajukt... Varbūt manas problēmas ir saistītas ar veģetatīvo distoniju, kas arī izraisa pārsitienus, un man palīdzība jāmeklē pie psihiatra? Līdz šim neviens no maniem dakteriem tādu diagnozi nenoteica un pie speciālista nesūtīja. Gribu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Paldies!

Atbildes: 2

Kā cīnīties ar kancerofobiju un tieksmi katru mazāko fizisko simptomu sasaistīt ar ļaunām saslimšanām?

Labdien! Masu medijos arvien biežāk parādās raksti par ļaundabīgu audzēju novēlotu atklāšanu (pat cilvēkiem, kas regulāri apmeklē ārstus un veic veselības pārbaudes), medikamentu nepieejamību, slimību daudzveidīgajiem simptomiem un letāliem iznākumiem. Var saprast, ka šādu rakstu mērķis ir izglītot cilvēkus un mudināt laikus apmeklēt ārstus un veikt izmeklējumus. Taču, gribot negribot, šādi raksti mani ir noveduši pie iekšēja nemiera: "Ja nu tā gadās arī ar mani vai kādu no maniem tuviniekiem?" Līdzko organismā kaut kas iesāpas, uzreiz iekšā tirda nemiers, kaut tikai tas nesignalizētu par kādu nopietnu saslimšanu. Lai gan regulāri apmeklēju ārstus un veicu profilaktiskās veselības pārbaudes, apzinos, ka katru gadu pārbaudīt organismu no galvas līdz papēžiem nav fiziski iespējams (un nav arī vajadzīgs). Taču galvā ik pa laikam iezogas bailes saskarties ar slimību. Kā lai cīnās ar kancerofobiju un tieksmi katru mazāko fizisko simptomu sasaistīt ar ļaunām saslimšanām? Nesen tuvs cilvēks turklāt redzēja sapni, ka esmu saslimusi ar vēzi, un šis sapnis manas bailes uzkurina vēl vairāk. Priecātos uzklausīt kādu padomu! Paldies jau iepriekš!

Atbildes: 1