Trešdien, 22.jūlijā, Rēzeknē, Latgales Kultūrvēstures muzejā tiks atklāta ceļojošā izstāde "Latvijas Sarkanais krusts".

Izstāde atspoguļo Latvijas Sarkanā Krusta darbību no 1918. gada līdz mūsdienām.

Izstādi veido baneri ar fotogrāfijām un dokumentiem, kā arī priekšmeti no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma. Izstādes ekspozīcija papildināta ar Latvijas Sarkanā Krusta Rēzeknes nodaļas darbību atspoguļojošiem materiāliem no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

Par Latvijas Sarkano Krustu:

1859.gadā Mantujas provincē Ziemeļitālijā, Solferino ciema tuvumā notika nežēlīga kauja starp Itāliju un Franciju pret Austriju. Šajā kaujā gāja bojā vai tika ievainoti 39 tūkstoši karavīru. Pēc kaujas aculiecinieka tirgotāja Anrī Dināna (1828-1910) ierosmes 1863.gadā Šveicē tika izveidota Starptautiskā komiteja palīdzības sniegšanai ievainotajiem, kuru vēlāk, 1876.gadā, pārdēvēja par Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju.

Latvijas Sarkanā Krusta pirmsākumi saistāmi ar Krievijas Ievainoto un slimo karavīru aizgādības biedrību, ko dibināja 1867.gadā, bet 1879.gadā pārdēvēja par Krievijas Sarkano Krustu. Šīs organizācijas sastāvā ietilpa arī Vidzemes un Kurzemes guberņu Sarkanā Krusta komitejas. 1867.gadā Rīgā tika izveidota Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu kopiena. Līdz 1. pasaules karam Rīgā darbojās Sarkanā Krusta ambulance, slimnīca un žēlsirdīgo māsu kursi, bet Asaros pastāvēja Sarkanā Krusta sanatorija. Kurzemes guberņā – Jelgavā un Liepājā – darbojās Sarkanā Krusta ambulances un slimnīcas; viens no ilggadējiem Jelgavas Sarkanā Krusta nodaļas vadītājiem no 1887.gada bija vēlākais Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste (1859-1927). Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķis bija pakļauti Vitebskas guberņas Sarkanā Krusta komitejai.

1918.gada 20. novembrī dibināta Latvijas Sarkanā Krusta biedrība, kuru vadīja 25 cilvēku liela Galvenā valde, kas ievēlēja priekšniecību un komisiju locekļus. No 1921.gada Galvenās valdes mītne atradās Rīgā, Skolas ielā 1. Biedrības dibināšanas ierosinātājs un pirmais priekšnieks bija Dr. med. Jānis Jankovskis (1876-1925), kurš Latvijas Sarkano Krustu vadīja no 1918. līdz savai nāvei 1925.gadā. Pirmā pasaules kara laikā J. Jankovskis bija Latviešu strēlnieku bataljonu apvienotās lazaretes vecākais ārsts. Par otro Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieku iecēla bijušo Latvijas Republikas Izglītības ministru ārstu Kārli Kasparsonu (1865-1962), kurš biedrību vadīja no 1925. līdz 1929.gadam, bet par trešo priekšnieku ievēlēja Latvijas Sarkanā Krusta vicepriekšnieku Dr. med. Kārli Baronu (1865-1944), kurš to vadīja līdz tā likvidēšanai 1940.gadā.

Sākumā Latvijas Sarkanā Krusta darbību aktīvi atbalstīja ASV Sarkanais Krusts. Tas nodrošināja biedrību ar nepieciešamajiem līdzekļiem, medikamentiem, apģērbiem, pārtikas produktiem un citām lietām. 1923.gada 10. janvārī Latvijas Sarkano Krustu uzņēma Starptautiskā Sarkanā Krusta biedrību līgā. Sākotnēji Latvijas Sarkanā Krusta mērķis bija sniegt palīdzību ievainotiem un slimiem karavīriem, kara gūstekņiem un cietušajiem civiliedzīvotājiem, kā arī bēgļiem un bāreņiem. Kara darbībai beidzoties, 1920.gadā, biedrība par savas darbības mērķi izvirzīja tautas veselības aizsardzību un kopšanu. Latvijas Sarkanā Krusta struktūrā ietilpa reģionālās nodaļas, slimnīcas, sanatorijas, žēlsirdīgo māsu skolas, aptiekas, noliktavas, darbnīcas, ātrās palīdzības transports, veselības kopšanas punkti, izdevējdarbība un citas iestādes. Latvijas Sarkanais Krusts bija Latvijā lielākā un plašākā organizācija starpkaru periodā.

1918.gada beigās Latvijas Sarkanais Krusts izveidoja pirmo reģionālo nodaļu Jelgavā, nākamā gadā dibinātas nodaļas Alūksnē, Liepājā, Ventspilī un citur. 1921.gadā Latvijas Sarkanais Krusts no ASV Sarkanā Krusta pārņēma 17 bērnu ambulatorijas, kuras pārveidoja par veselības kopšanas punktiem un kuras darbojās Latvijas Sarkanā Krusta nodaļu pārraudzībā, bet atsevišķos gadījumos – veselības punktu dāmu komiteju uzraudzībā. Katrā veselības kopšanas punktā strādāja ārsts un žēlsirdīgā māsa. 1940.gada sākumā Latvijas Sarkanajam Krustam bija pakļauti 86 veselības kopšanas punktu un 12 palīgpunktu, kuros strādāja 85 ārsti un 103 žēlsirdīgās māsas. Veselības kopšanas punktos darbojās 65 zobārstniecības kabineti un 61 kalna saules kabinets. Bez tam Latvijas Sarkanais Krusts uzturēja arī bērnu dārzus Dobelē, Grīvā un Gulbenē.

1919.gadā Latvijas Sarkanais Krusts atvēra savu pirmo slimnīcu Rīgā, kas kļuva par biedrības vadošo slimnīcu. Latvijas Brīvības cīņās biedrība īslaicīgi uzturēja vairākas slimnīcas un lazaretes karavīru un bēgļu vajadzībām – Džūkstē, Liepājā, Rūjienā, Valkā, Vecaucē un Ventspilī, kuras pēcāk likvidēja. Pēc Brīvības cīņām 1920.gadā Latvijas Sarkanais Krusts atvēra slimnīcas dažādos Latvijas reģionos – Jelgavā, Pļaviņās, Smiltenē, Irlavā, Daugavpilī, Ērgļos, Rēzeknē, Strenčos un atkārtoti Liepājā. Kādu laiku tika uzturēta arī slimnīca Skujenē. Tāpat Latvijas Sarkanais Krusts kopā ar vietējām pašvaldībām uzturēja slimnīcas Iecavā un Dobelē.

Latvijas Sarkanais Krusts uzturēja arī sanatorijas. Cēsu plaušu tuberkulozes sanatorija tika dibināta jau 1918.gada vasarā. Plaušu tuberkulozes slimniekus ārstēja arī Bātes un Kalnamuižas sanatorijā. 1932.gadā Kalnamuižas sanatoriju paplašināja un pārdēvēja par Tērvetes plaušu tuberkulozes sanatoriju. Kaulu tuberkulozes slimniekus ārstēja Krimuldas un Asaru sanatorijā. 1931.gadā Liepājā tika atklāta Profesora Jāņa Jankovska Kaulu tuberkulozes sanatorija. Pilnveidojot darbību, slēdza Asaru un Bātes sanatoriju, bet to slimniekus pārveda uz Liepājas un Tērvetes sanatoriju. Latvijas Sarkanais Krusts sākumposmā uzturēja arī Biķernieku plaušu tuberkulozes sanatoriju, kā arī Bātes un Lielvircavas bērnu koloniju.

1921.gadā Latvijas Sarkanā Krusta Rīgas slimnīcā darbību uzsāka Latvijas Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu kursi, kurus 1927.gadā pārveidoja par Latvijas Sarkanā Krusta Žēlsirdīgo māsu skolu. Par tās direktoru iecēla Dr. med. Aleksandru Neibergu (1883-1956), kurš to vadīja no 1921. līdz 1940.gadam. 1932.gadā Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļas slimnīcā sāka darboties žēlsirdīgo māsu skola, kuras direktors līdz 1940.gadam bija ārsts Dāvids Bīskaps (1879-1971).

1921.gadā Latvijas Sarkanais Krusts nodibināja mākslīgo locekļu darbnīcu, kur izgatavoja protēzes un citus ortopēdiskos palīglīdzekļus, bet vēlāk sāka izgatavot arī cita veida priekšmetus. Biedrībai bija arī sava ārstniecisko līdzekļu noliktava, Ātrās palīdzības dienests, aptiekas, ārstnieciskie kabineti un citas iestādes. 1922.gadā Latvijas Sarkanais Krusts izveidoja savu apbalvojumu sistēmu, kam bija četras pakāpes. No 1922. līdz 1940.gadam Latvijas Sarkanais Krusts izdeva savu žurnālu «Apskats. Latvijas Sarkanā Krusta žurnāls».galvenie naudas līdzekļu iegūšanas veidi bija sniegtie pakalpojumi, ziedojumu vākšana, piemaksas no dzelzceļa biļetēm. Lielākos ienākumus guva no organizētajām naudas loterijām un valsts spēļu kāršu monopola.

Latvijas Sarkanā Krusta paspārnē darbojās Žēlsirdīgo māsu savienība, kas bija dibināta 1922.gadā un ietilpa Starptautiskā Sarkanā Krusta biedrību līgas Māsu nodaļā. Par pirmo priekšnieci ievēlēja žēlsirdīgo māsu Martu Celmiņu (1880-1937), kura savienību vadīja līdz savai nāvei. Pēc viņas nāves par priekšnieci iecēla žēlsirdīgo māsu Justīni Kušķi (1892-1977). 1940.gadā Latvijas Sarkanā Krustā bija reģistrētas 745 žēlsirdīgās māsas, no tām 653 māsas bija Žēlsirdīgo māsu savienības biedrenes. No 1929. līdz 1940.gadam Žēlsirdīgo māsu savienība izdeva žurnālu "Žēlsirdīgā Māsa". Tai bija savas komitejas Latvijas reģionos: Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā un Valmierā.

Latvijas Sarkanā Krusta biedrības paspārnē darbojās Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta organizācija, kas tika dibināta 1923.gadā. 1940.gada sākumā tajā bija reģistrēti 650 pulciņu, no tiem 383 aktīvi ar 15 365 biedriem. No 1924. līdz 1940.gadam organizācija izdeva žurnālu "Latvijas Jaunatne".

Kopā ar citām organizācijām Latvijas Sarkanais Krusts atbalstīja arī Latvijas Bērnu palīdzības savienību, kas tika dibināta 1921.gadā.

Latvijas Sarkanā Krusta darbības laikā no 1918. līdz 1940.gadam no jauna uzceltas Tērvetes sanatorija; māsu māja un māsu skola Rīgā; medikamentu noliktava, laboratorijas un ortopēdiskās darbnīcas ēka Rīgā; Rēzeknē – ēka lipīgo slimību nodaļai un kapliča; piebūves Pļaviņu un Smiltenes slimnīcā. Veikta arī pārbūve Žēlsirdīgo māsu savienības namam, Jelgavas un Liepājas slimnīcai un Krimuldas sanatorijai. Izbūvēti trīs veselības kopšanas punkti. 1940.gadā Latvijas Sarkanajam Krustam piederēja 29 īpašumi.

1940.gada sākumā Latvijas Sarkanais Krusts uzturēja 10 slimnīcu, 4 sanatorijas, 2 žēlsirdīgo māsu skolas, 6 aptiekas (no tām 3 slēgta tipa), noliktavu, darbnīcas, 10 ātrās palīdzības staciju, 66 reģionālās nodaļas, 98 veselības kopšanas punktus un 18 veselības punktu dāmu komitejas, 8 laboratorijas, 13 rentgena kabinetus, 73 zobārstniecības kabinetu, kā arī citus ārstnieciskos kabinetus. Kopumā tika nodarbināti 150 ārstu, 60 zobārstu, 200 žēlsirdīgo māsu, citas personas.

Pēc Padomju okupācijas, 1940.gada beigās, Latvijas Sarkanā Krusta vietā tika izveidota Latvijas PSR Sarkanā Krusta biedrība, kas atradās PSRS Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrības sastāvā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941-1944) biedrība savu darbību pārtrauca.

1941.gada 30. oktobrī Latvijas Sarkanais Krusts ar visām tā iestādēm tika iekļauts Tautas Palīdzības organizācijā, kuras mērķis bija sniegt palīdzību karā cietušajiem, sekmēt kopšanu un veselības aizsardzību, to propagandu iedzīvotājiem. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas 1945.gadā tā savu darbību izbeidza.

1944.gada augustā, atjaunojoties Latvijas PSR Sarkanā Krusta biedrībai, tā ar dažādiem ierobežojumiem uzsāka savu darbību. Biedrības pastāvīgā pārziņā palika tikai sanitārās aizsardzības un sanitāri izglītojošais darbs. Tās galvenie darbības virzieni bija organizēt sanitārās kopas un sanitāros posteņus, kopnieču apmācību, medmāsu sagatavošanu, sanitāro darbu un izglītošanu skolās, kā arī asins donoru kustību.

Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, 1991.gada 26. aprīlī Latvijas Sarkanais Krusts atjaunoja savu darbību kā patstāvīga biedrība. Tā paša gada 25. novembrī Latvijas Sarkanā Krusta biedrību uzņēma Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācijā. Latvijas Sarkanā Krusta biedrības darbības mērķis ir sniegt profesionālu, kvalitatīvu, savlaicīgu, vajadzībām atbilstošu palīdzību jebkuram cilvēkam, kurš nonācis krīzes situācijā, neatkarīgi no viņa nacionalitātes, rases, reliģiskās piederības, stāvokļa sabiedrībā vai politiskajiem uzskatiem. 2013.gada sākumā biedrībā bija 11322 biedri, 1351 brīvprātīgais, 27 komitejas, 318 nodaļu, bet Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes organizācijā - 18 nodaļas ar 224 biedriem. LSK biedrība uztur 36 veselības istabas, kurās sniedz konsultācijas veselības jautājumos, vienu HIV profilakses punktu, četrus sociālos centrus, vairākus humānās palīdzības punktus un Meklēšanas dienestu. Biedrība atbalsta arī asins donoru kustību, pirmās palīdzības apmācību un Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes organizāciju. Latvijas Sarkanā Krusta biedrība realizē Latvijā Eiropas Komisijas programmu vistrūcīgākajām personām, izdalot tām pārtikas pakas.